Es šo puisi nekad agrāk nebiju saticis un tāpēc īpaši neuztraucos, viņu ieraudzījis. Pajautāju viņam to, ko mežā parasti vaicā svešiniekam. Viņš nekavējoties izvilka dzimšanas apliecību ar šī gada atzīmi un novicināja to mana deguna priekšā. Es izdarīju to pašu, un tādā veidā kļuva skaidrs, ka mēs abi divi esam pilnīgi normāli.
— Kas jums te noticis? — lempis jau paģēroši atkārtoja.
Es gandrīz vai pateicu viņam: «Brauc pupās!», taču pārdomāju: šobrīd nedrīkstēju strīdēties. Paskaidroju, ka manas māsas ponijam uzbruka nezvērs un ka mēs, dzirdēdami Petras kliedzienus, steidzāmies palīgā. Redzēju, ka viņš klausās manī ar neticību. Pievērsdamies Sallijai ar Katrīni, lamzaks pavīpsnāja:
— Varbūt tā tas arī bija, taču kā jūs, meitenes, iemaldījāties šeit?
— Dzirdot palīgā saucienus, neviens normāls cilvēks nevar palikt malā, — Sallija atbildēja, — jo vairāk tādēļ, ka saucējs bija bērns!
— Es atrados pavisam tuvu no šejienes, bet neko tādu nedzirdēju, — puisis aizdomu pilns sacīja.
Sallija saskatījās ar Katrīni.
— Nu, bet mēs dzirdējām! — tas ari bija viss, ko Sallija atjauta pateikt.
Sapratu, ka pienākusi mana kārta iejaukties un mazināt saspringtību.
— Manuprāt, kliegšanu varēja sadzirdēt desmit jūdžu attālumā visapkārt, — es paziņoju. — Bez tam — nabaga ponijs tik šausmīgi brēca!
Aizvedis puisi pie krūmāja, parādīju saplosīto poniju un beigto monstru. Viņu tas stipri izbrīnīja: droši vien lempis nebija gaidījis tik acīmredzamu mūsu taisnības apliecinājumu. Taču līdz galam viņš tomēr nenoticēja. Beidzās ar to, ka svešais pieprasīja, lai Rozalinde un Petra arī parāda savas dzimšanas apliecības.
— Kas vēl nebūs! — es iesaucos.
— It kā jūs nezinātu: visa apkārtne pilna ar sirotājiem no Džungļiem! — puisis kareivīgi atcirta.
— Pirmo reizi dzirdu, — aukstasinīgi sacīju. — Tātad mēs, jūsuprāt, esam līdzīgi džunglistiem?
— Viņu šeit ir vai biezs! — ietiepīgais lamzaks neatlaidās, izlikdamies, ka nav saklausījis manis teikto. — Ir taču speciāla Instrukcija, kas liek mums būt modriem. Briesmas uzglūn no katra stūra, it sevišķi mežā!
Viņš nopētīja Salliju, pēc tam sāka blenzt uz poniju.
— Šitais ponijs ir nosprādzis pirms pusstundas. Tātad arī bļāva šis lops pirms pusstundas! ... Kā tad jūs uzgājāt šo vietiņu, ko?!
Sallija izbrīna pilnām acīm vērās svešiniekā.
— Kliedziens nāca no šejienes, — šurp arī mēs ataulekšojām ... Bet, kad bijām pavisam tuvu, izdzirdējām meitenītes raudas, — Sallija, paraustīdama plecus, atbildēja.
— Un labi darījāt, ka steidzāties palīgā, — es iestarpināju savu sakāmo, — ja mūsu nebūtu, kas zina, kā viss beigtos. Par laimi viss nokārtojās, un meitenītei nav nekādas vainas. Diemžēl Petra ir trakoti pārbijusies, un viņa jānogādā mājās nekavējoties. Paldies jums par palīdzību, — es piemetināju, likdams savā sejā izplaukt smaidam.
Pēkšņās lomas meitenes notēloja itin veiksmīgi. Viņas apsveica mūs ar laimīgu iznākumu, novēlēja, lai Petra drīzāk atspirgtu pēc šoka un atvadījušās aizjāja.
Svešinieks palika. Viņš vēl arvien mums neuzticējās. Tam visu laiku uzmācās neskaidras aizdomas, bet nekā tāda, pie kā varētu piekasīties, nebija. Dažas minūtes puisis mīņājās mūsu tuvumā, kaut ko bubināja sev zem deguna, murkšķēdams ieteica turēties tālāk no meža un tad aizaulekšoja nopakaļus meitenēm.
— Kas viņš ir? — Rozalinde uztraukusies vaicāja.
Es Rozalindei varēju nosaukt vienīgi vārdu: Dže-roms Skiners; šo vārdu izlasīju dzimšanas apliecībā. Nekad agrāk nebija nācies ar viņu satikties. Šķita, ka arī manējais vārds lempim neko neizsaka. Gribēju izprašņāt Salliju, taču Petra joprojām uzturēja barjeru starp mums visiem, un šī barjera manī radīja nepatīkamu atsvešinātības sajūtu ...
Jau kuro reizi pabrīnījos par Annu. Kā viņa spēja labprātīgi nodzīvot aiz šādas barjeras veselus sešus mēnešus?!
Ciešāk apskāvusi Petru, Rozalinde lēnām devās uz māju pusi. Es noņēmu beigtajam ponijam seglus un iemauktus, izrāvu bultas no monstra sāniem un pakauša un sekoju meitenēm.
Pārvedis Petru mājās, tūdaļ noguldīju viņu gultiņā. Petras izmisums turpinājās līdz vēlam vakaram, un es nevarēju to nejust. Taču pakāpeniski tas zaudēja spēku un ap deviņiem vakarā noplaka pavisam.
— Beidzot! Beidzot viņa ir iemigusi! — mūsējo balsis vienlaicīgi ieskanējās manā galvā.
— Vai kāds zina, kas bija šis Skiners? — Rozalinde jautāja.
— Viņš nesen šeit ieradies, — Sallija atbildēja. — Mans tēvs viņu pazīst. Skineru ferma ir pavisam tuvu tai vietai, kur mēs uzgājām Petru. Mums traki nepaveicās, ka viņš redzēja mūs visus kopa .. .
— Kāpēc šim Skineram radās aizdomas? — jautāja Rozalinde. — Un ja nu viņam ienāca prātā, ka ... Varbūt viņš ir dzirdējis kaut ko par kontaktēšanos?... Bet varbūt viņš pats? ...
— Nē, nē, viņš neprot! — Sallija iesaucās. — Es pārbaudīju: viņš nav no mūsējiem!
Šajā brīdī mums pieslēdzās Mišels, taču viņš nebija dzirdējis sarunas sākumu, tāpēc jautāja, ko mes pārspriežam. Kad izstāstījām viņam visu, Mišels kļuva domīgs.
— Patiesību sakot, daži uzskata kontaktēšanos par iespējamu, — Mišels bilda. — Jāsaka gan: viņi ne vienmēr to pareizi izprot, runā par telepātiju vai kaut ko tamlīdzīgu. Taču vairākums noliedz tādu spēju pastāvēšanu.
— Bet tie, kuri nenoliedz ... Vai viņi šīs spējas uztver kā novirzi? — es vaicāju.
— Grūti pateikt. Nav gadījies dzirdēt, ka par to nopietni strīdētos. Faktiski, ja vadāmies pēc vairākuma loģikas, iznāk tā: ja reiz Dievam zināmi mūsu apslēptie nolūki, tad arī cilvēks, būdams tā Kunga ģīmis un līdzība, spēj pārraidīt un uztvert domas. Manuprāt, pastāv iespēja pierādīt, ka Sods, kurš nāca pār cilvēku galvām, daudziem atņēma šo spēju. .. Tomēr es personīgi nevēlētos piedalīties tādā diskusijā. It īpaši, ja diskusija notiks tiesā, — viņš paziņoja.
— Šis cilvēks ... Skiners ... Viņš, šķiet, kaut ko nojauš! Viņš bija gluži kā suns, kas ošņā pēdas! —
Rozalinde uztraukti teica. — Mēģināsim atcerēties, varbūt vēl kāds ... bija tikpat neuzticīgs!
Mēs visi kategoriski atbildējām: «Nē!», un Rozalinde nomierinājās.
— Labs ir, — viņa sacīja. — Mēs nekad vairs nedrīkstam pieļaut tamlīdzīgu situāciju, proti: visu «mūsējo» kopā pulcēšanos! Dāvi, tev vārdos jāpaskaidro Petrai notikušais un jāiemāca māšelei savaldība! Ja nu tomēr Petras saucieni atkārtosies, mēģināsim nepievērst tiem uzmanību, neatbildēt un, vispār: uzticiet šo lietu man un Dāvidam. Signāl-svilpšana var atkārtoties!... Ja kāda spēkos nebūs pretoties svilpes aicinājumam, tad pirmajam, kurš nokļūs pie Petras, jāmēģina visiem līdzekļiem piespiest viņu klusēt, un pašam tūdaļ jāpazūd. Nekad vairs mēs nedrīkstam iekrist visi kopā! ... Vēl viens tāds notikums, un mēs būsim pazuduši!
Visi bija vienis prātis ar Rozalindi. Mūsējie cits pēc cita atslēdzās, bet mēs ar Rozalindi turpinājām pārspriest «Petras problēmu».
Nākošās dienas rītā es pamodos ļoti agri un uzreiz sajutu žēlas: tās izstaroja Petra. Māsas pārdzīvojums bija kļuvis citādāks. Tajā vairs neskanēja bailes un šausmas, — tajā pulsēja viena vienīga bēdāšanās par mirušo poniju. Līdzko viņas emocijas zaudēja spēku — izgaisa nepārvaramā barjera starp visiem mums.
Pamēģināju kontaktēt ar māšeli, un, kaut arī viņa neko nesaprata, tomēr skaidri dzirdēju Petras izbrīnīšanos. Cēlos kājās un gāju uz Petras istabu: māšele nopriecājās par manu ierašanos. Mēs sākām runāties, un žēlas, ko Petra nupat vēl spēcīgi izstaroja, tūlīt kļuva vājākas... Pirms iet projām, es apsolīju Petrai, ka mēs abi šodien dosimies makšķerēt.