— Mazulīte, kura, ja notiktos tā, kā tu biji iecerējusi, — izaugtu un atkal dzemdētu sev līdzīgus! Vairotu ģeķus no audzes uz audzi, līdz viss apkārt mums čumētu no mutantiem, pretīgiem un nolādētiem! Tāda elle jau ir piemeklējusi vietas, kur cilvēki zaudē ticību, bet šeit tas nekad nenotiks! Kaunies, sieviete!... Un tagad ej! Lai pazemība un nevis lepnums iemājo tavā dvēselē! Dari zināmu savu vainu varas iestādēm, kā to pieprasa Likums, un lūdz Dievu, lūdz, lai viņš tevi šķīstī!
Noskanēja divi viegli soļi. Iekunkstējās bērns, kad Harjete paņēma viņu rokās. Krustmāte piesteidzās ar tīstokli pie durvīm, atbultēja tās un pēkšņi apstājās uz sliekšņa.
— Es lūgšu Dievu! — viņa pārliecinoši teica. — Jā, es lūgšu to Kungu, varbūt viņš apžēlosies par šo murgaino pasauli! Lai Viņš dāvina vaknukiešiem spēju līdzijust vājākam, mīlēt grūtdieni, tādu, kam šai dzīvē nav paveicies! Savukārt, es Viņam vaicāšu: vai no tiesas Visaugstākā griba ir likt bērnam ciest, pieļaut to, ka nevainīga dzīvība tiek nolādēta uz mūžu mūžiem niecīgas kļūmes dēļ miesā?! Un vēl es lūgšu to Kungu, lai dara tā, ka pušu plīst sirdis... sirdis šiem irdsskaidriem soģiem!...
Durvis aizcirtās. Dzirdēju Harjetes soļus klaudzam koridorā. Uzmanīgi virzījos tuvāk logam: lūk, tante iznāk no mājas, piesteidzas divričiem, lūk, saudzīgi nogulda balto tīstokli ratos. Tad it kā sastingst uz dažām sekundēm un cieši veras vienā punktā. Pēc tam atsien zirgu un raušas uz sēdekļa, noliek tīstokli sev uz ceļiem, — ar vienu roku pieturēdama grožus, ar otru saudzīgi spiezdama bērnu pie krūts.
Harjete atskatījās, un šo ainu es nemūžam neaizmirsīšu: cieši pie krūtīm piekļautā meitenīte, atpogātais apmetnis, neko neredzošās acis sastingušajā sejā...
Viņa paraustīja grožus, un divriči aizripoja.
Guļamistabā vēl arvien dārdēja tēva balss.
— Ķecerība! Bezkaunīga sacelšanās pret Dievu! — viņš nekā nevarēja rimties. — To domu samainīt bērnus vēl var saprast, tādos brīžos bābiešiem nāk galvās visstulbākās idejas. Bet zaimot Dievu — to nevar piedot! Viņa ir ne tikai zaudējusi kaunu, viņa ir bīstama! Kas to būtu domājis, ka tava miesīgā māsa ir ķecere! Un vēl cerēt, ka tu visam piekritīsi ... Viņa taču zināja, ka tu pati divas reizes biji spiesta... nu tu saproti, par ko es... M-jā, tik atklāti zaimot Dievu šeit... manā mājā! Nu, paga, es to bezgodi pārmācīšu!
— Džozef, viņa droši vien neaptvēra, ko runā! — māte bikli mēģināja iebilst.
— Tagad viņai nāksies aptvert! Un mūsu pienākums — likt viņai izciest sodu, — tēvs bargi atbildēja.
Māte gribēja vēl kaut ko iebilst, taču asaras ņēma virsroku. Nekad agrāk nebiju dzirdējis viņu raudam, bet nu viņa mirka vienās asarās. Tēvs mātes gaudām nepievērsa ne mazāko uzmanību, viņš turpināja sprediķot par granītcietu ticību un par domu šķīstību, kas sevišķi vajadzīga sievietēm... To visu biju dzirdējis ne reizi vien, tāpēc liela vēlēšanās klausīties tālāk man neradās. Neviena nepamanīts izšmaucu cauri koridoram un devos prom no mājām.
Godīgi runājot, toreiz man ļoti gribējās uzzināt: kādu gan niecīgu kļūmi slēpa Harjetes meitiņas miesa!? Varbūt, es prātoju, viņai tāpat kā Sofijai ir kāds lieks pirksts? Diemžēl es to nekad neuzzināju...
Nākošajā dienā līdz mums nonāca vēsts, ka upē atrasts krustmātes Harjetes līķis; neviens pat neieminējās par bērnu, it kā mazulītes nekad nebūtu bijis...
Astotā nodaļa
1
Daudzas naktis pēc kārtas man sapņos rādījās Harjete. Viņa gulēja upes dibenā, spiezdama pie krūtīm baltu tīstoklīti... Acis viņai bija ieplestas, mati viļņojās straumē, marmorsalta vīdēja seja ... Notikušais man bija iedzinis pamatīgas bailes: lūk, kādas ir beigas, ja bērns kaut drusciņ nav tāds kā visi. Harjetes mazulītei kaut kas bija par daudz vai arī par maz, un viņa vairs neskaitījās cilvēks. Šis «nieks» padarīja to par ...
Tēvs viņu nosauca par mutantu . .. Mutants! Prātā uzpeldēja citāti, kurus man vajadzēja iekalt skolā. Atcerējos nez kāpēc pie mums reiz atnākušā mācītāja niknuma un naida pilno uzbļāvienu: «Ak tie nolādētie mutanti!»
Mutants — tātad nolādētais... Mutants — Sātana dzimums, jo velna sēkla nomāc visu daiļo uz Zemes, spiež dzīvot mūs haosā. Velna radījumi alkst sadzīt mūs Džungļos, kur nepastāv likumi, nu gluži kā tais dienvidos, tajās zemēs, par kurām man stāstīja Akselonkulis...
Kvēli un cītīgi lūdzu Dievu vairākas naktis pēc kārtas.
— Tu, kas visu iespēj, — es čukstēju, — izdari tā, lai es neatšķirtos no citiem! Lai es būtu kā visi, bez kādas vainas! Izdari tā, lai jau rīt es pamostos pilnīgi normāls! Izdari, Tev taču tas ir tik viegli!...
Bet katrreiz no rīta es atkal uztvēru Rozalindi vai kādu no mūsējiem un atkal biju spiests pārliecināties, ka manas nakts lūgšanas nav uzklausītas. Pamostoties jutos tikpat noguris kā iemiegot, gāju uz virtuvi, brokastoju un vienlaicīgi urbos ar skatienu saukļiem izraibinātajā sienā, kura man tagad nebija vienkārši daļa no istabas iekārtas, bet gan pastāvīgs pārmetums: «Mutants ir Dieva un cilvēku nolādēts!» Jutos kā nelabā apsēsts...
Dienas piecas vēlāk pēc brokastīm pie manis pienāca Akselis un lūdza palīdzēt viņam salabot arkla lemesi. Dažas stundas mēs klusēdami strādājām, tad viņš lika priekšā atvilkt elpu, un mēs apsēdāmies uz mājas lieveņa, atbalstīdami muguras pret sienu. Viņš uzcienāja mani ar pīrāga gabalu un, kad pēdējās druskas bija apēstas, pavaicāja:
— Nu, Dāvi, klāj vaļā!
— Ko tad? — es nodrebēju.
— Kāda muša tev iekodusi, puis? Tā vien liekas, ka tu kaut ko šais dienās esi pazaudējis un nekādi nevari to atrast, — mierīgi, nesteidzoties turpināja Akselis. — Teic, kas atgadījies, nebaidies! Varbūt kāds kaut ko uzzinājis? ...
Izstāstīju viņam par krustmāti Harjeti un viņas bērniņu. — Tantes seja ... kad viņa brauca prom... — murmināju caur šņukstiem. — Es nekad agrāk nebiju redzējis tādu... seju. Arī tagad es to redzu . .. tur ... ūdenī!
Paraudzījos uz onkuli. Viņa seja bija sadrūmusi. Lūpu kaktiņi nolaidušies. Tādu Akseli redzēju pirmo reizi.
— Ak tad šitā... — viņš novilka caur zobiem.
— Tas notika tāpēc, ka bērns izrādījās savādāks nekā citi, skaidrs? Arī ar Sofiju iznāca ... tāpat... Toreiz es nesapratu ... Bet šodien ... Man ir bail!... Kā viņi izrīkosies ar mani, kad uzzinās?!
— Neviens nekad neuzzinās! — Akselis teica, uzlikdams roku manam plecam. — Neviens un nekad! — viņš pārliecinoši atkārtoja.
— Bet starp mūsējiem bija viens tāds, kas pēkšņi pazuda, — es viņam atgādināju. — Varbūt par viņu kaut ko uzzināja?
Akselis noliedzoši pakratīja galvu.
— Vari neraizēties par viņu, Dāvid! Es noskaidroju, ka netālu no šejienes viens zēns gāja bojā tieši tajā laikā, par kuru tu runāji... Nelaimes gadījums ... Viņa vārds bija Volters. Volters Brents, deviņus gadus vecs! Nepaveicās zēnam — klimta gar mežstrādniekiem, un viņam nejauši uzgāzās virsū koks.
— Un kur tas notika? — es jautāju.
— Kādas desmit jūdzes no mums. Kaimiņu fermā.
Sāku rēķināt: šķiet, viss sakrīt, un tas droši vien
bija toreiz, kad viens no mūsējiem pēkšņi apklusa. Nevēlēdams ļaunu šim nekad nesatiktajam Volteram, sirds dziļumos tomēr alku, lai tieši viņš būtu gājis bojā, viens no mūsējiem . . .
Akselis klusēdams vēroja mani. Tad viņš sacīja:
— Atmet to domu, ka kāds par jums noteikti uzzinās. To taču nevar redzēt... no ārpuses, protams, nevar... Uzzinās vienīgi tad, ja tu pats sevi nodosi. Tāpēc esi ļoti uzmanīgs, manu zēn!