Jā, Petra vēl arvien aizmirsās, un tad mūsu galvās tik tiešām zibeņoja, bet tas nemazināja lepnumu uz viņu. Visiem bija tāda sajūta, it kā mēs būtu atklājuši līdz šim nezināmu dziedātāju, kura nākotnē kļūs slavena, kļūs primadonna... Patiesībā notikumi attīstījās daudz liktenīgāk nekā sapnis par primadonnu...
— Petra ir viens satriecošs smadzeņu centrs, — Mišels izteica mūsu visu domas. — Ja nu vienīgi skuķis nepadarīs mūs visus trakus, pirms viņa apgūs pašregulāciju, — Mišels piebilda.
Desmit dienas pēc atgadījuma ar poniju Akselis pie vakariņu galda lūdza mani nākt talkā salabot vecos ratus, kamēr vēl nav satumsis. Nekas ārkārtējs šajā lūgumā nebija, un tomēr kaut kas Akseļa skatienā darīja mani nemierīgu. Es piekritu. Pēc vakariņām mēs abi kopā iznācām no mājas pagalmā un iegājām šķūnī, lai mūs neviens nevarētu redzēt. Akselis izspļāva no mutes salmiņu, ar kuru nupat bija bakstījis zobus, un cieši ieskatījās man acīs.
— Dāvi, rādās, ka tu kaut kur esi pielaidis kļūdu, — Akselis nopūzdamies teica.
Kļūdu, zināms, es varēju pielaist daudzkur, taču tādā tonī Akselis runāja tikai par vienu vienīgu situāciju ...
— Neatceros ... Domāju, ka nē, — es stomīdamies bildu.
— Nu tad varbūt kāds no jūsējiem? — Akselis pēc brīža vaicāja.
Atkal atbildēju noraidoši.
— M-jā, — Akselis novilka. — Tādā gadījumā tu varbūt zini, kāpēc Džo Darleju tik ļoti ieinteresējusi tava persona!? Ko?
— Es nezinu, — vaļsirdīgi atzinos.
Viņš šaubīdamies pašūpoja galvu.
— Nepatīk man tas, Dāvi! Dikti nepatīk!
— Vai Darlejs interesējās tikai par mani vai arī... par Rozalindi?
— Par tevi un Rozalindi Mortonu, — Akselis nopietni sacīja.
— Ak, šitā... — es stostīdamies novilku. — Nu, vienīgi šis Darlejs .. . Nav izslēgts, ka viņš kaut ko nopratis... Vai arī grib palaist baumas, ka mēs abi ar Rozalindi. .. Vārdu sakot...
— Iespējams, — Akselis mani pārtrauca, — nepatīkamākais ir tas, ka šis Darlejs... Citiem vārdiem sakot, inspektors šad tad uzmeklē Darleju, kad jānoskaidro ... kaut kas konfidenciāls. Kad vajag izostīt kaut ko bez trokšņa ... Saproti? Lūk, tas tad arī man nepatīk!
Man tas nepatika vēl vairāk, kaut ari šo Darleju mēs savā tuvumā nekad nebijām manījuši un es nespēju iedomāties, kādēļ viņam radušās aizdomas.
— Bet klausies, — teicu Akselim, — ja arī tas tā būtu, — viņiem nebūs viegli mūs iegrāmatot savā Noviržu sarakstā!
— Mīļo Dāvi, — Akselis atbildēja, — šo oficiālo Noviržu sarakstu kuru katru bridi var papildināt! Nevar taču paredzēt, kas notiks vainas rezultātā... Kāda jauna mutācija nāks pasaulē... Tālab inspektora pienākums ir uzmanīgi sekot visam, kas darās novadā, un, ja kas viņam liekas grēcīgs, viņam tūdaļ jāuzsāk izmeklēšana. Tas jau ir inspektora tiešais pienākums!
— Mēs sen esam izlēmuši, ko darīsim, ja mums tiks izvirzīta apsūdzība! — paziņoju Akselim. — Šie jautātāji taču pat nezina, kur meklēt mūsu vainu... Un mums atliek tikai izlikties, ka nesaprotam, ko viņi vēlas no mums. Pieņemsim, ka Džo vai kāds cits tur mūs aizdomās, bet viņš taču pat nejaudā nevienam pateikt, kāpēc tur ...
Diemžēl man neizdevās pārliecināt Akseli.
— Nu labi, pieņemsim, ka tev ir taisnība, — tēvocis sacīja. — Bet kā ar Reičelu, ko? Viņa droši vien nespēj tik viegli aizmirst savu māsu... Varbūt viņa?...
— Nē, — atbildēju noteikti. — Reičela nespētu izstāstīt visu par visiem un noklusēt par sevi. Un vēclass="underline" ja arī viņa gribētu kaut ko slēpt no mums, mēs
tūdaļ to uzzinātu! Zini, man tev to grūti paskaidrot... Taču melot mūsējiem...
— Skaidrs, — Akselis iejaucās. — Bet ja nu Petra ir pļāpājusi?
— Tu zini?! Par Petru?! — biju pavisam izbrīnījies.
— Es taču nekad ... Ne pušplēsta vārda tev neesmu ...
— Man laimējās uzminēt, — Akselis nosmaidīja.
— Arī viņa ir jūsējā. Viss pareizi.
— Un tomēr: kā tu uzzināji? — satraukts jautāju.
— Vai viņa ... pati tev izstāstīja?
— Nē-ē, — Akselis, redzot manu lielo uztrau-. kurnu, sacīja. — Pavisam nejauši es to uzzināju. Un palīdzēja man, tā sacīt, Anna ... Atceries, Dāvi, es tev kādreiz teicu, ka Annas kāzas ar to puisi ir ļoti bīstama lieta. Saproti, ir tādi bābieši, kas nevar atrast mieru, kamēr nav kļuvuši vīram par kājslauķi. Šīs sievietes nespēj iedomāties dzīvi bez saimnieka. Un Anna bija... viena no tām!
— Tu gribi teikt, ka viņa vīram visu... visu par sevi izstāstīja? — es nomurmināju.
— Vari nešaubīties! — Akselis sacīja. — Un ne tikai par sevi, arī par visiem jums!
— Tas nevar būt! — iesaucos.
— Tici man, mīļo zēn, — nopūtās Akselis, — es tukšu nerunāju! Saproti mani pareizi, — iespējams, ka Anna nemaz negribēja stāstīt par visiem un uzticēja vīram tikai savu noslēpumu, bet viņš ņēma un izdabūja no sievas arī noklusēto. Tas Alans visu zināja!
— Un, ja ... un, ja tas tā arī būtu, kā tad tu to uzzināji? — es pavaicāju, juzdams, ka man paliek nelabi.
Viņš aizdomājās.
— Lai tev to paskaidrotu, būšu spiests šo to pastāstīt. — Viņš brīdi klusēja, tad ar vērtējošu skatienu nomērīja mani no galvas līdz kājām un beidzot izlēma. — Bija reiz krogs ostas pilsētiņā Rigo! Zini, tāds mājīgs pagrabiņš: tas piederēja vienam cilvēkam, kuru sauca par Groufu . .. Šis vīrs bija ellīgs naudas rausējs! Pie viņa dienēja pieci cilvēki: divi vīrieši un trīs sievietes. Un šie pieci izpildīja visu, iedomājies, visu, ko Groufs tiem pavēlēja!... O, šim naudasmaisam pietika tikai īstajam cilvēkam iečukstēt ausī vārdiņu un vienu no viņa kalpiem pakāra par to, ka viņš esot gribējis uz kuģa sarīkot dumpi. Divas sievietes savukārt pakāra par slepkavību. Tā, lūk, šis tirāns valdīja! ... Viņš spieda meičas «uzņemt viesus» — jūrniekus, un visu, ko tās nopelnīja, ielika sev kabatā... Man trāpījās redzēt pat to, kā šis iznirelis apietas ar sievietēm... Kā viņš tās uzlūko — ar kādu sadista smīniņu! Jā, viņš prata uzmaukt citiem sakas, un katrs no viņa baidījās... Groufam neko nenozīmēja iedzīt otru kapā... Viens Groufa acs miedziens — un tūdaļ visi metās dancot! ...
Akselis uz brīdi apklusa un pavīpsnāja.
— Nekad nedomāju, ka atkal nāksies sastapties ar tādu smīniņu! Un kur?! Mūsu pašu baznīcā, Dāvi! Šis smīniņš bija caursūcis visu viņa fizionomiju, saproti! Būtu tu redzējis, kā viņš nopētīja tevi, Rozalindi, pēc tam Petru! ... Nu, arī Reičelu, protams...
— Bet, Akseli, viens pats skatiens vēl... Tu taču varēji kļūdīties... — es murmināju.
— Nē, Dāvi! Sadista smīnu tik viegli nevar aizmirst! Kamēr vien dzīvošu — atcerēšos to! Un tā — kad es ieraudzīju Alanu baznīcā, jutos tāpat kā toreiz ... tajā ostas krodziņā ... Ja, tavuprāt, es maldos, tad esi tik mīļš un pasaki, kā gan es uzzināju par Petru?
— Un ko tu darīji? — mehāniski vaicāju. — Kas notika tālāk?
— Tālāk? — Akselis pārjautāja. — Atnācis mājās pēc dievkalpojuma, nodomāju: skat, kādu paradīzes dzīvi nodrošinājis sev cilvēknīdējs Grouts un viņaņi līdzīgie «normālie»!... un . . . Piesēju savam vecajam lokam stingrāku stiegru ...
— Tātad: tas biji tu?! — pārsteigts iekliedzos.