Sākumā likās absurdi, bet, jo biežāk tu sastopies ar visneiedomājamākām novirzēm un viņu stingro pārliecību par savu vienīgo pareizību, jo retāk... Jo retāk tev gribas pļāpāt par dīvainībām! Tu... tu sāc sev uzdot jautājumu: kādi man pašam ir pierādījumi par manu nemaldību? Kāpēc es domāju, ka mani, lūk, radīja pēc ģīmja un līdzības? ... Un vispār... no kurienes manī šīs zināšanas par ģīmi un līdzību? Par veidolu? Bībelē nav cilvēka definīcijas. Definīcija ir Nikolsona «Nožēlās», taču viņš pats apgalvo, ka rakstījis tās vairākus simtus gadu pēc Lielā Soda. Un tad es jautāju — kur gan viņš, Nikolsons, smēlies ziņas, ka viņš pats radīts pēc Dieva ģīmja un līdzības? Un.. . vai maz ir smēlies?
Akselonkulis toreiz man piestāstīja pilnu galvu. Viss likās vienreizējs un interesants, taču pašu galveno, ko gribēju uzzināt, es tā arī neizdzirdēju. Beidzot pajautāju viņam bez aplinkiem:
— Tēvoci, vai tur ir pilsētas?
— Pilsētas? — viņš pārjautāja. — Nu ... šad tad gadās pa ciematam, tā kā pie mums. Atgādina Ken-taku, tikai mājas tur būvē pavisam savādāk.
— Nē, nē, tā es nebiju domājis, — sacīju, — tādas ... lielas ...
Mēģināju aprakstīt viņam Pilsētu, kura man tik bieži rādījās sapņos. Viņš lūkojās manī ar izbrīnu.
— Kaut ko tādu, Dāvid, man nekad nav nācies redzēt, — viņš lēnām sacīja un pakratīja galvu.
— Varbūt Pilsēta ir vēl tālāk? — jautāju.
— Tālāk tikt nevar, — viņš nopūtās. — Jūra pilna ūdensaugu: kuģis tiem vienkārši netiek cauri, apstājas.
— Tātad tu esi pārliecināts, ka... ka tur nav Pilsētas? — es uzprasīju vīlies.
— Jā, esmu, — Akselis stingri teica.—Ja tāda pastāvētu, mēs par to kaut ko būtu dzirdējuši.
Kļuvu bēdīgs. Iznāk, ka bēgt uz dienvidiem, kaut arī atrastos kuģis, uz kura man izdotos nokļūt, bija tikpat nejēdzīgi kā laisties uz Džungļiem. Līdz sarunai ar Akseli mani vēl māca šaubas, bet nu es biju cieši pārliecināts: Pilsēta, kas man rādījās sapņos, bija Izmirušo pilsēta.
Tēvocis pa to laiku kaut ko purpināja pie sevis par īstām un neīstām līdzībām, tad apklusa, uzmeta man vērīgu skatienu un pajautāja:
— Dāvi! Vai tu maz aptver, kāpēc es tev to visu stāstu?
Nebiju īsti pārliecināts, ka aptveru, un godīgi viņam to pateicu.
— Lūk, ko gribēju tev pateikt, — viņš iesāka, raukdams pieri, — neviens, dzirdi, neviens patiesībā nezina, kas tā tāda — īstenā NORMA. Dzirdi?! Neviens! Viņi visi, — tēvocis nicīgi atmeta ar roku, — visi, sevišķi tie, kas uzdodas par svētuļiem, tikai domā, ka zina. Arī mēs, mēs abi tikai domājam, ka zinām. Diemžēl mēs pat nevaram galvot, ka arī Izmirušie bija īstenais Dieva ģīmis un līdzība! ... — To izteicis, viņš burtiski ieurbās manī ar skatienu. — Jā, kurš tad īstenībā zina? Un ja nu savādība... tās spējas, kuras piemīt tev un Roza-lindei, neattālina jūs no NORMAS, bet gluži otrādi — tuvina tai? Stāsta, ka Izmirušie spējuši sarunāties cits ar citu simts un tūkstoš jūdžu attālumā. Mēs to neprotam, bet jūs abi ar Rozalindi — protat. Tu... Tu pārdomā visu, Dāvi! Iespējams, jūs abi esat daudz tuvāk NORMAI nekā mēs.
Brīdi svārstījos, tad nolēmu pateikt.
— Ne tikai mēs ar Rozalindi, tēvoc, — sacīju, — arī citi!
Viņš nodrebēja.
— Citi? Kurš tad vēl? Cik viņu ir?
— Nezinu. Tas ir, es nezinu, kā viņus sauc, — paraustīju plecus. — Vienkārši es zinu, ar ko sarunājos, it kā... nu, it kā mēs atrastos līdzās, ar seju pret seju ... Bet par Rozalindi... Ka tieši viņa, ka tā viņu sauc, es uzzināju nejauši.
Akselis neatlaidīgi turpināja raudzīties manī, — man pat kļuva neomulīgi no šī nopietnā skatiena.
— Cik jūsu ir? — viņš atkārtoja savu jautājumu.
— Astoņi, — atbildēju. — Bija deviņi, taču viens apklusa pirms mēneša. Es tieši gribēju tev par to pavaicāt, Akselonkul. Vai tev nešķiet, ka kādam ir radušās aizdomas? ... Viņš tik negaidīti apklusa, un mēs... Mēs gribam zināt, vai kāds nav noģidis ... ? Saproti, ja kāds uzzinās par to vienu... — Es apklusu: Akselis arī bez manis labi zināja, kas tādā gadījumā būtu.
Viņš brīdi klusēja. Tad pakratīja galvu.
— Nē, Dāvi, domāju, ka neviens nezina. Citādi būtu kaut kas dzirdēts. Un ja nu viņš ir aizbraucis prom? Pag, vai viņš dzīvoja kaut kur blakus?
— Domāju, ka jā. Lai gan... precīzi nezinu, — atbildēju. — Katrā ziņā viņš noteikti brīdinātu mūs par savu aizbraukšanu.
— Bet viņš taču jūs brīdinātu arī tad, ja jūsu noslēpums būtu ticis atklāts, vai ne? — sacīja Akselis. — Domāju, ka viņam atgadījies... Ar puiku daudz kas var notikt. Tātad tu vēlies, lai es mēģinu to noskaidrot, Dāvi?
— Jā, lūdzu, tēvocīt! Mēs... Mums visiem ir bail! — es godīgi atzinos.
— Nu, nu nevajag uzreiz tik ļoti pārdzīvot, — Akselis noteica. — Gan jau kaut ko uzzināšu. Tu saki, ka tas bija puika un dzīvoja kaut kur pavisam tuvu, pareizi? Pazuda pirms mēneša... Varbūt vēl kaut ka atceries?
Pastāstīju viņam visu, ko zināju, bet zināju es pārāk maz. Tomēr jāsaka: Akselonkuļa piedāvātā palīdzība bija man milzīgs atvieglojums.
Pirms izšķīrāmies ar onkuli, viņš vēl brīdi kaut ko purpināja par NORMU, par to, ka neviens neko īsti nezina ... Vai viņam toreiz vajadzēja ielaisties šajā sarunā? Nezinu... Var jau būt, ka vajadzēja nogaidīt, ļaut man drusku nobriest... Bet, no otras puses, viņa vārdi man krietni palīdzēja ... nē, ne jau toreiz, — krietni vēlāk ... Nu, bet pagaidām es viņam piekritu, ka bēgšana no mājām nav nekāda bērnu spēle.