Tomēr reizēm kļuvām neuzmanīgi, un tikai pēc blakusstāvošā kaimiņa neizpratnē sarauktajām uzacīm varējām secināt, ka atkal mums pasprucis negribēts vārds vai teiciens... Taču tamlīdzīgas kļūdas trāpījās arvien retāk un retāk, jo briesmu nojauta mūsos ar katru dienu kļuva asāka. Un šādā pastāvīgā sasprindzinājumā, turot acis vaļā, mēs nodzīvojām veselus sešus gadus: nevienam nekādas aizdomas par mums neradās. Iespējams, ka viss tā arī turpinātos, ja kādā jaukā dienā mēs pēkšņi ne-konstatētu: mums piebiedrojies vēl viens — devītais!
Devītā nodaļa
1
Mūs visvairāk pārsteidza tas, ka devītais izrādījās mana mazā māsiņa Petra. Viņa taču bija pārāk allažīga, pārāk normāla, lai kādam ienāktu prātā doma, ka viņa varētu būt mūsējā... Valdzinošs, dzīvespriecīgs mīlulītis ar zeltainām matu sprogām ... Vēl šodien mana iztēle uzbur tīru, glīti apģērbtu meitenīti, kas joņo pa pagalmu kā tāds nemiera gars, vilkdama sev līdzi šķībacainu lelli — pašu mīļāko, kaut arī diezgan kroplo rotaļlietu. Un arī pati meitenīte bija tāda kā rotaļlieta, savdabīga, aizraujoša rotaļlieta. Kā visi bērni viņas vecumā, viņa bija nedaudz kaprīza, vienmēr uz robežas starp smiekliem un asarām, vienmēr gatava uzmest lūpu un tūdaļ pat piedot... Es viņu bezgalīgi mīlēju. Arī visi citi, manu tēvu ieskaitot, varēja jebkurā mirklī pamest darbu, lai tikai apmīļotu Petru. Un man nekad neiešautos prātā doma par māšeles neparas-tību, ja kādu dienu ...
Toreiz visi bijām ļoti izslāpuši. Pļāvām sienu sešatā: es un pieci mūsu fermas strādnieki. Apstājos, lai ievilktu elpu. Šajā mirklī saņēmu triecienu... Neko tamlīdzīgu agrāk nebiju jutis. Tikai pirms sekundes es nesteidzoties noliku savu izkapti un labpatikā izstaipījos, te piepeši man kaut kas fiziski iezvēla: šķita, ka galvā noticis sprādziens. No trieciena es burtiski sagrīļojos. Pēc tam sajutu sāpes — griezīgas sāpes, kuras nevaldāmi, neatkarīgi no gribas, dzina mani uz priekšu. Pirmajā brīdī es pat neprātoju: iet man vai neiet, — es vienkārši pakļāvos šīm uz priekšu dzenošajām sāpēm. Pārējo pļāvēju izbrīnīto skatienu pavadīts, es pa galvu pa kaklu šķērsoju pļavu un sāku skriet? Toreiz es neaptvēru, kāpēc skrēju tieši tajā virzienā: pāri gravai, gar žogu, lejup, kur ganības un upe ... Lauzdamies cauri brikšņiem, pa acu galam ieraudzīju upei pieguļošo Angusa Mortona lauku. Laukam pa vidu vijās taka, kas beidzās pie tiltiņa... Pa taku kā neprātīga drāzās Rozalinde! Noskrēju pie upes un metos straumes virzienā: tur bija daudzi bīstami atvari. Mani joprojām kaut kas nevaldāmi dzina uz priekšu, lai gan pats nesapratu, kurp un kāpēc joņoju. Tieši šeit upei bija divi līcīši. Es piesteidzos pie otrā un neapstājoties ielēcu ūdenī. Pēc sekundes vaigu vaigā sadūros ar Petru, kura izmisīgi spārdījās, pieķērusies krastmalas krūmam. Krūms tik tikko turējās zemē ar savām sakņu paliekām, vēl mirklis un tas būtu iegāzies ūdenī. Ar dažiem spēcīgiem roku vēzieniem es piepeldēju māšelei klāt un satvēru viņu zem padusēm.
Sāpe, kas plosījās manā galvā visu šo laiku un dzina uz priekšu, pazuda kā nebijusi. Izvilku Petru no ūdens un nosēdināju krastā. Tikai tagad es atskatījos un ieraudzīju sev līdzās Rozalindi. Viņas satraukuma pilnajā sejā vīdās mēms jautājums.
— Kurš tas bija? — viņa beidzot drebošā balsī jautāja un ar trīcošu roku pieskārās pierei. — Kurš varēja tā izdarīt?
Es īsi pastāstīju, kā tas notika.
— Petra? — Rozalinde neticīgi pārvaicāja.
Noguldīju māšeli zālē: Petra bija gandrīz bez samaņas, taču viņas elpa sāka izlīdzināties. Likās, ka nekas briesmīgs ar viņu nebija noticis. Rozalinde pienāca mums klāt un arī noliecās pār meitēnu. Mēs klusēdami raudzījāmies Petras izmirkušajā kleitiņā un pierītei pielipušajās matu sprogās. Kad pacēlam acis, mūsu skatieni sastapās.
— Man pat prātā neienāca, — es sacīju, — nekad nebūtu domājis, ka viņa ir viena no mums.
Rozalinde piespieda plaukstas sejai un nedroši ar pirkstu galiem pārslīdēja pierei. Tad viņa pašūpoja galvu un ļoti uzmanīgi ieskatījās manī: viņas platajās acu zīlītēs vēl dzīvoja nupat pārciestais trieciens.
— Viņa nav viena no mums, — čukstēja Rozalinde. — Viņa ir... kaut kas līdzīgs mums, taču... citādāka. Neviens no mums nebūtu spējis šādi pavēlēt. Viņa. .. viņa ir kaut kas vairāk nekā mēs ...
Pa to laiku mums apkārt saskrēja cilvēki: kāds bija redzējis mani pa galvu pa kaklu metamies pāri laukam, cits bija manījis Rozalindi izskrienam no mājas kā uz ugunsgrēku ... Paņēmu māšeli rokās, lai nestu to mājās. Viens no mūsu strādniekiem, ar kuru kopā pļāvām sienu, samulsis raudzījās manī, pūlēdamies kaut ko izprast.
— Kā tu uzzināji, ka Petra ir šeit? — viņš beidzot izteica. — Es taču neko nedzirdēju, lai gan atrados tev līdzās!...
Rozalinde zibenīgi pagriezās pret strādnieku. Viņas seja pauda ārkārtīgu izbrīnu.
— Neko nedzirdējāt? — Rozalinde pavisam dabiskā tonī pārvaicāja. — Meitēns kliedza tā, it kā viņu kāds slepkavotu! Kurlais — pat tas to sadzirdētu desmit jūdžu attālumā.
Strādnieks šaubīdamies grozīja galvu, taču mēs ar Rozalindi neatkāpāmies no sava, un, šķiet, mums noticēja. Es pārtraucu sarunu un steidzīgi devos mājās.
Tajā pašā naktī man pirmo reizi daudzu gadu laikā atkal nosapņojās vecais sapnis — par šķīstīšanos. Vienīgi šoreiz, kad nazis iemirdzējās tēva labajā rokā, viņš ar kreiso roku bija satvēris nevis telēnu, nevis Sofiju, bet... Petru!... Pamodos vienos aukstos sviedros ...
Nākošajā dienā koncentrēju domas, lai uzsāktu sarunu ar Petru. Ļoti vēlējos viņai paskaidrot, cik svarīgi turēt noslēpumā savu spēju pārraidīt domas. Centos ilgi, taču nekas neiznāca — kontakts ar Petru neradās. Man piebiedrojās visi mūsējie: arī viņu pacietīgie pūliņi bija velti. Ieteicu brīdināt Petru mutiski, — vienkārši parunāt ar viņu, taču Rozalinde tam nepiekrita.
— Viņa droši vien spēja to izdarīt tikai tāpēc, ka pamatīgi nobijās, — Rozalinde skaidroja. — Ja
viņa šobrīd mums neatbild un vispār nekādi uz mums nereaģē, tad, manuprāt, meitenīte vienkārši nesaprot, kas ar viņu atgadījies .. . Viņa to neatceras. Jums ir jāsaprot, ka šoreiz mēs nedrīkstam viņai atklāt mūsu noslēpumu. Petrai ir tikai seši gadiņi, tāpēc būtu negodīgi pakļaut viņu briesmām!
Beigu beigās mēs visi tam piekritām. Mēs zinājām, cik grūti ir sekot katram savam vārdam, pat tad, kad esi pieradis to darīt. Nolēmām atlikt sarunu ar Petru līdz tam laikam, kamēr kāds gadījums padarīs to neizbēgamu vai arī Petra sasniegs tādu vecumu, kad varēs saprast, no kā mēs vēlamies viņu pasargāt. Pagaidām vienojāmies, ka laiku pa laikam noraidīsim viņai kādu domu un, ja arī tad neizdotos kontaktēties, ļausim, lai viss iet savu gaitu.
Pēdējos gados uzzinājām daudz interesanta par cilvēkiem, kas dzīvoja mums līdzās, par to, kā un ar kādām domām viņi dzīvo. Tas, kas agrāk šķita aizraujoša, kaut arī nedaudz bīstama spēle, tagad izvērtās par staigāšanu pa bezdibeņa malu ... Skaidri zinājām, ka, lai izdzīvotu, mums jābūt tādiem pašiem kā visi citi, ka mums jāēd, jādzer, jāsarunājas tāpat kā visiem, vārdu sakot, jākopē viņu dzīve. Mums piemita īpašas spējas jeb, runājot Mišela vārdiem, — gaišs talants, bet tajā pasaulē, pie kuras mēs piederējām, šis «gaišais talants» drīzāk bija lāsts. Katrs stulbenis un biezgalvis Vaknukā jutās laimīgāks par mums, jo viņš bija tāds kā visi citi. Mēs šajā vidē jutāmies kā svešinieki, tāpēc mums nācās slēpties, klusēt un melot. Šī eksistence bez nākotnes, laupītā iespēja darīt to, ko pati daba tev lēmusi, piespiedu klusēšana — tas viss sevišķi slikti iespaidoja Mišelu.