Vēl ilgi viņš purpināja, kaut ko kliedza un vicināja rokas, gluži kā senais pravietis, bet es viņā vairs neklausījos: pārāk necilvēciski skanēja viņa vnrdi. Es jau biju gabalā, taču viņš vēl arvien nevarēja rimties.
Tajā pašā dienā uzmeklēju Akseli, īsumā atstāstīju viņam Džeikoba pravietojumus un pajautāju, vai Vaknukā vēl daudz šādu fanātiķu. Akselis domīgi pakasīja pakausi.
— Pāris veču pa visiem sanāks, — viņš atbildēja. — Viņi vēl aizvien atceras laiku, kad nebija nekādu inspektoru un katrs pats izlēma, kā viņam dzīvot. Protams, ir arī jaunāki... Taču vairums nevēlas vairs dzīvot pa vecam. Ļaudis sākuši daudz pielaidīgāk skatīties uz novirzēm nekā viņu tēvi un vectēvi, un vispār patlaban nav daudz nāvessoda piekritēju. Pašlaik vaknukiešiem pietiek ar to, ka mutantiem neļauj vairoties. Bet, godīgi runājot, ja gadīsies vēl pāris tādu vasaru kā šī, viņi vairs nesēdēs, rokas klēpī salikuši...
— Bet kāpēc? Akseli, kāpēc gadās tādas reizes, kad ir tik daudz noviržu vienkopus? — es vaicāju.
— Nezinu, — viņš paraustīja plecus. Runā, ka tas saistīts ar laiku. Piemēram, pēc bargas ziemas, kad vēji pūš no dienvidrietumiem, noviržu ir vairāk. Taču ne jau uzreiz — pirmajā vasarā pēc šīs ziemas, bet nākošajā. Stāsta, ka vēji atpūšot kaut ko no Ļaunās zemes, taču neviens nezina, ko īsti. Veči domā: tā ir zīme, atgādinājums par Sodu! Viņi baida: būs vēl trakāk, jo visi mēs staigājam greizus ceļus. Starp citu, nākošais gads patiešām būs sliktāks un aizvien vairāk ļaužu uzklausīs veču lāstus ... Pēc tam viņi meklēs vainīgos, uz kuriem izgāzt savu niknumu.
Pēdējos vārdus Akselis izrunāja lēni un skaidri, nenovērsdams no manis savu vērīgo skatienu.
Es sapratu mājienu un pastāstīju to visu mūsējiem. Akselis nebija kļūdījies: nākošais gads izrādījās vēl sliktāks, un ļaudis aizvien centīgāk meklēja vainīgos. Uz tiem, kuri slēpa novirzes, vairs neskatījās caur pirkstiem: visi šie notikumi pastiprināja mūsu nemieru, kurš jau tā bija liels, un raizes par Petru.
Kādu nedēļu pēc notikuma ar Petru mēs dzīvojām vienās bailēs, gaidot, kad sāksies jauna izprašņāšana, taču viss beidzās labi. Acīmredzot tādēļ, ka bijām divi — es un Rozalinde — un atskrējām no dažādām pusēm, mums noticēja. Kļuvām mazliet mierīgāki, taču tas nevilkās ilgi. Pēc mēneša pār mūsu galvām nogranda jauns negaiss.
Anna paziņoja, ka viņa precas.
Desmita nodaļa
1
Kad Anna pirmo reizi mums par to paziņoja, mēs uzreiz sajutām, cik izaicinošs ir viņas tonis. Sākumā domājām, ka viņa joko, tāpēc jauno ziņu uzņēmām ar smaidu. Grūti bija noticēt, ka Anna iziet pie vīra, jo, pirmkārt, viņas sirdsmīļotais, kā viņa pati teica, bija Alans Ervins, tas pats Alans, kurš nosūdzēja Sofiju. Un, otrkārt, Annas vecākiem piederēja milzīga ferma, — tikai nedaudz mazāka par pašu Vak-nuku, bet Alans bija trūcīga kalēja dēls un tādēļ varēja kļūt vienīgi par kalēju. Viņa āriene gan atbilda šim amatam: stalts, plecīgs — taču tās tad arī bija vienīgās viņa labās īpašības. Domājām, ka Annas vecāki nepiekritīs meitas izvēlei, tāpēc sākumā sevišķi neuztraucāmies. Taču izrādījās, ka veltīgi.
Kaut kādā veidā Annai tomēr izdevās pierunāt māti un tēvu, un drīz uzzinājām, ka Annas un Alana kāzas notiks. Tas bija kā zibens no skaidrām debesim! Vai nu mums patika, vai nepatika, bet bijām iejaukti notiekošajā: šis atgadījums skāra ikvienu no mums. Lai gan skaitījāmies zaļknābji, skaidri apzinājāmies, ar ko viss var beigties. Mišels pirmais mēģināja aprunāties ar Annu.
— Anna, mīļā, tas taču ir neprāts! Tu nedrīksti to darīt kaut vai sevis pašas dēļ! — viņš pūlējās to pārliecināt. — Tas ir tāpat kā saistīt savu dzīvi ar... ar kropli. Apdomājies, mēs visi tevi lūdzam! Vai tu maz apjēdz, pie kā tas var novest?!
— Neesmu nekāda muļķe! — Annas atbildē ieskanējās dusmas. — Varat būt pārliecināti, ka es ilgi domāju, pirms izšķīros. Vairāk nekā jūs visi kopā! Bet saprotiet, es esmu sieviete! Es gribu apprecēties, gribu dzemdēt bērnus!... Man ir tiesības uz to! Jūs esat trīs vīrieši, bet mēs, sievietes, esam piecas. Tātad, jūsuprāt, divām no mums jāpaliek vientuļām?! Dzīve bez ģimenes pavarda, bērniem?! Rēķiniet paši: divām no mums jāprec normālie. Es mīlu Alanu un vēlos, lai viņš būtu mans vīrs! ...
— Kāpēc tu steidzies? — Mišels pacietīgi turpināja. — Droši vien kaut kur vēl dzīvo tādi kā mēs. Mēs satiksimies... Iespējams, viņi nedzīvo Vaknukā ... Vai tu nevari mazliet pagaidīt? ...
— Nesaprotu, kāpēc man jāgaida. Tā var gaidīt gadiem ilgi, visu savu dzīvi! Es atradu Alanu, jau esmu atradusi, bet jūs gribat, lai es kā muļķe gaidītu kaut kādu cilvēku, kurš, iespējams, nekad neuzradīsies! . .. Un, ja arī viņš atnāks, var notikt, ka es viņā neiemīlos, varbūt es viņu ienīdīšu. .. Tāpēc jums jāzina, ka es palieku pie sava, jo es tā vēlos! Tā nav mana vaina, ka neesmu tāda kā visi, bet man ir tiesības dzīvot tāpat kā visiem!... Zināms, viegli nebūs. Bet vai jūs nudien uzskatāt, ka man būs vieglāk dzīvot, ja turpināšu vadīt mūžu pa vecam? Stundu pēc stundas, gadu pēc gada lepnā vientulībā ... Pieņemsim, ka jūsu trijotne izvēlēsies trīs no mums par sievām, bet ko darīs divas palikušās? Viņām nebūs vietas ne pie normālajiem, ne pie jums, viņas... Viņas kļūs liekas! Tātad: spriežot pēc jūsu vēlmēm, viņām ir vienkārši. .. vienkārši jāizgaist?! Mišel, mīļais, tev pašam galvā ir putra! Tu pats vairs neproti domāt, jā, jūs visi neprotat domāt! Es vismaz zinu, ko es gribu un ko man darīt, bet pārējie taču nemaz nav domājuši par to, jo neviens no jums nav iemīlējies, ja nu vienīgi Rozalinde un Dāvids. Jūs vienkārši vēl neesat sadūrušies ar to, ar ko sadūros es ...
Sava taisnība Annai bija. Mēs varbūt neatrisinājām visas problēmas, ar kurām nācās sadurties, taču mēs labi apzinājāmies grūtības, kuras mums j a u uzglūnēja, uzglūnēja dienu un nakti.
Neskaidri, zemapziņā mēs lolojām cerību kādreiz atsvabināties no nepieciešamības pastāvīgi melot un izlikties. Kādā veidā? Kad tas notiks? To mēs nezinājām. Taču par vienu lietu mēs bijām pilnīgi pārliecināti: laulības ar normālo, vispār jebkura cieša saskarsme ar NORMU katram no mums kļūs par neciešamām mokām. Jau mūsu pašreizējais stāvoklis, mūsu dzīve mājās, ģimenes lokā — tas bija ļoti grūti. Bet dzīvot laulībā ar. . . ar tādu, kam nav dots divsarunāties — tas būtu vienkārši nepanesami. Pirmkārt, katrs (vai katra) no mums vienalga paliktu tuvāks visiem mūsējiem nekā normālajam, ar kuru kopā viņš (vai viņa) dzīvotu. Tā izrādītos fiktīva laulība, jo starp šiem diviem cilvēkiem būtu lielāka plaisa nekā starp dažādās valodās runājošiem.
Tā būtu nelaime, tuvības parodija, tās būtu pastāvīgas bailes atklāt sevi, nejauši izpļāpāties. Bet izpļāpāties taču ir tik cilvēciski.
Bez tam — citi cilvēki mums arvien šķita garlaicīgi un aprobežoti, ja salīdzinājām tos ar sevi... Normālajam taču nav lemts izprast, ko nozīmē domāt vienkopus: mutvārdiski šis jēdziens
skan diezgan banāli... Normālais vienkārši nevar aptvert, ka divas smadzenes kopā var izdarīt to, kas vienām nekad nebūtu pa spēkam! Mums, piemēram, nav jāizvēlas vārdi, — ja arī mēs sarunājoties gribētu kaut ko noklusēt, pasacīt vienu, bet domāt citu, — tas mums neizdotos. Mēs pat nevaram pārprast viens otru... Kāda gan var būt iemīlēšanās cilvēkā «bez novirzes»? Viņš taču tikai neskaidri apjautīs tuvā līdzcilvēka problēmas... Nē, labāk par to nedomāt, — tādas laulības liktu mums vēl vairāk noslēgties, padarītu izlikšanos neciešamu. Un viss galu galā beigtos ar liktenīgu pārteikšanos ... Pirmajiem nebūtiskajiem, gadījuma pēc pasprukušajiem vārdiem sekotu nākošie, tad vēl un vēl, — līdz beidzot mēs sāktu modināt aizdomas, un tad...