— Kustini, kustini taču kāju! Parauj ar visu spēku!
Sofija mēģināja un tūdaļ pat aiz sāpēm zobiem
iekodēs lūpā.
— Ļauj, es paraušu!
— Nē, nē, ko tu runā! — viņa izbijās. Arī es pats jau biju sapratis, ka tāda ideja nekam neder — katra kustība sagādāja Sofijai šausmīgas sāpes. «Palīdzēt! Kā vēl varētu palīdzēt?!» — uztraukti prātoju. Un tad man atausa gaisma:
— Klau, jāpārgriež šņores! Zābaks atvērsies, un tu izvilksi kāju!
Meitenes acis iepletās šausmās.
— Nē! — viņa kliedza tā, it kā es būtu piedāvājis kaut ko baismīgu. — Es... Man nav brīv... Es nedrīkstu ...
Sofija bija pārlieku nobiedēta, lai es turpinātu uzstāt. Būtu viņa to kāju vispirms izvilkusi, gan jau pa abiem vēlāk mēs izbrīvētu arī zābaku. Bet nu tik tiešām neaptvēru, ko iesākt.
Sofija apkampa nelaimīgo kāju abām rokām, asaras plūda pa nosmulētajiem vaigiem, taču arī tagad meitene nebrēca pilnā balsī, vienīgi laiku pa laikam iesmilkstējās kā kucēns ...
Pagalam apjucis nosēdos meitenei līdzās. Abām rokām viņa ieķērās man plaukstā, spiezdama to, cik jaudas. Sapratu, ka meitenes ciešanas pieaug ar katru mirkli. Ko tur slēpt: pirmo reizi mūžā biju nonācis situācijā, kad nedrīkstēja vilcināties un bija jāpieņem stingrs lēmums.
— Vai dzirdi! — ierunājos. — Gribi vai negribi, bet zābaks jādabū nost! Ja tu to nedarīsi, tad paliksi šeit un nomirsi...
Atkal tās pašas neizprotamās šausmas izvaibstīja Sofijas sejiņu.
— Nē! — viņa šļupstēja. — Man aizliegts! Es nedrīkstu to darīt! Nemūžam!
Galu galā viņa tomēr piekrita: citas izejas nebija. Ka noburts nepiekāpīgais skuķis vēroja zābakauklu pārgriešanas procedūru. Kad lieta bija darīta, Sofija uzstājīgi sacīja:
— Un tagad pagriezies pret mani ar muguru. Tev nav brīv ... redzēt!
Nevēlējos strīdēties. Pagāju dažus soļus malā un izpildīju meitenes pavēli. Skuķis, cik varēju dzirdēt, šņākdams un elsdams ņēmās ap zābaku, līdz atkal izplūda asarās.
— Nekas nesanāk, — viņa sūrojās.
Atgriezies pie Sofijas, noliecos pār viņas kāju. Mēģināju aptvert, kā izdabūt to laukā no velnišķās spraugas.
— Apsoli nekad nevienam par to nestāstīt! — meitene čukstēja. — Nekad! Nevienai dzīvai dvēselei! Jā?
Es apsolīju, kaut gan neko nesapratu. Man tobrīd rūpēja kas cits. Ar pamatīgām grūtībām beidzot izdevās atsvabināt Sofijas kāju no zābaka. Sāpes, acīm redzot, bija mežonīgas. Bet Sofija ne reizes neiekliedzās. Vienīgi sakostiem zobiem stenēja. Tik dūšīgu skuķi savā mūžā sastapu pirmoreiz.
Paglābtā kāja izskatījās drausmīga: viscaur sarkana, ne pa jokam uztūkusi. Tāpēc es pat neievēroju, ka Sofijas kājai bija vairāk pirkstu nekā manējai...
Ilgi noņēmos, kamēr atsvabināju zābaciņu. Diemžēl Sofijai nekādi neizdevās iedabūt tajā samilzušo kāju. Skaidrs bija arī tas, ka nostāties uz šīs kājas viņa nevarēs. Sākumā cerēju, ka man izdosies aiznest meiteni uz mājām kukuragās. Bet viņa izrādījās daudz smagāka, nekā biju domājis, un pavisam drīz es atskārtu, ka tā mēs tālu netiksim.
— Jāsauc palīgā pieaugušie, — teicu Sofijai.
— Nē! — viņa izmisusi lūdzās. — Es pati... četrrāpus!
Viņa rāpās uz priekšu, uzmanīgi pievilkdama sāpošo kāju. Es vilkos nopakaļ ar nelaimīgo zābaku rokā: nekad agrāk nebiju juties tik bezpalīdzīgs. Meitene rāpoja ilgi. Taču beidzot viņas spēki izsīka. Bikses uz ceļgaliem bija saplosītas skrandās, āda nobrāzta, vienās asinīs. Jebkurš no maniem vienaudžiem, pat puika, Sofijas vietā jau sen būtu palaidis bļāvienu! Šīs trauslās meitenes vīrišķība pārsteidza un sajūsmināja! Toties mana sirds pildījās ar žēlumu.
Atbalstīju Sofiju, lai viņa varētu piecelties un parādīt, kur atrodas viņas māja. Pierunājis Sofiju gaidīt mani tepat, jozu, ko kājas nes, uz māju pusi Sofijas izstieptā pirkstiņa virzienā. Kad atskatījos, redzēju skuķi četrrāpus ievelkamies biezā krūmājā un tur paslēpjamies.
Sasniedzis nama durvis, klauvēju, cik jaudas. Durvis atvēra stalta, glīta sieviete ar laipnu, bet nogurušu seju. Viņas brūnā kleita bija mazliet īsāka nekā mūsu sievietēm, taču uz krūtīm viņai tāpat kā visām bija uzšūts audekla krusts: divas joslas no kakla līdz viduklim un viena šķērsjosla. Zaļas krāsas krusts un tikpat zaļš galvas lakatiņš.
— Jūs esat Sofijas māte? — elpu atguvis, jautāju.
— Kas noticis? — sieviete satraukti iekliedzās. Uzbudinājums darīja viņas balsi spalgu un nelaipnu.
Juceklīgi pastāstīju viņai visu.
— Kāja?! Dievs žēlīgs! — sieviete drudžaini atkārtoja. Un man jau pazīstamās šausmas izvaik-stīja viņas seju: šo pašu baiļu grimasi es jau biju skatījis Sofijas vaigā.
Tomēr sieviete ātri savaldījās, un es vedu viņu sev līdzi pie krūmāja, kurā slēpās Sofija. Sadzirdējusi mātes balsi, meitene steigšus izrāpoja no krūmiem. Kad sieviete ieraudzīja meitas piemilzušo pēdu, saplēstās bikšeles un asiņojošos ceļgalus, viņai acis pieplūda asarām.
— Nabadzīte! — izlauzās sievietei. Viņa saudzīgi pacēla Sofiju uz rokām, apmīļoja un nomierināja to. Pēc tam paklusi uzprasīja:
— Vai viņš redzēja?
— Redzēja, — bilda Sofija. — Māmiņ, lūdzu nedusmojies! Es cietos, cik spēju. Bet bez viņa es neko nevarēju izdarīt. Man ļoti... ļoti sāpēja! ...
Sieviete bridi klusēja, tad smagi nopūtās un, itin kā gaiņādama no sevis prom drūmas domas, noteica: — Ko nu vairs ... Kas noticis — noticis ... Jāiet! Sofija uzrāpās mātei plecos, un mēs devāmies uz mājas pusi.
Baušļi, kurus bērnam dzen galvā no mazotnes, pamatīgi turas viņa atmiņā. Taču šie baušļi mazajam cilvēciņam gandrīz neko nenozīmē, pirms viņš nav sadūries ar reālo pasauli. Un pat šī sadursme vienīgi atsvaidzina galvā kādu no baušļiem: bez darbības piepildījuma tie bija un paliks cēli saukļi. Tikai personiskā rīcība piešķir vārdam jēgu.
Es klusām apsēdos un vēroju, kā sieviete pārsien knīpas satūkušo kājiņu. Tobrīd man nenāca ne prātā saistīt notikušo ar to, ko visu mūžu biju klausījies ik svētdienu:
«Un Dievs radīja cilvēku pēc sava ģīmja un līdzības. Un vēlējās Dievs, lai cilvēkam būtu viens ķermenis, viena galva, divas rokas un divas kājas. Katrai rokai jānobeidzas ar plaukstu, katrai plaukstai piešķirti pieci pirksti, un katru pirkstu sedz viens nags ...» Un tā joprojām.
Šīs patiesības sen zināju no galvas, bet dīvainā kārtā Sofijas kājiņa ar sešiem pirkstiem man nelikās nekas neparasts. Redzēju knīpas māti vienās asarās, un man pašam gandrīz uznāca raudiens, uz viņām abām skatoties: neko vairāk toreiz neizjutu.
Pārsiešana bija galā, un es ziņkārīgi pavēros apkārt. Māja bija krietni mazāka par mūsu māju, bet daudz patīkamāka. No šīs mājas staroja tāda kā sirsnība, draudzīga labestība pret cilvēku ... Sofijas
и
māte pamatīgi nervozēja, tomēr nekādi neizrādīja, ka esmu nevēlams ciemiņš un ka man līdzi mājās ienākusi nelaime.
Mājas iekārtojums man arī ļoti patika, sevišķi tāpēc, ka uz sienām nemanīju citātus un saukļus, kuri man allaž likušies bezjēdzīgi, apnicīgi un drūmi, kaut arī, iespējams, nepieciešami. Sofijas namā saukļu vietu aizņēma zīmējumi. Zīmējumos bija attēloti zirgi, un tie, manuprāt, izskatījās lieliski.
Venderes kundze lūdza mani pagaidīt šeit, kamēr viņa uznesīs meitu guļamistabā. Pēc neilga laika viņa atgriezās un apsēdās līdzās: satvērusi manu roku, viņa cieši ieskatījās man acīs. Jutu, ka Sofijas māti kaut kas ārkārtīgi uztrauc, tomēr nesapratu, kas tieši. Klusēdams raudzījos viņā, mēģinādams pateikt ar skatienu: esiet bez bažām, būs labi... Viss velti! Sievietes pētījošais skatiens urbās manī aizvien dziļāk .. . Savā izmisumā un bailēs viņa tik ļoti atgādināja Sofiju! Par spīti maniem pūliņiem noraidīt viņai savas mierinošās domas, telpā ap mums būvējās drūmas nojautas un neaizsargātība. Lai kā es centos, manas domas viņu neaizsniedza.