Puisim bija daudz dzīvāka iztēle nekā pārējiem, tāpēc viņš skaidri apzinājās savas eksistences bezjēdzību, nespēju rast kaut jel kādu izeju un smagi to pārdzīvoja. Kas attiecas uz mani, tad pašreizējais stāvoklis mani pilnīgi apmierināja. Tiesa, reizēm arī es kļuvu grūtsirdīgs mūsu nīkuļošanas dēļ, taču, kolīdz šīs domas sakāpa man galvā, — tās nekavējoties apslāpēja neparasti skaudrā draudošo briesmu sajūta, kas, gadiem ritot, bija kļuvusi par manu otro dabu. It īpaši šī sajūta saasinājās pēc kādas parastas vasaras dienas, apmēram gadu līdz notikumam ar Petru.
Tā bija draņķīga vasara. Arī mēs — tāpat kā Mortoni — palikām bez trijiem tīrumiem: pavisam tajā vasarā mūsu pusē trīsdesmit pieci tīrumi tika «šķīstīti ar uguni» ... Labībai tāds milzums noviržu pēdējo divdesmit gadu laikā gadījās pirmo reizi. Ik nedēļu kādu vilka uz tiesu par nepareizas ražas tīšu slēpšanu, par vainīga mājlopa noklusēšanu. Lai mērs būtu pilns, mums vēl nācās trīs reizes atkauties no Džungļu sirotājiem. Tieši pēc trešā uzbrukuma es pievērsu uzmanību vecajam Džeikobam, kurš savā dārzā centās kaut ko izkaplēt līdz ar saknēm.
— Kas tie tādi? — es vaicāju, apstājies pie Džei-koba žoga.
Viņš iecirta kapli zemē un atbalstījās uz tā. Cik vien viņu atcerējos — viņš arvien kaut ko ravēja vai kaplēja savā dārzā. Nemaz nevarēju viņu iedomāties darām kaut ko citu. Džeikobs pievērsa man savu grumbu izvagoto seju, ko ietvēra sirmu matu pinkas un tikpat sirma vaigubārda.
— Pupas, — viņš strupi noteica. — Tagad arī šīs velna pupas nav pareizas! Sākumā bija kartupeļi ar novirzi, pēc tam — tomāti un tagad šīs velna pupas. Nelabais, vai, ir parāvis šo vasaru! Nu, kartupeļi, tomāti — to vēl var saprast. Bet, sasper jods! — ja arī pupas ir kļuvušas nepareizas, ko tad?!
— Bet vai jūs esat pārliecināts, ka pupas ir nepareizas? — es vaicāju.
— Pārliecināts? — Džeikobs sašutis nosprauslojās.
— Vai tad tu domā, ka es savos gados nezinu, kādām jābūt pareizām pupām? — Un viņš pārlaida ļaunu skatienu dārzam.
— Jā, pavisam dīvaina vasara, — es pasteidzos piekrist kaplētājam.
— Dīvaina! — Džeikobs mani pārmēdīja. — Viens velns zina, kas tas par laiku. Nedēļām smagi strādāts, un viss aiziet bojā! Cūkas, aitas un govis mīļu prātu sukā iekšā visu, ko tām saber silē, un šī jezga tikai tāpēc, lai pasaulē laistu Dieva nolādētus nešķīsteņus. Ļaudis mētājas apkārt bez darba, nākas turēt acis vaļā, lai kaut ko nenozog, pašam savi strādnieki jāuzmana, bet darbs stāv. Un mans dārzs — mans! — un tas pats noviržu pilns. Ko tur runāt: greiza vasara! Bet būs vēl daudz sliktāk, atmini manus vārdus! — viņš, nelabi smīnēdams, piemetināja. — Tā būs atmaksa!
— Kāpēc? — es jautāju.
— Tie ir priekšvēstneši! — viņš bargi izsaucās.
— Tas ir sods, kuru paši nopelnījām. Paraugies apkārt, — visur viena izlaidība! Tas pats Teds Norberts: noslēpa, ka viņa aitai atskrējuši desmit kropļi un tomēr tika cauri ar nieka sodanaudu. Un tos pašus paspēja aprīt. Divi vien vairs bija palikuši, kad šo rijīgo nelieti atmaskoja kaimiņi. Ja viņa tēvs par to zinātu! Viņš pieceltos no zārka! Vai zini, kā viņu būtu sodījuši par to pašu? Lai gan viņš tādas ģeķības nekad nebūtu atļāvies, pat domās nē! Es to saku piemēra pēc .. . Nezini?! Tad klausies! Viņu publiski nolādētu Nožēlu nedēļā un atņemtu tam desmito daļu viņa īpašuma! Lūk, kā! . .. Tāpēc arī manā jaunībā tādas lietas gadījās reti. Bet ta-gad ... — Džeikobs atmeta ar roku. — Jaunie uzspļauj sodam! Un tā katru dienu: izvirtība, kukuļņemšana, nekādas disciplīnas... Bet Dievs nav mazais bērns! Mums draud jauns Sods, iegaumē to, un šī vasara ir tikai visa sākums! Zini, es pat priecājos, ka, būdams vecs, nomiršu savā nāvē. Visa vaina,— viņš turpināja, bridi atelpojies, — slēpjas valdības nolaidībā: ar reglamentu sacerēšanu nodarbojas tie stulbeņi austrumos. Neviens no tiem austrumu politikāņiem nekad nav dzīvojis Vaknukā. Tāpēc arī neko nejēdz! Kārtīgu mutantu viņi nekad nav redzējuši, tāpēc arī tup un raksta, paši nezina ko! Nē-ē, tādas sezonas kā šī vairs nebūs! Tas ir brīdinājums mums visiem, atceries to, puis! — Viņš no jauna nikni atmeta ar roku un, elpu atvilcis, vēl dedzīgāk ķērās pie sludināšanas:
— Kā, tavuprāt, mēs panācām mūsu dienvidrietumu uzplaukumu? Kā mēs šeit atbrīvojāmies no mutantiem? Saglabājām ticību? Nezini?! Nu tad klausies: katrā ziņā ne jau ar šādām tādām sodanaudām ... Nē-ē-ē! Grēku izdeldēja ar bargu roku, un, ja kādu sodīja, tad sodīja tā, ka citiem pārgāja gribēšana grēkot. Kad mans tēvs bija jauns, sievietes, kuras laida pasaulē mutantu, pēra ar pātagu. Ja sieviete trīs reizes bija vainīga, tad, ja viņa palika dzīva pēc pēriena, tai atņēma dzimšanas apliecību, pasludināja viņu ārpus likuma un pārdeva verdzībā. Tikai tā var panākt rases tīrību un nelokāmību! Tēvs man tika stāstījis: viņa laikos nešķīstība bija retums! Un, ja ari trāpījās kāds izdzimtenis, — to tūdaļ sadedzināja, — tāpat kā šodien sadedzina nepareizos augus.
— Sadedzināja?! — es pārsteigts iekliedzos.
— Nu jā, vai tad mēs tīrumus ar dedzināšanu nepadarām atkal šķīstus? — viņš, acis piemiedzis, lūkojās manī.
— Laikam gan, — es nomurmināju. — Nu bet tā ir zeme ... Atvainojiet, gribēju sacīt... Dažādas nezāles un grauzēji, bet... ar cilvēkiem ...
— Ar cilvēkiem ir vēl smirdīgāk! — viņš izkliedza. — Šie velna ģīmji ņirgājas par Dievam līdzīgiem! Stiept uz sārtu viņus un — cauri! Kā sendienās! Bet nē-ē-ē! — viņš mēdīdamies izstaipīja muti līdz ausīm. — Šie puņķulupatas austrumos, kuri... Vārdu sakot, viņi grib iestāstīt, ka, lūk, mutanti, kaut arī nav cilvēki, tomēr izskatās gandrīz kā parasti cilvēki, tāpēc varmācīga viņu iznīcināšana esot pielīdzināma slepkavībai. Mūsdienās neviens vairs tā nedarot. Redzi, šo mīkstsiržu dēļ, kuri «mūsdienās vairs tā nedara», Vaknukā šobrīd valda cita kārtība. Šobrīd vienīgais, ko drīkst izdarīt ar šitiem, kuri izskatās «kā parasti cilvēki», ir aizdzīt viņus uz Džungļiem, bet mazuļi jāaiznes turp un jāpamet likteņa ziņā. Tas, redziet, ir žēlsirdīgāk! Paldies Dievam, ka valdība vēl nav galīgi zaudējusi prātu un vismaz neļauj tiem vairoties! Bet varu saderēt: ir, ir starp valdības vīriem tādi, kam arī tas liekas cietsirdīgi! Un visa iznākums ir nemitīgi uzbrukumi no Džungļiem, arvien vairāk naudas tiek tērēts visādiem reidiem un... Jā-ā, Sātana laiki... Un mēs vēl aurojam: «Nolādētie mutanti!» ... Mēs taču apejamies ar viņiem kā ar mīļiem tuviniekiem! Vai ne?
— Bet... mutants taču nav vainīgs, ka viņš tāds ir piedzimis, — es mēģināju iebilst.
— Nav vainīgs?! — Džeikobs ierēcās. — Saki, vai tīģeris ir vainīgs, ka viņš ir tīģeris? Skaidrs, ka nav, taču tu viņu nogalini vai ari tas saplosa un aprij tevi! Nē-ē, tie vecie laiki bija zelta laiki: cilvēkam bija ļauts izpildīt savu pienākumu un dzīvot nevainīgam. Bet tagad ... — Džeikobs kārtējo reizi atmeta ar roku. — Mēs paši izaicinām Sodu pār savām galvām, nebijušu Sodu! . ..