Anna to visu saprata tikpat labi kā mēs. Taču patlaban viņa gribēja apmānīt pati sevi... Lai akcentētu, ka lēmums ir galīgs, viņa pārstāja kontaktēties ar mums, neatsaucās mūsu aicinājumam. Nevarējām saprast, vai viņa pavisam «atslēgusies» no mums vai arī turpina klausīties, taču sarunās neiesaistās? Otrā iespēja mums šķita tuvāka patiesībai, tāpēc izveidojušos situāciju pat neriskējām apspriest savā starpā. Un ko gan mēs varējām uzsākt? Es, piemēram, neko konkrētu nevarēju likt priekšā. Arī Rozalinde bija neziņā.
Sešos gados Rozalinde no stūrainas pusaudzes bija pārvērtusies par staltu jaunavu. Viņa bija ļoti skaista, pareiziem un pievilcīgiem sejas vaibstiem.
Taču pats galvenais, kas Rozalindē mani valdzināja, bija viņas sievišķīgums. Liega maiguma pilns šķita viss, ko viņa darīja, viņas vārdi, viņas izturēšanās... Šī sievišķība vilināja daudzus puišus. Viņi domāja, ka Rozalinde koķetē, un uzmācās tai ar savu maigošanos. Taču Rozalinde spēja pret visiem būt laipna... un tikai. Viņai bija kaut kāds iekšējs aizsardzības paņēmiens. Nezinu kā, taču viņa prata acumirklī norobežoties no pielūdzējiem, iekšēji norobežoties, likdama to manīt pārāk uzmācīgajiem ... Šķiet, ka viņai tuvas attiecības ar kādu «bez novirzes» bija absolūti neiespējamas un nepieņemamas . .. Laikam tāpēc Rozalinde bija tas cilvēks starp musejiem, kuru visvairāk satrieca Annas kāzas.
Mēs ar viņu satikāmies reti un arī tad — slepus, un es domāju, ka neviens, izņemot mūsējos, to nenoģida. Tais retajās stundās, kad mēs varējām nodoties mīlestībai, mēs nekad netikām vaļā no rūgtās apziņas un uzmācīgā jautājuma: vai tiešām mums nekad neizdosies atklāti, neslēpjoties dzīvot kopā? Pēc notikuma ar Annu mūsu rūgtums pieauga: katra doma par iespējamo laulāšanos ar NORMU mums abiem likās nepanesama.
Akselonkulis bija vienīgais cilvēks, kuram es varēju lūgt padomu. Viņš tāpat kā citi zināja par gaidāmajām kāzām. Taču Akselis nezināja, ka Anna ir viena no mūsējām. Kad es viņam to pateicu, Akselis sadrūma. Mazliet apdomājies, viņš paziņoja:
— Nē, Dāvi. Tas nekam neder. Jums ir taisnība! Arī es nojautu, ka tāda reize var pienākt, kaut gan cerēju, ka viss labi beigsies. Bet tagad, skaidra lieta, jūs viņai tik viegli klāt netiksiet. Pareizi, Dāvi? Citādi tu nebūtu nācis pie manis pēc padoma!
— Viņa mūs negrib vairs dzirdēt, — es pamaju ar galvu. — Vēl vairāk: viņa mums neatbild ... Sacīja, ka ar to esot cauri. Viņa vairs nevēloties atšķirties no... no normālajiem — tā arī pateica. Toreiz mēs pirmo reizi sastrīdējāmies .. . Pēdīgi viņa teica... teica, ka ienīst mūs visus! Patiesībā tas, zināms, ir citādāk . .. Annai tik ļoti gribas apprecēties ar Alanu, tik ļoti gribas, ka viņa nav spējīga domāt par sarežģījumiem. Viņa ... viņa ir kā bez acīm vai... Nu, viņa pat nevēlas piespiest sevi iedomāties, kas no tā visa var iznākt. Un es šoreiz nezinu, ko mums tagad iesākt...
— Bet varbūt tomēr ir kāda iespēja, ka viņa sadzīvos ar normālo? Vai arī tas ir pilnīgi izslēgts? — Akselis pajautāja.
— Mēs domājām par tādu iespēju, — es viņam teicu. — Anna, protams, var mums neatbildēt, ko viņa patlaban arī dara. Tas ir tāpat, kā ja es būtu atteicies runāt. Taču ilgi viņa neizturēs: kurš gan var klusēt visu dzīvi. Cilvēks to nespēj. Viņa nekad nevarēs piespiest sevi kļūt «normāla». Mišels saka: tas būtu apmēram tā, kad vienroča vīra dēļ sieva izliekas, ka arī viņai ir tikai viena roka ... Nē, Annai tas neizdosies, tāpēc, Akselonkuli, es ierados pie tevis!
Akselis aizdomājās.
— Saki, — viņš teica, — vai tiešām tu esi pārliecināts, ka viņa sajukusi tā Alana dēļ? Es gribēju sacīt: zaudējusi apjēgu pa īstam, — kad mīlestība padara traku? — Un viņš pagrozīja pirkstu pie deniņiem.
— Jā, viņa ir pavisam citāda, — es domīgi piekritu. — Viņa... it kā zaudējusi spēju domāt... Pēdējās Annas domas, pirms viņa apklusa, bija . . . bija... tās it kā nemaz nebija viņas domas ...
— Sievietes allaž iedomājas, ka mīl, ja lieta grozās ap precībām,—Akselis nopūzdamies sacīja, — tā nebutu liela bēda. Cilvēkam ir jāsapņo, cilvēkam ir jājūt otra plecs ... Taču, ja sieviete ir iemīlējusies pa īstam, — nemēģini tai tuvoties! Visa viņas būtne pakļauta mīlestībai un tās likumiem, — viņa neko sev apkārt neredz un nedzird un jūtas kā no jauna piedzimusi! Viņa ir spējīga uz daudzko, neviens upuris viņai nav par lielu un... Agri vai vēlu, Dāvi... Agri vai vēlu ...
Viņš aprāva domu, taču es sapratu, ko viņš vēlējās sacīt. Arī es domāju par to pašu.
— Ko lai mēs darām?! — izmisis čukstēju.
Akselis palūkojās uz mani, un viņa acīs es ieraudzīju ... lēmumu. Spriedumu . ..
— Tagad klausies mani uzmanīgi, Dāvi, — viņš teica. — Viens no jums apdraud visu pārējo dzīvības, saproti, visu pārējo. Iespējams, ka meiča to nesaprot, bet... Tas ir fakts. Pat tad, ja viņa sirdī ir pārliecināta, ka nenodos savējos, jūs visi patlaban esat atkarīgi no viena vienīga vārdiņa, no jebkuras nejaušības. Vai viņa ir tiesīga vienpersoniski piekarināt septiņas dzīvības trauslam matiņam tāpēc vien, ka viņai sagribējies dzīvot kopā ar šo Alanu? Kā tu domā?
Es svārstījos. Nebija arī ko iebilst.
— Ja tu ... ja tu šādi jauta... — es apjucis murmināju.
— Citādi nedrīkst, Dāvi! Ir vai nav viņa tiesīga?
— Mēs darījām visu, lai pārliecinātu Annu! ... — es ieminējos.
— Un cietāt sakāvi. Ko nu? Sēdēsiet, rokas klēpī salikuši, un gaidīsiet, kad viņa izpļāpāsies?
— Nezinu, — noburkšķēju.
— Reiz es pazinu kādu cilvēku, — Akselis lēnām iesāka, šad tad nomērīdams mani ar greizu skatienu, — viņš bija jūrnieks... Kuģis sāka degt, un visi salēca laivā... Daudzas dienas cilvēki mētājās pa viļņiem neēduši un nedzēruši, un viens no viņiem neizturēja slāpes... Viņš sadzērās jūras ūdeni un
zaudēja prātu. Ārprāta lēkmes laikā viņš sāka lauzt laivu... Tas būtu gals visiem, droša nāve, taču vīri sasēja šo nelaimīgo zelli un izmeta viņu pāri bortam ... Un atlikušie trīs — pavisam viņi bija četri — tomēr sasniedza krastu. Ja viņi nebūtu uzdrošinājušies šādi rīkoties, prātā sajukušais vienalga neizdzīvotu. Taču līdz ar viņu aizietu bojā arī visi pārējie!
Iestājās drūma pauze. Beidzot es noliedzoši pagrozīju galvu.
— Nē, Akseli, mēs uz to neesam spējīgi, — gurdi izrunāju.
— Mūsu pasaule, zēn, nav nekāda paradīze, — Akselis lēni turpināja, — sevišķi tādiem, kuriem ir kādas novirzes. Man jāatzīstas, ka biju pārliecināts par jūsu spējām cīnīties līdz galam un... uzvarēt. Bet var gadīties, ka esmu kļūdījies.
— Saproti jel, — es iesāku, — ja vainīgais būtu Alans, ja viņu nāktos «mest pāri bortam», neviens no mūsējiem neatsacītos. Taču Anna!... Nav pat svarīgi tas, ka viņa ir sieviete... Kaut arī viņas vietā būtu kāds cits no mūsējiem, arī tad mēs neko neuzsāktu. Jo esam pārāk saauguši viens ar otru, saproti? Viņa, Anna, pat pēc visa notikušā man ir tuvāka nekā paša māsas... Es pat nezinu, kā tev to izskaidrot... — Sāku stomīties, jo nekādi nevarēju precizēt savu domu. Jutu, ka vārdi šeit tikai traucē. — Tā... tā būtu ne tikai slepkavība, tas būtu tā, it kā es nocirstu sev kādu miesas daļu... Nē! Mēs nekad nevarēsim to izdarīt!...