Mēģināju kontaktēties ar mūsējiem, darīt zināmu, ka dodos palīgā māsai, taču nespēju izlauzties pat pie Rozalindes. Manus signālus nelaida cauri kāds gigantisks šķērslis: to grūti paskaidrot... Kaut kas līdzīgs tam, ja mēs pūlētos sarunāties šausmīgā troksnī vai arī mēģinātu kaut ko saskatīt biezā miglā ... Sliktākais bija tas, ka Petras signāli nesaturēja nekādu informāciju par to, kas tad īsti ir atgadījies. Signāli līdzinājās šļupstošam palīgā saucienam. Jutu, ka Petra nesaprot, ko dara, jo māše-les uzvedība bija tīri instinktīva.
Izsteidzos no smēdes, kurā strādāju, ieskrēju mājās pēc bises (tā allaž karājās blakus ieejas durvīm) un metos uz stalli. Petras signalizēšana bija viens vienīgs kliedziens-virziena rādītājs, un pēc dažām sekundēm, apseglojis zirgu, es kā negudrs traucos turp, kurp mani bez mitas aicināja Petras kliedziens. Sasniedzis tīrumu, enerģiski uzšāvu zirgam. Aulekšoju Rietumu meža virzienā. Ja Petra kaut uz mazu brītiņu būtu pārstājusi brēkt, es paziņotu pārējiem, ka viņu palīdzība nav vajadzīga. Ļoti ticams, ka tad viss iegrozītos citādāk . .. Bet Petra-signālsvilpe nepārtraukti kauca, un es biju spiests pēc iespējas ātrāk uzmeklēt viņu un nomierināt. Kā par spīti, zirgs paklupa uz ciņa, izlidinādams mani no sedliem. Pagāja labs laiciņš, kamēr es noķēru sabaidīto zirgu. Caur mežu vijās diezgan līdzens ceļš, un es pamatīgu gabalu noauļoju pa to, iekām atskārtu: esmu nevis tuvinājies māšelei, bet attālinājies no viņas... Griezu zirgu apkārt un sāku meklēt citu ceļu, lai pa taisno pēc iespējas drīzāk sasniegtu kliedziena epicentru. Es uzgāju diezgan aizaugušu taku un virzījos pa to, — nu jau pareizajā virzienā, ar pūlēm šķirdams zarus, kuri nemitīgi aizķēra manas drēbes. Paldies Dievam, taka kļuva arvien platāka, un apmēram pēc ceturtdaļjūdzes es izjāju uz plašas stigas.
Petru sākumā es pat nepamanīju. Pirmais, ko ievēroju, bija viņas ponijs. Zirdziņš gulēja uz sāniem ar pārplēstu rīkli. Pār viņu, alkaini plosīdams upura asiņaino kaklu, līkņāja zvērs — baismīgākais mutants no visiem, kurus šajā mežā biju saticis. Nezvēra spalva bija ruda ar diviem plankumiem — dzeltenu un tumšbrūnu — sānos. Pinkaina spalva sedza ķepas. Priekšķepas ar nedabiski gariem nagiem bija asinīm notašķītas. Uz astes vilna nokarājās līdz pat zemei, piešķirdama tai gigantiskas putna spalvas izskatu. Purns šausmonim bija glums, acis zvēroja kā divas dzeltena stikla lauskas. Ausis bija plaši ieplestas, bet par degunu nevarēja pateikt, vai tas bija vai nebija... Divi pamatīgi ilkņi rēgojas no apakšžokļa...
Uzmanīgi cēlu nost no pleca bisi. Plēsoņa pamanīja šo kustību un pavērsa pret mani savu šausmīgi atņirgto purnu, mēmi lūkodamies man tieši acīs. No viņa atplestās rīkles pilēja zemē nelaimīgā ponija asinis ... Milzīgā aste sāka svaidīties no vienas puses uz otru. Biju sagatavojies izšaut, kad kaut kur no sāniem atlidoja bulta un ieurbās nezvēram rīklē. Tas uzvijās gaisā un tūlīt pat piezemējās uz visām četrām ķepām, nenolaizdams no manis savu baigo, dzelteni liesmojošo skatienu. Zirgs sabijās un pasitās sāņus, es aiz pārsteiguma nospiedu gaili un — šāviens netrāpīja mērķī... Taču, pirms nezvērs izdarīja lēcienu, divas jaunas bultas caururba viņa sānus un galvu. Mirkli viņš stāvēja kā sastindzis un tad nogāzās zemē beigts.
No biezokņa izjāja Rozalinde, turēdama rokās loku, no pretējās puses — Mišels ar uzvilktu loku. Viņi nenolaida acis no beigtā zvēra. Petra vēl aizvien turpināja izmisīgi kaukt.
— Kur viņa ir? — Rozalinde skaļi jautāja.
Mēs atskatījāmies un ieraudzījām sīku meitenītes apveidu zaļoksnēja kociņa galotnē metrus trīs no zemes. Viņa sēdēja uz zara, abām rociņām aptvērusi stumbru. Rozalinde piejāja kokam un uzsauca Petrai: «Briesmas ir garām!» Taču skuķēns vēl aizvien krampjaini turējās pie zara. Petra, rādās, bija tik ļoti pārbijusies, ka neko neatģida. Nokāpu no zirga, uzrāpos pie Petras un saudzīgi pārvietoju māšeli Rozalindes izstieptajās rokās. Viņa nosēdināja Petru sedlos sev priekšā un ņēmās to mierināt, cik labi vien prata, taču Petra kā piekalta raudzījās saplosītajā ponijā un, šķita, neko nedzirdēja. Mēs visi jutām, ka viņa aizvien dziļāk un dziļāk grimst izmisumā, un līdzi Petrai cietām arī mēs.
— Jāmēģina izslēgt šo Petras signālsvilp-šanu, — skaļi sacīju Rozalindei. — Pretējā gadījumā viņa saaicinās šurp visus mūsējos.
Pārliecinājies, ka ar nezvēru ir cauri, Mišels pienāca mums klāt. Viņš satraukti vēroja Petru.
— Tava māsa neaptver, ko dara. Normālā viņas vietā no bailēm aurotu pilnā kaklā. Arī Petra pašreiz auro, tikai — domās... Būtu labāk mutiski kaukusi, — Mišels nopūtās un piemetināja: — Jādabū viņa ātrāk prom no šī ponija!
Pavirzījāmies gabaliņu nost, lai starp mums un saplosīto zirdziņu būtu krūmu siena. Mišels mēģināja klusām uzrunāt Petru, mierināja viņu, taču skuķēns, šķiet, aizvien vēl neko nedzirdēja, neko nesaprata, un viņas kaukšana skanēja tikpat griezīgi.
— Pamēģināsim savu veco paņēmienu! — liku priekšā. — Visi kopā, uzreiz! Sākam!
Vienlaicīgi saspringām, taču Petras kauciens tikai uz mirkli pārtrūka un tūlīt pat atjaunojās.
— Metam mieru. Paši redzat: nekas nesanāk, — bilda Rozalinde un atslēdzās.
Tā mēs trijatā stāvējām, bezpalīdzīgi saskatīdamies un nezinādami, ko iesākt. Petras signālos bija mazinājusies baiļu intensitāte, bet izmisums vēl aizvien turējās augstā līmenī. Viņa sāka skaļi raudāt. Rozalinde apskāva Petru un piespieda sev pie krūtīm.
— Lai bērns izraudas! Tas noņem spriegumu! — Mišels rezumēja. — Svilpe pati no sevis izslēgsies!
Stāvējām klusēdami un gaidījām, kamēr Petra nomierināsies, bet šajā brīdī atgadījās tas, no kā es visvairāk baidījos: aiz krūmiem parādījās Reičela uz zirga, un vēl pēc minūtes no otras puses jāšus tuvojās puisis, kuru nekad nebiju skatījis vaigā. Momentāni nopratu, ka tas ir Marks!
Līdz šim vēl nekad nebijām pulcējušies visi kopā, jo nevēlējāmies modināt aizdomas. Skaidrs: arī pārējie — Sallija un Katrine — nav aiz kalniem! ... Tā, lūk, atgadījās tas, ko mēs pirms daudziem gadiem norunājām nekādā gadījumā nepielaist...
Aizgūtnēm, mutiski (Petra vēl traucēja domu pārraidīšanu) mēs paskaidrojām klātpienākušajiem lietas būtību. Likām, lai viņi nekavējoties dodas projām, — pēc iespējas steidzīgāk, katrs uz savu pusi, lai neviens neredzētu tos kopā. Arī Mišels nedrīkstēja uzkavēties, bet mēs ar Rozalindi nolēmām palikt un mierināt Petru.
Pēc desmit minūtēm meža dziļumā atskanēja brīkšķēšana: Katrine un Sallija ar uzvilktiem lokiem tuvojās mūsu trijotnei. Mišels, Marks un Reičela bija aizgājuši pirms laba laika, un mēs cerējām, ka pus-
ceļā tie satiks pārējos un pieteiks viņiem doties atpakaļ. Diemžēl jātnieku ceļi nekrustojās ...
Meitenes apturēja zirgus un ieurbās ar skatieniem Petrā. Ari viņām mēs vārdiski izskaidrojām situāciju un likām nekavējoties pazust. Meitenes jau bija pagriezušas zirgus, kad no biezokņa iznira lempīga izskata milzis. Viņš sēdēja mugurā tikpat dūšīgam rumakam. Lempis pārsteigts pievērsa mums savas izvalbītās acis.
— Kas jums te noticis? — Viņš jautāja, laizdams vērīgu skatienu no mums uz Petru.