Nav nemaz tik vienkārši mutiski paskaidrot mūsu savstarpējo sazināšanos domās. Mēs it kā pieslē-
d z ā m i e s viens otram visi uzreiz, bez vārdu pālī-dzības.. . Sākumā mūsu smadzenes izstaroja vienkāršas frāzes, bet, kontaktiem kļūstot biežākiem, arī mūsu domu valoda pilnveidojās ... Mēs intuitīvi it kā skolojām cits citu, un pēc kāda laika lieliski pārvaldījām šo sazināšanās veidu: mēs varējām iztikt bez vārdiem, — mutiski izteikti vārdi mums likās pelēki un nevajadzīgi... Bet ar mazo Petru bija pavisam citādi. Atšķirībā no mums Petra bija brīnumbērns: jau nepilnu septiņu gadu vecumā skuķēnam piemita tik jaudīga pārraides spēja, kāda mums ne sapņos nerādījās. Tas bija pavisam cits starojuma līmenis! Pati Petra šo savu talantu neapzinājās, tādēļ arī neprata saņemt sevi rokās... Mēģināju viņai iestāstīt pašu svarīgāko, bet arī patlaban, kaut arī māšelei teju teju jau būs astoņi gadi, — viņa pūlējās un tomēr nesaprata. Veselu stundu sēdējām upes krastā un es noņēmos ar skaidrošanu. Vienīgais rezultāts bija tāds, ka Petra nogura un kļuva gražīga. Nē, šādi es neko nepanākšu... Jāizdomā kaut kas interesantāks ...
— Zini ko, uzspēlēsim vienu spēli, — es liku priekšā. — Aizver acis, samiedz tās labi cieši un iztēlojies, ka tu lūkojies dziļā, dziļā, tumšā akā, tādā, kur nekas nav redzams! Saprati?
— Ahā, — Petra bilda un samiedza acis.
— Bet tagad sāc lūkoties! — es turpināju. Un ņēmos domās zīmēt viņai trusīti. Mazu, pūkainu trusīti, kas berzē ar ķepiņu degungalu. Viņa iesmējās. O! Tā bija laba zīme! Tātad Petra ir uztvērusi manu signālu!... Es izdzēsu trusīti un uzzīmēju kucēnu, pēc tam — dažus cālēnus, pēc tam — zirgu ar vezumu. Divas minūtes vēlāk Petra atvēra acis un apjukusi lūkojās apkārt.
— Kur viņi palika? — māšele jautāja.
— Nekur. Es tos biju izdomājis, saproti, — izdo-
mājis, — atbildēju. — Tā ir... Tā ir spēle. Tagad es aizvēršu acis, un mēs abi iztēlosimies, ka lūkojamies melnā akā. Taču šoreiz tu kaut ko iedomājies ... lai tas atrastos akas dibenā! Un lai es to arī varētu ieraudzīt, labi?
Es samiedzu acis un plaši atvēru savas smadzenes, lai tās spētu uztvert Petras «ainiņu». Tā bija briesmīga kļūda! Šķita, ka galvā kaut kas sprāgst, — šī sajūta līdzinājās zibens spērienam. Pasaule sagrīļojās, man kļuva nelabi, trīcēja ceļi. Nekādu «ainiņu», protams, neieraudzīju. Tajā pašā mirklī atskanēja visu mūsējo žēlabas. Izskaidroju viņiem, ko mēs ar Petru darām.
— Mīļo Dāvi! Rīkojies piesardzīgāk! Neļauj viņai to atkārtot!... Gandrīz vai nocirtu ar cirvi sev kāju! — Mišels vaimanāja.
— Es applaucējos ar verdošu ūdeni! No tējkannas! ... — ziņoja Katrine.
— Nomierini Petru! Citādi mēs visi sajuksim prātā! — Rozalinde lūdzās.
— Viņa ir absolūti mierīga. Viņai nekas nekait, — es atbildēju. — Manuprāt, Petra citādi nemaz nespēj ! ...
— Tev jāiemāca viņai šis «citādi»! — Mišels pavēlēja.
— Zinu jau zinu. Bet kā? Varbūt jūs pateiksiet, kā man to izdarīt? — apvaicājos.
— Vismaz brīdini mūs nākamreiz, kad viņa atkal sāks! — lūdzās Rozalinde.
Mēģināju koncentrēties un griezos pie Petras.
— Tu... Tev, māšel, iznāca pārāk stipri! — es teicu. — Tagad to visu izmēģini mazliet klusāk .. . Uzzīmē bildīti, it kā bildīte būtu labi tālu no tevis. Papūlies, lai tavs zīmējums nebūtu tik stiprs, lai tas būtu mazāk spilgts, kā tīmeklītis... Skaidrs?
Petra pamāja ar galvu un samiedza acis.
— Sargieties! — Es nobrīdināju pārējos, un pats aizvēros.
Šoreiz Petrai izdevās vārgāk, arī mēs bijām sagatavojušies. Bet, vienalga, manās smadzenēs kaut kas atkal iespēra, nozibsnīja, un es ieraudzīju izgaismotu ...
— Zivtiņa! — iesaucos. — Zivtiņa ar garu, garu asti!
Petra apmierināti smaidīja.
— Jā, jā, zivtiņa! — atskanēja Mišela balss. — Tu un tava māsa esat īsti burvji! Bet pacenties, lūdzu, nākamreiz iemācīt viņai likt lietā tikai simto daļu savas enerģijas, — pretējā gadījumā šis bērns pār-dedzinās mums visiem smadzenes, līdz iemācīsies kontaktēties.
— Tagad tava kārta zīmēt! — pieprasīja Petra, un mācībstunda turpinājās.
Nākošajā dienā mēs darījām to pašu. Petras smadzeņu mežonīgā jauda galīgi izsūca manus spēkus, taču māšeles panākumi bija neapstrīdami. Tādā veidā Petra iemācījās pārraidīt ne tikai vizuālus tēlus, bet arī domas. Protams, Petras starojuma saturs atbilda bērna fantāzijai. Vislielāko problēmu izraisīja māšeles garīgā jauda, kad viņa kļuva radoša. Tikko viņu pārņēma kāda iecere, mūsējo smadzenēm bija jāiztur smags pārbaudījums: visi žēlojās, ka nodarbības laikā jūtoties kā paralizēti; galvās nemitīgi dārdot milzīgas bungas . .. Otrās nodarbības beigās es paziņoju Petrai:
— Un tagad tev kaut ko uzzīmēs Rozalinde!
— Kur ir tava Rozalinde? — Petra jautāja, lūkodamās visapkārt.
— Viņas te nav. Viņa atrodas... tālu no mums.
Bet tas netraucē viņai uzburt ainiņas. Un tagad ielūkojies melnajā akā un ne par ko nedomā. Bet jūs, — es uzrunāju mūsējos, — netraucējiet! Runās vienīgi Rozalinde. Sāc, mīļā!
Mēs visi apklusām.
Rozalinde uzzīmēja meldriem apaugušu dīķi un ielaida tajā mazus, ļoti smieklīgus dažādas krāsas pīlēnus. Pīlēni peldēja ūdenī un vienlaicīgi draiski gāzelējās dejas ritmā. Taču viens, pats mazākais pīlēn-tiņš, visu laiku atpalika no citiem. Petra par šo ainu bija sajūsmā, viņa burtiski mirdzēja aiz sajūsmas. Un pavisam negaidot šī pāri malām plūstošā sajūsma pārraidījās mums. Momentāni izdzisa Rozalindes zīmētā ainiņa, un mēs visi gandrīz zaudējām samaņu ... Tādi Petras emociju uzplūdi mums bija diezgan mokoši. Bet par panākumiem vairs neviens nešaubījās.
Ceturtajā nodarbībā Petra iemanījās uztvert «ainiņas», nesamiedzot acis. Arī tas bija solis uz priekšu. Nedēļas beigās jau varēja runāt par progresu: Petra pārraidīja vienkāršas domas, taču viņas domu vibrācija izpaudās dažādi. Tas, kas izlauzās ar pilnu spēku, aizvien šokēja mūs; pati meitene mūs visus uztvēra bez kādiem traucējumiem, kaut arī daudzko no tā, ko mēs sacījām cits citam, viņa nesaprata.
— Jūs runājat pārāk ātri un visi uzreiz, — Petra žēlojās. — Es, protams, varu atšķirt, kad runā tu, kad — Rozalinde, kad — citi... Bet jums tas izdodas tik strauji, ka man viss sajūk... Taisnību sakot, citiem sajukums ir vēl lielāks... — viņa piebilda.
— Kādiem citiem? Katrīnei? Markam? — es vaicāju.
— Nē. Sitos es pazīstu. Es domāju citus. Tos, kuri atrodas tur, tālu tālu! — viņa steidzīgi paskaidroja.
Nolēmu neizrādīt savu satraukumu.
— Droši vien es viņus nepazīstu, — mierīgi teicu. — Kas viņi tādi ir?
— Es arī nezinu, — Petra atbildēja. — Vai tad tu viņus nedzirdi? Viņi ir tur, — māšele pameta ar roku dienvidrietumu virzienā, — tikai ļoti, ļoti tālu...
Pūlējos koncentrēt domas.
— Bet vai tagad, pašreiz tu viņus dzirdi? — jautāju.
— Jā. Bet... diezgan ... diezgan neskaidri, — Petra atbildēja.
Koncentrēju, cik spēka, savu uzmanību, taču man neizdevās neko uztvert.
— Pamēģini noraidīt man to, ko viņi tev saka, — es ieminējos.
Petra mēģināja. Kaut kas tur, protams, pastāvēja, taču tādā līmenī, kas mūsos neradīja ne mazāko skaidrību ... Pie tam tas bija tik izplūdis, bez formas un satura: droši vien tāpēc, ka māšele centās pārtvert un noraidīt mums to, ko pati nesaprata. Es galīgi apjuku un aicināju talkā Rozalindi: arī viņai nekas nesanāca. Petrai nebija viegli, meitene ātri nogura. Pēc piecām minūtēm mēs nolēmām pārtraukt eksperimentu.