Definīciju daļai, nav cilvēki! Tātad tiem nav dvēseles. Tātad tiem nav Dieva ģīmja un līdzības, viņi ir imitācija, viltojums. Bet katrā viltojumā ir kāda kļūda. Vienīgi Dievam dots reāli iemiesot savu līdzību, bet viltojumi, kaut arī daudzi no tiem ārēji ir gandrīz tādi paši kā mēs, — nāk no velna! — Būsi vecāks, — viņš turpināja, — tu daudz ko sapratīsi labāk nekā tagad! Man pašreiz svarīgs ir viens: tu zināji par Sofijas vainu, sen zināji, bet nesteidzies paziņot man vai savam tēvam . .. Kāpēc?
Brīdi vilcinājos, tad izstāstīju viņam visas šausmas, kuras biju redzējis sapnī labu laiku iepriekš un kuras šonakt atkārtojās. Inspektors domīgs palūkojās manī un pakratīja galvu.
— Nu es saprotu, — viņš teica. — Taču ar Dieva zaimotājiem mēs apejamies citādāk nekā ar noziedzniekiem ...
— Kā tad jūs apejaties? — veikli pavaicāju.
Atstādams jautājumu neatbildētu, viņš turpināja:
— Tā vai citādi, — mans pienākums bija minēt tavu vārdu ziņojumā. Bet nerunāsim vairs par to: tēva sods jau ir piemeklējis tevi. .. Un tomēr, Dāvid, es vēlos, lai tu saprastu: Sātans vairo novirzes un zaimus starp cilvēkiem tādēļ, ka grib graut mūsu ticību, iegrūst ļaudis peklē. Šad tad viņš savā apķē-rīgumā un nodevībā pamanās radīt gandrīz precīzas Dieva ģīmja un līdzības kopijas, tādēļ mēs nedrīkstam zaudēt modrību. Katra cilvēka svēts pienākums ir bez atelpas meklēt vainu, lai arī cik maza tā būtu, un tūlīt slepeni paziņot par to. Neaizmirsti, zēn! Esi acīgs! Skaidrs?
Nodūru acis. Inspektors ir inspektors, viņš pārstāv valsts varu un likumus... Bet es nespēju, nespēju noticēt, ka Sofiju radījis Sātans ... Tāpat nevarēju piekrist, ka viens mazs pirkstiņš slēpj sevī zaimu...
Inspektors gaidīja atbildi, un man izspruka:
— Sofija ... viņa ir mans draugs ... Labākais draugs! ...
Inspektors nopūtās un pašūpoja galvu.
— Uzticība — tas ir lieliski. Uzticība, goda jūtas. — Viņš domīgi pakasīja zodu. — Taču pastāv maldu uzticība, lepnība. Pienāks laiks, un tu izpratīsi augstākās uzticības jēgu, Pilnvērtīgas Rases nozīmi, un tad ...
Tālāk viņš vairs netika, jo pēkšņi atsprāga durvis un istabā ieskrēja mans tēvs.
— Viņi ir noķerti! — tēvs triumfējošā balsī paziņoja inspektoram, veltīdams man paviršu, derdzī-bas pilnu skatienu.
Inspektors piecēlās, un viņi abi izgāja no istabas, piecirzdami durvis. Bezcerība un sāpes no jauna uzviļņoja manī: es gandrīz aizrijos, liedams rūgtas asaras, — ķermenis krampjaini raustījās, tādēļ neciešami smeldza mugura, taču tas nebija pats briesmīgākais. Pats briesmīgākais slēpās tēva atnestajā vēstī. Sirds sažņaudzās sāpēs, kļuva grūti elpot, un galvā viss aptumšojās. Nezinu, cik ilgi tas turpinājās, — atkal vērās durvis un skanēja soļi. Gulēdams ar seju pret sienu, dzirdēju kādu ienākam istabā: viņš pienāca pie gultas un uzlika roku man uz pleca.
— Tu neesi vainīgs, zēn, vari man ticēt, — saklausīju inspektora balsi. Jātnieku patruļa uzdūrās viņiem pavisam nejauši!
Dažas dienas vēlāk nolēmu parunāt par bēgšanu ar Akselonkuli. Notvēru izdevīgu brīdi, kad viņš strādāja dārzā, piegāju tēvocim klāt un, nezinādams, ar ko sākt, izgrūdu:
— Gribu aizbēgt no šejienes... Pavisam!
Viņš pameta darāmo un kapļa vietā tagad uzlūkoja mani.
— Es gan tā nedarītu, Dāvi, — viņš mierīgi un lietišķi sacīja. — No tā nekas jēdzīgs neiznāks. Un vēclass="underline" uz kurieni tu esi sadomājis bēgt?
— Gribēju, lai jūs man ko ieteiktu, — atbildēju.
— Ieteikt jau var, bet tālāk? — viņš paraustīja plecus. — Dodies kurp dodamies — visur tev pieprasīs uzrādīt dzimšanas apliecību: un tajā ne tikai apliecināta tava norma, bet arī norādīts, kas tu esi un no kurienes. Lai kur tu atrastos, tev nāksies to uzrādīt...
— Izņemot Džungļus! — paziņoju.
— Džungļi?! Klausies, puis ... Tur ... Tur taču nav ko ēst un dzert... Viņi... mūžīgi ir badā, tāpēc uzbrūk un aplaupa mūs. Džungļos ikbrīd nākas glābt savu ādu, un tev nudien paveiksies, ja sveikā tiksi cauri.
Sāku domāt. Tēvocim bija taisnība. Es to jutu. Taču mans lēmums par bēgšanu palika spēkā.
— Nu tad, — es teicu, — ir taču jābūt vēl kādai citai vietai... kādai citai zemei!
— Ja nu vienīgi tev izdodas aizlaisties ar kādu kuģi, — tēvocis ieminējās bez kādas pārliecības, — un arī tad ... Nē, — viņš pakratīja galvu, — klausi mani, Dāvid, — šādā veidā tu neko nepanāksi! Ja cilvēks bēg no tā, kas viņu sāpina, — viņam vienalga nekur nebūs labi. Pašreiz tu jūti tikai to, pret ko tu esi, kam tava sirds nevar piekrist, un neko vairāk. Būtu pavisam citādi, ja tu zinātu, ko tu gribi, par ko tu esi! Ko meklē? Pēc kā ilgojies? Tu taču to nezini... Bez tam, tici man — sirmgalvim — Vaknuka nav pati šausmīgākā vieta pasaulē. Ir vēl šausmīgākas ... Tik šausmīgas, ka ... Ja tu gribi zināt manas domas, Dāvi, — es esmu pret! Varbūt pēc dažiem gadiem, kad tu paaugsies, es pirmais tev pateikšu: «Ej!» Bet patlaban... Patlaban paklausi mani, dēls, nedari to! Tevi notvers un atstieps šurp kā kucēnu, skaidrs?!
Onkulim atkal bija taisnība. Kurp? Kurp lai dodos? ... Varbūt labāk ievākt pēc iespējas vairāk ziņu par pasauli, kas eksistē tur, aiz Labradoras! Kad pavaicāju par to Akselonkulim, viņš strupi un sausi atcirta:
— Bezdievju zeme!
Ja šādi būtu atbildējis mans tēvs, es nebūtu pārsteigts. Bet tēvocis ... Savas domas pateicu tēvocim tieši acīs. .. Piepeši viņš man sazvērnieciski pamirkšķināja un iesmējies bilda:
— Lai notiek, Dāvi, sarunāts... Ja apsoli turēt mēli aiz zobiem, es tev šo to pastāstīšu. Taču sargies to izpļāpāt. Saprati, dēliņ?
— Nē, — godīgi atzinos. — Tas arī ir noslēpums?
— Nu ... ne gluži noslēpums, — viņš sāka stomīties, — bet, redzi, kad ļaudis pierod... Pierod domāt, ka viss notiek tā, kā viņiem to iegalvo spredi-ķotāji un valdība, — ir grūti viņus pārliecināt par pretējo... Domāju, ka tev nav pat jāpūlas to darīt! Jūrnieki — turp, Rigo — to ļoti ātri saprata un tagad runā par tamlīdzīgām lietām tikai savā starpā. Ja reiz visiem citiem sagādā baudu domāt, ka apkārt Labradorai ir Ļaunā zeme, nu ko, — lai viņi tā domā. Tā ir viņu personiskā lieta, kaut gan tas nenozīmē, ka tāda ir īstenība. Vienkārši viņiem ir mierīgāk domāt tā... Lai domā vien! ...
— Bet grāmatā, pēc kuras mēs patlaban mācāmies, teikts, ka tur patiešām atrodas Ļaunā zeme. Vai arī Džungļi. Tātad tie ir meli? — jautāju viņam bez aplinkiem.
— Pasaulē ir tūkstošiem grāmatu, kurās rakstīts kaut kas cits, — tēvocis mierīgi atbildēja. — Taču
nedomāju, ka tu tās dabūsi redzēt, pat Rigo ... Un vēl, Dāvi, atceries, ka jūrnieki par daudz ko stāsta dažādi: visam uzreiz nav jātic. Viņu kompānijā bieži netiec gudrs: katrs no viņiem par vienu un to pašu vietu stāsta kaut ko savu. Pavisam cita lieta, kad pats būsi šo to redzējis... Tad sapratīsi, ka pasaule, visa pasaule, ir daudz mīklaināka lieta, nekā tas liekas mums šeit, Vaknukā ... Dīvaina lieta ... Dīvaina un interesanta... Vai apsoli turēt mēli aiz zobiem? Citādi es neko nestāstīšu, — attapās tēvocis.
Es apsolīju.
— Tas, ko es droši zinu, — Akselis turpināja, — ir ceļš uz dienvidiem. Trīs reizes nācās to mērot. Mēs sākām no upes grīvas un kādas simt jūdzes gājām gar krastmalu līdz Isfūfas jūras šaurumam. Šauruma visplatākajā vietā ir neliels ciemats — Larka. Tajā varēja papildināt ūdens un pārtikas krājumus, protams, ja vietējai varai nebija iebildumu. Pēc Larkas virzījāmies vairāk uz dienvidaustrumiem, tad atkal uz dienvidiem, līdz sasniedzām kontinentu: kaut ko vidēju starp Ļauno zemi un Džungļiem. Es to sauktu par Ļauno Džungļu zemi. Tur ir papilnam dažnedažādu augu un dzīvnieku, tomēr tie visi ne drusku nelīdzinās NORMAI.. . Nu, vismaz tādai, kā mēs to iedomājamies. Vairums dzīvnieku izskatās tik ačgārni, ka tos pat nevar saukt par Noziegumu, — tiem vispār nav iespējams piemeklēt apzīmējumu: tik ļoti viņi visi atšķiras no Vaknukas dzīvās radības. Kad ceļā pavadītas vēl dienas divas, sākas Absolūti Ļaunā zeme. Vārdos nav iespējams izteikt to, ko es tur jutu... īpaši, ja nokļūsti šajā absolūtajā ļaunumā pirmo reizi. Stādies priekšā, Dāvid, kviešu vārpas, katra no kurām ir koka augstumā! Klintis, kuras sedz zāle un krūmi, kas aug ar saknēm uz āru, — tās plandās vējā! Sēņu gūzmu kā milzīgus, baltus akmeņus! Kaktusus mucas lielumā ar desmit pēdas gariem dzeloņiem: tādi tur aug!... Pat nezinu, kā tos lai nosauc... Nav vārdam vietas, tas viss tur zaļo un vairojas uz klintīm, kuras izslējās no jūras, un garu garās liānas nokarājas lejup, aizvīdamās ūdenī simtiem pēdu dziļumā, un nav skaidrs, vai tas viss aizsācies zemē un barojas no ūdens vai arī otrādi — jūras augs nezin kāpēc izlīdis uz sauszemes... Tā ir Ļaunuma zeme, un daudzi, kas redzēja to, saprata, kas būtu noticis ar mums, ja nebūtu likumu, kuri mūs vada. Jā, par slikto neko labu nepateiksi. Lai gan — arī sliktais ir visvisāds. Cilvēki tur... atkal nezinu, kā pateikt . . . Nu, tā kā to saprotam mēs, — viņi, bez šaubām, nav cilvēki... Redzēju tādus ar diviem roku pāriem, ar septiņpirkstu rokām un kājām . .. Ļoti dīvainas, neiedomājamas lietas tur darās! Viņi, tāpat kā mēs, saglabājuši leģendas par Izmirušajiem — kā tie pratuši pacelties gaisā un lidot, būvēt peldošas pilsētas, sarunāties cits ar citu simtiem vai tūkstošiem jūdžu attālumā... Taču galīgi neizprotami un... šausmīgi ir tas, ka gan tie, kam ir septiņi pirksti, gan tie, kam ir četras rokas... Vārdu sakot, visi viņi uzskata, ka ir vienīgie īstie un pareizie, ka Izmirušie bijuši tādi paši.