— Tad jau Anna kā pacelts cirvis sliesies pāri jūsu galvām līdz tam brīdim... — Viņš tā arī nepateica līdz galam, bet mēs abi sapratām, par ko ir runa.
— Tā ir, — es nopūtos, — taču tas, ko tu piedāvā, ari nav izeja. Ja mēs to izdarītu, šis «cirvis» būtu iestrēdzis katra mūsējā sirdī. Tad dzīve mums kļūtu pavisam nepanesama ...
Šo sarunu ar Akseli es pat nedrīkstēju noraidīt mūsējiem, jo Anna droši vien klausījās ... Taču es skaidri zināju: viņi atbildētu tāpat kā es. Protams, Akselis piedāvāja mums vienīgo reālo izeju no radušās situācijas. Mana atteikšanās sekot viņa padomam nozīmēja mūsu pilnīgu bezspēcību un baismu nolemtību.
Annu no tā laika mēs vairs neuztvērām. Bet vai viņa bija tik stipra, lai neklausītos mūsu balsis, — to mēs nezinājām. Viņas māsa Reičela paziņoja, ka Anna atbildot tikai mutiskai uzrunai un lienot vai no ādas laukā, lai pierādītu pati sev, ka viņa ir tāda pati kā apkārtējie ... Un tomēr mēs vairs nebijām brīvi savās sarunās: mēs baidījāmies.
Pagāja vairākas nedēļas. Viss palika pa vecam. Šķita, ka Anna patiešām iemanījusies nedomāt par savu atšķirību no citiem. Tuvojās viņas kāzu diena, un saderinātie pārbrauca dzīvot mājā, kuru Annas tēvs bija uzcēlis viņiem savas fermas teritorijā. Dažs labs mēļoja, ka fermera meita gan varēja sameklēt kaut ko labāku par vienkārša kalēja dēlu, bet tas neko negrozīja.
Vairākus mēnešus mēs par Annu neko nedzirdējām. Viņa vairījās tikties pat ar savu māsu, acīm redzot, nevēlējās, lai mēs caur Reičelu kaut ko uzzinātu. Nu ko, atlika vienīgi cerēt, ka Annai šīs laulības nesīs laimi un ka mūsu bažas ir bijušas veltas.
Baiļu starojums kļuva rimtāks. Daļēji arī tāpēc, ka es apjautu: tagad vai nekad ir jāizlemj savs un
Rozalindes liktenis. Neatceros, kad tieši mums abiem kļuva skaidrs: jābūt kopā. Tas likās tik dabiski un acīmredzami, tik ļoti sakrita ar mūsu domām un vēlmēm, ka mums šķita: kopš dzimšanas mēs esam lemti viens otram! Šī izjūta dzīvoja mūsos visu laiku, vēl pirms tam, kad mēs sākām apspriest savas attiecības. Nespējām pat iedomāties, ka varētu būt citādi, — divi cilvēki, kas uzauguši un domājuši kopā, kurus abus no visām pusēm žņaudz apkārtējās pasaules naida mūris, jūt vajadzību viens pēc otra.
Bet gadās, ka šie divi, pārliecinājušies par savu mīlestību, pēkšņi saprot, ka viņi atšķiras ne vien no visiem pārējiem, bet arī viens no otra... Tālab arī šiem diviem mēdz būt tādas pašas problēmas kā normālajiem...
Pēc gadījuma ar zirgiem-nešķīsteņiem attiecības starp mūsu ģimenēm pārauga klajā ienaidā, kas pieņēmās spēkā ar katru gadu. Starp manu tēvu un viņa brālēnu Angusu Mortonu, Rozalindes tēvu, izcēlās īsts partizānu karš: ienaidnieki nenolaida acis viens no otra tīrumiem — vai tikai tajos nav kāda novirze ... Vietējie zināja arī to, ka Džozefs ar Angusu izsludinājuši balvu tam vaknukietim, kurš pirmais paziņos par novirzi kaimiņa druvās.
Dziņa pārspēt Mortonus šķīstībā spieda tēvu upurēt pat veselo saprātu. Viņš, piemēram, dievināja tomātus, taču, kad tie vienreiz padevās n e p a r ei z i, viņš vispār pārstāja stādīt tomātus un kartupeļus: no tā laika māte tomātus un kartupeļus pirka no kaimiņiem. Arī dažas garšvielas bija ierindotas «melnajā sarakstā» kā Mortonu, tā Strormu mājās, un, lai gan morālā ziņā abu māju prestižs tādēļ cēlās, labas kaimiņattiecības tas tomēr neveicināja.
Bija pilnīgi skaidrs, ka abas puses drīzāk mirs nekā atļaus man un Rozalindei apprecēties.
Gadiem skrienot, šī situācija kļuva aizvien draudīgāka. Rozalindes māte jau ne reizi vien bija sarīkojusi «līgavas lūkošanas» viesības, arī mana māter kā es manīju, nopētīja ne vienu vien jaunavu, it kā «pielaikodama» to vedeklas godam ...
Mēs ar Rozalindi arvien vēl domājām, ka neviens neko nezina par mūsu tuvību. Tā kā Strormu un Mortonu ģimeņu attiecības ierobežojās ar savstarpējiem apvainojumiem, tad vietējie iedzīvotāji uzskatīja, ka arī šo ģimeņu bērni ienīst viens otru. Vienīgā vieta, kur mūs abus varēja redzēt kopā^ bija baznīca: kā jau minēju, mēs ar Rozalindi satikāmies reti un arī tad — slepus.
Izejas no šī strupceļa nebija, un tā vien šķita, ka stāvoklis nekļūs labāks, kamēr mēs paši kaut ko neizlemsim. Vispār jau viens variants bija. Mēs to dēvējām par «kāzām ar šaudīšanos», — kad līgavu it kā nolaupīja, zināms, ar viņas vecāku piekrišanu. Iespējams, mēs par to izšķirtos, ja nežēlīgais ienaids starp abām ģimenēm neliktu mums nopietni domāt par Mortonu bisēm: no to stobriem šajās «kāzās» katrā ziņā trauktos īstas lodes! Bez tam mēs sapratām: pat tad, ja mums izdotos apprecēties, no mūsu vecākiem mēs nedabūtu ne graša un mums nāktos pamest dzimtās mājas plikiem kā baznīcas žurkām.
Kopš Annas kāzām bija aizritējuši seši mēneši, taču viss palika pa vecam.
Ja runājam par pārējiem, tad varēja just, ka pusgada laikā viņu baiļošanās Annas kāzu dēļ bija zaudējusi savu asumu. Tas tomēr nemazināja mūsu modrību: mēs nekad neaizmirsām savu atšķirību un to, kāda nelaime caur šo «vainu» agrāk vai vēlāk varēja izcelties. Tomēr jau kopš bērnu dienām bijām pieraduši dzīvot vienās bailēs, tādēļ pakāpeniski apradām arī ar Annas zaudēšanu. Tā tas turpinājās līdz brīdim, kad Alanu atrada nogalinātu uz ceļa netālu no viņa mājas: viņam kaklā bija ieurbusies bulta.
Šo jaunumu mums paziņoja Reičela, un mēs, baismu pārņemti, elpu aizturējuši, klausījāmies, kā viņa cenšas parunāt ar savu māsu. Taču meitenei tas neizdevās, kaut arī viņa izmisīgi pūlējās un koncentrēja visu savu gribu. Anna bija ievilkusies kā gliemezis gliemežnīcā... Pat necilvēciskais izmisums, kuru patlaban Annai būtu bijis jā jūt, neizraisīja viņā vēlēšanos izrunāties.
— Es iešu pie viņas, — Reičela mums paziņoja.
— Kādam taču patlaban jābūt kopā ar viņu!
Pēc kādas pusotras stundas Reičela atgriezās galīgi izmisusi.
— Viņa nevēlas mani redzēt. Neielaida pat mājā. Viņa pasauca kaimiņieni, bet man uzkliedza, lai es... lai es vācos projām!...
— Viņa droši vien domā, ka to izdarījis kāds no mums, — mēs uztvērām Mišela balsi. — Vai kāds no jums ir iejaukts šai lietā? ... Varbūt jūs turat kādu aizdomās?
Visi atbildēja noliedzoši.
— Annai tas jāuzzina, — Mišels turpināja. — Viņa nedrīkst domāt, ka mēs ... Mēģiniet visi kontaktēties ar viņu!
Maksimāli sasprindzinājām domas, taču Anna neatsaucās.
— Slikti, — Mišels sacīja. — Mums jāatrod iespēja viņai to pateikt. Reičela! Kad jūs satiksieties, bilsti viņai kādu vārdiņu! Bet sargies, lai kāds svešs jūs nenoklausās.
— Es mēģināšu, — Reičela svārstīdamās atbildēja.
Mēs atkal veselu stundu satraukti gaidījām. Annas
māsa atgriezās bez labām vēstīm.
— Man nekas nesanāca, — Reičela nopūtās.
— Mēģināju caur kaimiņieni nodot zīmīti. Kaimi-
ņiene atgriezās un sacīja, ka Anna pat neesot to izlasījusi: tūdaļ saplēsusi. Šobrīd pie Annas atrodas māte. Viņa grib pierunāt meitu atgriezties vecāku mājās ...
— Jābūt gataviem uz visu! — Mišels, brīdi klusējis, noteica. — Iespējams, nāksies bēgt, ja tas pēkšņi kļūs nepieciešams! Taču pagaidām centieties neradīt aizdomas. Bet tu, Reičela, papūlies izdibināt, kas Annai padomā, un tūdaļ ziņo mums!
Man nebija ne mazākās sajēgas par to, ko iesākt. Neviens no mūsējiem ... Bet Petra? ... Viņa taču arī ir mūsējā . .. Petra jau bija gultiņā: pamodināt viņu tā, lai neviens to nepamana, es nevarēju. Bez tam, es vēl arvien neticēju, ka briesmas ir patiesi nopietnas. Nevarēja taču Anna turēt aizdomās par slepkavību bērnu? Mēs jau tikai domājām, ka Petra ir viena no mūsējiem. Vārdu sakot, es nolēmu pagaidām neko neuzsākt. Mājā visi sen jau gulēja, kad Reičela atkal saistījās ar mums.