— Es zinu, tas nebija sevišķi gudri, — stostīdamās iesāka krustmāte, — bet. . . Man nekas cits neatlika! Man to vajadzēja izdarīt, Emīlij, dzirdi, vaja- i dzējal... Tava mazulīte piedzima nedaudz ātrāk par manu un ... Vai! Lūk, viņa! Viņa ir . . . Viņa ir debešķīga, Emīlij!...
Guļamistabā uz mirkli iestājās klusums. Tad Наг- ļ jete bilda:
— Tu zini, arī mana meitiņa ir ļoti mīļa. Palūkojies, Emīlij! Kā tev šķiet?
Atkal uz mirkli viss apklusa, un tūdaļ no jauna ļ ieskanējās sieviešu ķiķināšana (man šī «apbrīnošana» ļ pēdējās dienās, godīgi runājot, bija apnikusi līdz kaklam . ..). Pēc manām domām, abi zīdaiņi nevarēja ?
tik krasi atšķirties viens no otra, lai par to bez mitas čivinātu. Beidzot mana māte teica:
— Man ir liels prieks, Harjet! Henrijs droši vien jutās kā septītās debesīs!
— Un kā vēl, — Harjete atbildēja, taču krustmātes balsī bija jaušams nemiers. — Viņa piedzima pirms nedēļas, — Harjete uztraukti turpināja, — un es ... es nezināju, kā rīkoties, un tad man pateica, ka tev arī ir priekšlaicīgas... Un arī meitenīte ... Un es nodomāju...
Krustmāte apklusa, taču tūlīt, pūlēdamās, lai jautājums izskanētu pēc iespējas dabiskāk, it kā starp citu, noprasīja:
— Jūs jau esat saņēmuši dzimšanas apliecību savai mazulītei?
— Pats par sevi saprotams! — māte atcirta. Nevilšus iztēlojos, ar kādu sejas izteiksmi viņa to pateica. Kad māte no jauna ierunājās, balss skanēja vēl ledaināk.
— Harjet! Tu gribi teikt, ka jūs neesat saņēmuši?!
Šis jautājums palika neatbildēts, — dzirdēju vienīgi šņukstus. Un tad māte dzelžainā balsī teica:
— Harjet! Ļauj tagad man kā nākas apskatīt tavu bērnu!
Dažas sekundes neko nedzirdēju, izņemot tantes elsas. Tad Harjete klusi un nedroši ieminējās:
— Tas taču ir tāds nieks, Emīlij!... Man šķiet: nav nekas briesmīgs ...
— Nekas briesmīgs?! — māte iebrēcās tā, ka es nedrebēju. — Un tu .. . Tu uzdrīkstējies stiept savu monstru pie mums un vēl tik bezkaunīgi teikt: «Nav nekas briesmīgs!»
— Mo... monstru? Tu saki: mo ... — Harjetes balsī skanēja tādas sāpes, it kā viņu spīdzinātu ar karstu dzelzi.
— Tagad skaidrs, kāpēc tu neuzdrīkstējies aicināt inspektoru, — mātes balss kļuva pavisam ledaina. Nogaidījusi dažas sekundes, kamēr māsa nomierinās, māte turpināja: — Es vēlos zināt, Harjet, kāpēc tu atbrauci... ar šito pie mums?! Kāpēc tu ieradies ar ... šito? Ko, Harjet?
Atbildes vietā krustmāte dažas reizes iešņukstējās, bet, kad sāka runāt, viņas balss bija kā bez dzīvības:
— Kad viņa... Kad es pirmo reizi viņu ieraudzīju, gribēju sevi nogalināt. Sapratu, ka nekad, nekad viņu neatzīs par normālu, kaut arī novirze ir gluži nemanāma. Bet es to neizdarīju, jo nolēmu: mazulīte kaut kādā veidā ir jāglābj. Es ... Saproti taču, es viņu mīlu, viņa... viņa ir burvīgs bērniņš, pavisam vesels, izņemot... izņemot šito. Nu, paraugies, Emīlij... Es taču nemeloju!
Māte klusēja. Tante nopūtās un turpināja tajā pašā bēdnieces balsī:
— Es tik tiešām nezināju, man nebija ne jausmas, kā to izdarīt. Es vienkārši... vienkārši cerēju. Zināju, ka varu paturēt viņu mazliet pie sevis, kamēr nav atbraukuši pakaļ... Likums to atļauj! Vesels mēnesis. .. viens mēnesis, un tad jāreģistrējas, un... es nolēmu izmantot šo laiku. Neatdot bērniņu līdz pēdējam ...
— Ko tad Henrijs? — māte viņu pārtrauca. — Ko viņš saka?
— Viņš . .. viņš teica, ka mums tūlīt pat jāpaziņo iestādēm. Bet es viņam aizliedzu... Es nespēju! Emīlij, es nespēju! Tā taču jau trešā reize! Es turēju mazulīti rokās un lūdzu Dievu, lūdzu un cerēju. Pēcāk uzzināju, ka tev ir priekšlaicīgas... un arī meitenīte, tāpēc nolēmu ...
— Ko tad tu nolēmi? — māte ledaini un izbrīnīti vaicāja. — Kāds tam sakars ar mani? Dzirdi, Harjet, ko tu biji sadomājusi? ...
— Biju sadomājusi, — krustmāte gandrīz nedzirdami izdvesa, — ja es varētu savu mazulīti atstāt pie tevis, bet sev līdzi paņemt tavējo...
Brēciens, kas izlauzās no mātes krūtīm, liecināja, ka viņa pat neatrada vārdus, lai izteiktu savu riebumu un šausmas.
— Tikai uz pāris dieniņām, ne ilgāk! — Harjete steigšus lūdzās. — Kamēr dabūšu dzimšanas apliecību! Tu... tu taču esi mana māsa, miesīgā māsa! Emīlij, tev šoreiz jāpalīdz man! Jāpalīdz saglabāt manu meitiņu!... — Viņa izplūda asarās.
Māte kādu brīdi klusēja. Un tad sāka runāt.
— Pirmo reizi savā mūžā, — viņa, akcentējot katru vārdu, skandēja, — es dzirdu tamlīdzīgas ģeķības! Ierasties pie manis cerībās, ka es... es būšu līdzdalībniece tavās sātaniski pretlikumīgajās izdarībās! ... Tev, rādās, prāts aptumšojies, Harjet! Domāt, ka es varu aizdot... — Visu līdz galam viņa nepaguva izteikt: atskanēja tēva smagie soļi. Viņš pagāja manam kambarim garām un apstājās uz guļamistabas sliekšņa.
— Džozef! — māte patētiski iesaucās. — Saki viņai, lai tūlīt iet prom! Saki viņai, lai vācas projām kopā ar šito!
— Bet viņa ... — tēvs apjucis nomurmināja, — tā taču ir Harjete!
Tad māte bez kautrēšanās visu līdz pēdējam sīkumam izstāstīja tēvam.
— Tā... Tā ir taisnība, Harjet? — nenoticējis dzirdētajam, tēvs griezās pie krustmātes.
Viņa brīdi klusēja un tad gurdi un bezcerīgi sāka stāstīt:
— Šī būs trešā reize. Viņi atkal paņems manu meitu, ka paņēma pirmos divus, bet es... es to neizcietīšu. Un Henrijs . . . Esmu pārliecināta: viņš mani padzīs un atvedīs mājās sievu, kura dzemdēs viņam normālus bērnus. Tās tad arī būs manas beigas. Tāpēc steidzos šurp, jo cerēju... nācu pēc palīdzības vai... kaut vai pēc līdzjūtības. Ja vispār man kāds varēja palīdzēt, — tā bija Emīlija... Taču tagad saprotu, cik tas ir bērnišķīgi — lūgt jums palīdzību! ... Es kļūdījos, paļaudamās uz jums!...
Neviens neko neteica.
— Nu ko, viss skaidrs, — Harjete klusiņām noteica. — Es ... iešu!
Taču mans tēvs nebija no tiem, kas ļauj cilvēkam mierīgi aiziet. Viņš arī nevarēja neizmantot izdevību paust savu attieksmi pret tamlīdzīgām lietām.
— Tas ir kaut kas vēl nepieredzēts, Harjet, — viņš iesāka lēnām, pakāpeniski uzkurinādams pats sevi,
— kā tu varēji ierasties te, mājā, kurā godina un mīl Dievu, ar tik neķītru lūgumu!? Kur nu! Tava sejā nav ne mazākās nožēlas! Būtu jel kaunējusies!
— No kā tad man jākaunas? — krustmāte negaidot itin mierīgi pavaicāja. — Neko bezkaunīgu neesmu izdarījusi. Nācu kā māte pie mātes, un nu man ir sāpīgi. Bezgala sāpīgi, un tikai.
— No kā tev jākaunas? — tēvs draudoši jautāja.
— Nejust kaunu par to, ka laidi pasaulē Dieva zaimu?! Nejust kaunu par to, ka mēģināji miesīgu māsu iesaistīt noziegumā, pakļaut grēkam?! — Viņš atvilka elpu un tad laida vaļā sprediķi. — Sātans un viņa palīgi nesnauž: tie to vien gaida, lai mēs pakluptu, zaudētu ceļu. Bez atelpas viņi pūlas sašķobīt mūsu priekšstatu par Radītāja patieso vaigu un līdzību. Melnie spēki izmanto mūsu nepilnīgās dvēseles, lai grautu un aptraipītu rases tīrību. Tu, sieviete, esi grēkojusi! Ieskaties savā sirdī — un tu apjautīsi, cik smaga ir tava vaina! Tavas vainas kauna traips izpleties pāri mums visiem! Tu aizmirsi: katra novirze no Dieva ģīmja un līdzības ir tā Kunga pulgošana! Tas, ko tu dzemdēji, ir nešķīstenis . ..
— Nešķīstenis? Kunga pulgošana? — Harjete čukstēja. — Šī nelaimīgā mazulīte?!