Septītā nodaļa
1
Māsiņas Petras piedzimšana un ar to saistītās pieaugušo izdarības man šķita kaut kas neparasts un noslēpumains. Jau divas nedēļas iepriekš mūsu mājā valdīja gaidu atmosfēra. Kaut kam ir jānotiek! — Šī doma nelika mani mierā. Skaidra lieta, ka no manis visi kaut ko slēpj!... Jutos šausmīgi neomulīgi: lieks, nevienam nevajadzīgs, tāds, kas maisās pa kājām. Tad mātes istabā atskanēja bērna kliedziens. Šo skaņu ne ar ko nevarēja sajaukt: tā brēc vienīgi jaundzimušais. Bet vēl vakar neviena jaundzimušā mūsu mājā nebija. Nākošās dienas rītā mājinieki neteica ne pušplēsta vārda par notikušo. Tas bija pilnīgi dabiski: pirms nebija ieradies inspektors un pārliecinājies, ka jaundzimušais simtprocentīgi atbilst NORMAI, neviens par notikušo nerunāja. Ja konstatēja kādu nepareizību un dzimšanas apliecību neizsniedza, tad uzskatīja, ka neviens it kā nav piedzimis.
Gaismai svīstot, mans tēvs lika fermas strādniekam apseglot zirgu un jāt pēc inspektora: līdz varasvīra atbraukšanai mājinieki cītīgi slēpa savu uztraukumu un neziņu, izlikdamies, ka sākusies parasta darba diena, tāda pati kā vakarējā.
Un tomēr uztraukums lauzās uz āru. Tas kļuva acīm redzams, kad fermas strādnieks nevis atveda sev līdzi inspektoru (tā tas allaž notika, kad runa bija par tik cienījamu vaknukieti kā mans tēvs), bet parradas ar zīmīti rokā. Pieklājīgajā, bet ļoti oficiālajā zīmītē bija teikts, ka inspektors pacentīsies izbrīvēt laiku, lai vēl šodien mūs apciemotu.
Pat viscienījamākais un ietekmīgākais vaknukietis simtkārt apdomāsies, pirms saies ragos ar vietējo inspektoru un publiski apvainos viņu: varas pārstāvim taču ir plašas iespējas izrēķināties ar gānītāju ...
Tēvs noskaitās ne pa jokam, un niknums kļuva arvien briesmīgāks tāpēc, ka vajadzēja savaldīties. Viņš nekādi nedrīkstēja ļaut vaļu dusmām, jo lieliski saprata, ka inspektors tīšām provocē viņu uz skandālu. Rīts tēvam pagāja bezdarbībā, klīstot pa māju un izgāžot dusmas uz tiem, kas trāpījās viņa ceļā, — tāpēc visi mājnieki vārda pilnā nozīmē staigāja uz pirkstgaliem. Neviens neuzdrošinājās ierunāties par jaundzimušo, pirms tam nebija izdota dzimšanas apliecība. Un, jo ilgāk aizkavējās oficiālā inspekcija un dokumentu izsniegšana, jo vairāk bija laika apcerēt šīs bremzēšanas cēloņus. Mēs bijām spiesti izvairīties no katras sarunas par notikušo un izlikāmies, ka māte ir mazliet savārgusi un tāpēc palikusi gultā.
Mērija ik brīdi gāja iekšā mātes istabā, bet iznākusi pikti izrīkoja kalpones, tā cenzdamās slēpt savu uztraukumu un šaubas. Todien arī es ne mirkli neizgāju no mājām, jo baidījos palaist garām jaundzimušā oficiālo pasludināšanu. Tēvs joprojām klīda pa māju, meklēdams kādu, uz kuru izgāzt dusmas.
Visaptveroša trauksme un nemiers pieņēmās spēkā arī tāpēc, ka divās iepriekšējās reizēs dzimšanas apliecību neizsniedza. Tēvs labi zināja (arī inspektors bija lietas kursā), ka ciema ļaudis trin mēles gar Strormu laulāto pāri: vai tas Džozefs izmantos tiesības, kuras dcd Nolikums, un izdzīs sievu no mājām, ja trešo reizi gadīsies novirze? Ķert inspektoru rokā tēvs nevarēja (tas būtu nepieklājīgi un, pēc tēva domām, arī viņa necienīgi), tāpēc nācās pacietīgi gaidīt un cerēt, ka iznākums būs labvēlīgs.
Inspektors atbrauca ap pusdienlaiku. Tēvs saņēmās un, pūlēdamies pēc iespējas laipnāk smaidīt, gāja to sagaidīt. Nepieciešamība izrādīt viesmīlību padarīja viņu vai traku. Inspektors bija ledaini mierīgs, jo saprata, ka šoreiz tēvs ir pilnīgi viņa varā. Pļāpādams par laiku, inspektors pārkāpa slieksni. Tēvs nosarka kā vēzis, pasauca Mēriju, un viņa ar inspektoru iegāja mātes istabā. Visi mēs mocījāmies gaidās, bet nu šīs gaidas kļuva nepanesamas.
Mērija vēlāk stāstīja, ka visu laiku, kamēr inspektors esot bērnu pētījis, viņš kaut ko pie sevis murdējis un nievājoši smīkņājis ... Galu galā apskate bija pabeigta, taču inspektora aukstā un bezkaislīgā seja vēl arvien neko neizteica.
Viesistabā, kurā reti kāds iegriezās, viņš apsēdās pie galda un, žēlodamies par nodilušo spalvu, izņēma no somas veidlapu, kurā ar stingru roku ierakstīja, ka, apskatījis jaundzimušo, oficiāli apliecina: šis bērns ir radīts pēc Dieva ģīmja un līdzības un nācis pasaulē bez jebkādas novirzes no normas. Pēdējos vārdus inspektors apdomāja ilgi un pamatīgi, it kā viņā patiešām būtu modušās aizdomas. Tad viņš parakstījās, atzīmēja datumu un kādu laiku vēl turpināja sēdēt, neizlaizdams spalvu no pirkstiem. Pēc tam inspektors uzkaisīja papīram smiltis un pasniedza to manam tēvam, kurš tikko valdījās . .. Patiesībā inspektoram nekādu aizdomu nebija, jo pretējā gadījumā viņam noteikti būtu jākonsultējas ar augstāka ranga inspektoru, un tēvs to ļoti labi zināja.
Beidzot varēja skaļi runāt par mūsu ģimenes pieaugumu. Mani oficiāli apsveica ar to, ka tagad man ir maza māsiņa — Petra — un ieveda pie mātes palūkoties uz jaundzimušo. Ieraudzīju meitenīti — sīku, sīciņu, visu vienās krunkās. Taisni brīnums, kā inspektoram izdevās tik ātri pabeigt apskati! Jā, bet ja nu reiz Petrai izdeva dzimšanas apliecību, tad jau viņa ir pilnīgi normāla!
Kamēr mēs visi pēc kārtas gājām apraudzīt mazuli, zirgu stallī kāds ieskandināja zvanu — tāds bija paradums. Fermā visi pārtrauca darbu un sapulcējās virtuvē, lai skaitītu lūgšanu un slavētu to Kungu.
Dienas divas vai trīs pēc tam, kad Petra tika oficiāli reģistrēta, es dabūju zināt šo to par mūsu ģimenes vēsturi — kaut ko tādu, kam labāk gan būtu bijis palikt nezināmam.
Klusiņām sēdēju istabiņā, kura atradās blakus vecāku guļamistabai. Sēdēju tur ne jau gadījuma pēc: šī nelielā, manis sen nolūkotā telpa noteikti bija pati pēdējā vieta, kur pieaugušie dienas otrajā pusē iedomātos mani meklēt, lai pieliktu pie darba. .. Vismaz pusstundu vajadzēja tur uzturēties, — līdz pagalms kļūst tukšs, lai pēc tam varētu mierīgi doties savās gaitās. Agrāk tupēšana šeit bija diezgan ērta un droša, taču patlaban nācās ievērot piesardzību: skalu pinuma starpsiena, kas atdalīja istabiņu no guļam-telpas, bija pamatīgi izļodzījusies, tālabad sēdēju klusu kā pelīte, lai māte neko nesaklausītu.
Todien es šeit biju nosēdējis, kā pašam likās, pietiekoši ilgi un jau grasījos klusām aizšmaukt. Pēkšņi ieraudzīju mūsu mājai tuvojamies divričus. Kad tie pabrauca gar manu logu, es pazinu krustmāti Harjeti: viņa turēja rokās grožus. Savu krustmāti biju redzējis tikai pāris reizes (viņa dzīvoja jūdzes piecpadsmit no mums, kaut kur pie Kentakas), tomēr
man viņa nez kāpēc ļoti patika. Lai gan tante un mana māte ārēji līdzinājās viena otrai kā divi ūdens pilieni, Harjete bija trīs gadus jaunāka un viņas seja bija daudz maigāka nekā Emīlijai. Kaut arī ārēji abas līdzinājās viena otrai, tomēr, kad viņas stāvēja blakus, nelikās, ka tās ir miesīgas māsas. Raugoties Har-jetē, es allaž iedomājos, ka redzu savu māti — tādu, kāda viņa varētu būt, un, galvenais tādu, kādu es vēlējos, lai viņa būtu. Arī sarunas ar krustmāti raisījās brīvāk nekā ar māti, kura parasti klausījās tevī tā, it kā meklētu iemeslu piesieties.
Stāvēju basām kājām pie loga un vēroju: lūk, Harjete piesien zirgu pie žoga, lūk, izceļ no ratiem baltu tīstokli, lūk, dodas iekšā mājā! Priekšnamā viņu neviens nesagaidīja, un jau pēc pāris sekundēm Harjetes soļi atskanēja pie guļamistabas durvīm. Noklikšķēja aizbīdnis, un māte izbrīna pilnā, ne sevišķi laipnā balsī iesaucās:
— Harjete! Tu? Jau klāt? Droši vien atbrauci ar visu bērnu? Tas taču ir neprāts likt mazulim mērot garo ceļu no jūsmājām uz šejieni!