— Mēs ar mammu dodamies prom, — viņa teica. — Anna mūs abas izdzina no savas mājas un ieslēdzās tur viena pati. Mamma gribēja palikt pie viņas, taču šobrīd sarunāties ar Annu ir veltīgi, viņa ... Viņa nevalda pār sevi. Anna teica mātei, ka zinot, kurš nogalinājis Alanu, taču nevienam to neteikšot.
— Kā tev šķiet, vai viņa domāja mūs? — Mišels vaicāja. — Nav taču izslēgts, ka Alans bija ar kādu sastrīdējies, par ko mēs nezinām, bet Anna ir lietas kursā?!
Reičela brīdi domāja, tad noliedza šo iespēju.
— Ja tas tiešām tā būtu, viņa ielaistu mani. Viņa nebrēktu: «Vācies projām!» Mēģināšu vēlreiz aiziet pie viņas agri no rīta. Dievs dod, lai pa nakti viņa nomierinātos!...
Mēs visi tam piekritām un pirmo reizi šajā dienā atviegloti uzelpojām.
Nākošajā dienā Reičela pastāstīja mums, kas bija noticis no rīta. Viņa piecēlusies līdz ar saullēktu un steigusies pāri tīrumam uz Annas māju. Kad Reičela pienākusi pie durvīm, viņai pēkšņi apreibusi galva ... Ausīs sācis skanēt māsas brēciens: «Vācies!...» Taču stāvēt pie durvīm un neiet iekšā būtu bijis muļķīgi. Viņa saņēmusi sevi rokās un pieklauvējusi. Neviens neesot atbildējis. Viņa pieklauvējusi stiprāk, — klauvējiens atbalsojies visā mājā, taču iekšpusē nebijis dzirdams ne mazākais troksnītis. Tad viņa briesmīgi nobijusies un sākusi no visa spēka dauzīt ar dūrēm pa logiem un durvīm: māja bijusi kā izmirusi. Reičela nolēmusi aiziet pie kaimiņienes, kura vakar atdeva Annai zīmīti.
Paķērušas pagalmā gulošu dēli, viņas izsitušas loga rūti un ierāpušās mājā: Annu abas atradušas augšā, guļamistabā, — viņas kājas bijušas pusmetru virs grīdas... Anna bija pakārusies uz sijas, kas balstīja jumtu ...
Reičelai ar kaimiņieni izdevies atbrīvot Annas nedzīvo augumu no cilpas un pārnest to uz gultu. Spriežot pēc visa, Anna mirusi stundu vai divas pirms viņu ierašanās. Kaimiņiene apklājusi Annu ar palagu ...
Visu notiekošo Reičela uztvērusi kā murgainu sapni, viņa reizēm pat neapjēgusi, ko runā. Kaimiņiene satvērusi viņas roku un gluži kā bērnu izvedusi Reičelu no mājas. Kad viņas jau tuvojās durvīm, kaimiņiene pēkšņi ieraudzījusi uz galda nosviestu papīra gabaliņu.
— Ņem to, — viņa teikusi un iebāzusi papīru Reičelai rokā. — Anna droši vien pirms nāves rakstījusi tev vai vecākiem.
Reičela mehāniski pagrozījusi lapiņu rokā.
— Nē, tas nav... — viņa iesākusi, taču laikus apķērusies un izlikusies, ka uzmanīgi iedziļinās uz-īii
rakstītajā. — Jā-ā, jums taisnība, vēstule domāta tēvam un mātei... Es viņiem to atdošu! — Reičela veikli paslēpusi vēstuli zem kleitas korsāžas: ne viņai, ne tēvam ar māti, bet gan inspektoram bija adresēta šī vēstule.
Kaimiņienes vīrs pavadījis Reičelu līdz fermai, un viņa pastāstījusi vecākiem par notikušo. Pēc tam, palikusi viena savā istabā, viņa izlasījusi vēstuli. Sājā ziņojumā mēs visi bijām apsūdzēti, Reičelu un Petru ieskaitot. Anna vainoja mūs Alana slepkavībā, jo... Vārdu sakot, viņa bija uzrakstījusi visu, kā ir. Reičela divas reizes pārlasījusi vēstuli un tad to sadedzinājusi.
Pēc pāris dienām valodas par šo notikumu pierima. Annas pašnāvība, zināms, bija traģēdija, taču neviens tur nekādu noslēpumu un dīvainību nesaskatīja. Vaknukieši nolēma, ka jaunā sieva, kura pirmo reizi bija uz grūtām kājām, pēkšņi zaudējusi vīru, no bēdām sajukusi prātā un padarījusi sev galu. Tā domāja visi, un nevienam nekādas aizdomas neradās.
Turpretī Alana nāve palika mīklains gadījums visu, arī mūsu uztverē. Izmeklēšanas gaitā aizdomas krita uz dažiem cilvēkiem, ar kuriem Alans bija konfliktējis, taču nevienam no viņiem nebija svarīgu iemeslu, lai izdarītu slepkavību. Bez tam visi aizdomās turētie spēja pierādīt savu alibi.
Vecais Viljams Tejs sazīmēja bultu, kuru viņš pats bija darinājis, taču gandrīz visiem apkaimē bija Tēja darinātās bultas, tāpēc šis fakts neko nenozīmēja. Bultai nebija nekādu iezīmju: visparastākā bulta, — tādas varēja sameklēt kurā katrā mājā. Baumas gan bija raibu raibās: dažs teica, ka jaunais pāris savā starpā nesaticis, cits — ka Anna baidījusies no vīra, un vēl citi (tas izraisīja pamatīgu sašutumu Annas vecākos) — ka meiča pati ir nogalinājusi savu laulāto draugu un tad pakārusies; baidījusies, ka noķers, vai arī sirdsapziņa nomocījusi. Ļoti drīz arī šīs tenkas izsīka: nebija taču nekādu reālu pierādījumu, lai apvainotu Annu miesīgā vīra nobendēšanā ... Kalēja dēla nāve pašā dzīves plaukumā vaknukiešiem uz visiem laikiem palika mīkla bez atminējuma. Mēs baiļojāmies un gaidījām, vai tikai kāds jau nesāk turēt aizdomās mūs, tomēr šīs bažas bija veltas: nevienam pat neienāca prātā saistīt mūs ar tik dīvainu atgadījumu. Mēs paši toties guvām labu dzīves skolu. Vēl sāpīgāk nekā agrāk mēs izjutām savu atrašanos bezdibeņa malā. Izjutām, cik ļoti visu liktenis atkarājas no katra atsevišķa likteņa.
Visiem bija žēl Annas, taču zaudējuma rūgtumu mīkstināja apziņa, ka mēs viņu pazaudējām jau sen, krietnu laiku pirms traģiskajām beigām. Un tikai Mišels, liekas, nespēja mierināt sevi līdzīgi pārējiem.
— Viens no mums spēja nodot!... Spēja!... — viņš domīgi teica.
Vienpadsmitā nodaļa
1
Tīrumu kontrole šopavasar uzrādīja pavisam maz noviržu. Mūsu apvidū tikai divu saimniecību ražas iekļuva «melnajā sarakstā». Strorma un Mortona vārdu tajā nebija. Pieminot divus iepriekšējos gadus, sirds notrīsēja šausmās: tie, kuri aizpērngad šaubījās par dažiem asniem, pērngad iznīcināja visu, kas kaut drusciņ atšķīrās no NORMAS. Iespējams, tāpēc šī gada raža gandrīz sasniedza absolūto NORMU. Cilvēkos atkal pamodās cerība, un vietējie vairs neuzlūkoja cits citu ļaunuma un aizdomu pārvērstām sejām, kā tas bija agrāk. Maija beigās viens otrs pat saderēja, ka noviržu procents šajā sezonā būs nedzirdēti zems. Arī vecais Džeikobs piekrītoši māja ar galvu.
— Tas Kungs ir žēlīgs! — Džeikobs sacīja. — Viņš dāvā mums pēdējo iespēju! Dod, Dievs, lai tie tur — austrumos — beidzot atjēgtos! ... Kaut gan, pieminiet manus vārdus, arī šovasar viss vēl var izmainīties!
Taču nekādu melnu priekšvēstnešu nebija. Vēlīno dārzeņu ražu atzina par tikpat normālu kā ziemāju ražu. Saule sildīja katru dienu, un cilvēku skatieni vairs bailīgi nesekoja inspektoram, kurš tagad neiegriezās fermās, novirzes meklēdams, bet miermīlīgi snauda uz savas mājas sliekšņa.
Arī mēs būtu jutuši tādu pašu omulību, ja Petrai «nelaimētos» to visu izjaukt... Reiz kādā karstā, ziedošā jūnija dienā, kad sirds raujas pretim nebijušam, Petra pamanījās izdarīt uzreiz divas lietas, kuras viņai bija stingri noliegtas. Pirmkārt, viņa viena pati izjāja uz sava mazā ponija ārpus mūsu fermas robežām. Otrkārt, Petrai ar to vien bija par maz, — viņa nejādelēja pa līdzenumu, bet aizaulekšoja tieši uz meža biezokni.
Meži ap Vaknuku, kā jau es minēju, nebija nemaz tik briesmīgi. Taču piesardzība, jūs man varat ticēt, nevienam vēl nav kaitējusi. Savvaļas kaķi reti kad uzbruka cilvēkam, tomēr vietējie parasti neuzdrošinājās doties mežā iekšā bez bises: ceļu varēja šķērsot arī kāds lielāks nezvērs. Dzīvnieki šurp mēdza atklīst no Džungļiem.
Petras sauciens atskanēja tikpat negaidīti un tikpat griezīgi kā iepriekšējā reizē. Tiesa, šoreiz tajā nebija to panisko baiļu, kas skanēja pagājušā gada vasarā, taču uztraukums un izmisums, ko izraisīja Petras kliegšana, radīja manā galvā neciešamas sāpes. Petra droši vien bija zaudējusi kontroli pār sevi un nesaprata, ko dara. No viņas iz plat ī-j ā s emociju sabiezinājums, un šīs emocijas pilnīgi pārņēma tos, kuri bija spējīgi uztvert Petras signālus.