— Nekas cits man neatlika, Dāvi! Protams, es zināju, ka Anna turēs aizdomās kādu no jums, iespējams, jūs visus kopā. Bet viņa nebūtu varējusi nosūdzēt kādu no jums, nenosūdzot pie viena arī sevi un savu māsu. Risks bija milzīgs, taču es citādi.. . nevarēju!
— Tas nebija vienkārši risks! — es izsaucos, atguvies pēc visa dzirdētā, un pāris vārdos izstāstīju Akselim Annas pirmsnāves zīmītes saturu.
— Jāteic godīgi: es nedomāju, ka tā var sanākt, — Akselis nošūpoja galvu, — bet viss viens... Vajadzēja rīkoties, nedrīkstēja vilcināties! Alans nebija muļķis, viņš zināja, ko dara. Un droši vien būtu uzticējis kādam vēstuli ar nosacījumu, ka tā jāatver viņa nāves gadījumā. Un šī Alana vēstule, tici man, izrādītos neapstrīdams jūsu vainas pierādījums! Dāvi, mīļais, ko tad jūs iesāktu? . ..
Prātā apsvērdams traģisko notikumu, es skaidri sapratu: Akselim ir taisnība.
— Bet tu ... tu taču pats arī riskēji, — sacīju.
— Muļķīt!... — viņš atmeta ar roku. — Vai tad var salīdzināt mani ar jums? ... Un beigsim runāt par to!
— Bet tagadējie notikumi, — es atgriezos pie mūsu sarunas sākuma, — tos taču vairs nevar saistīt ar.. Alanu. Laika ziņā arī ir pamatīga atstarpe!
— Tā iznāk, — Akselis man piekrita, — domāju, ka zellis nepaguva nevienam izstāstīt. .. Spried pats: ja varas iestādes ko zinātu — tiesas izmeklēšana sen būtu sākusies. Bez lietiskiem pierādījumiem jūs nevar sodīt... Inspektors nevēlēsies palikt muļķos, jo sevišķi tāpēc, ka runa ir par tādiem vīriem kā Strorms un Mortons... Un tomēr kaut ko viņi nojauš...
Man iešāvās galvā atgadījums ar Petru un viņas poniju mežā. Akselim bija zināms vienīgi tas, ka uzbrucis nezvērs un saplosījis zirdziņu, — neko vairāk mēs viņam neteicām. Akselim uzticējāmies kā paši sev, bet. .. Bet: jo mazāk viņš zinās — jo vieglāk viņam būs izlocīties tiesas zālē, ja, nedod Dievs, tāds process kādreiz notiktu. Un vēl — notikums skāra arī Petru — šo naivo bērnu... Tagad, kad Akselis bija lietas kursā par Petras spējām, es drīkstēju viņam visu izstāstīt. Onkulim, tapat ka man, šī epizode nelikās pārāk aizdomīga, taču katram gadījumam viņš pierakstīja tā puiša vārdu .. .
— Džeroms Skiners, — Akselis domīgi noteica, — labs ir, mēģināšu kaut ko uzzināt par viņu!
Šo pašu nakti mēs visi sākām apspriest radušos situāciju, bet neko nevarējām izdomāt. Galu galā Mišels paziņoja:
— Labi! Ja tu un Rozalinde esat pārliecināti, ka Vaknukā nav noticis nekas aizdomīgs, tad pie visa vainīgs ir tas... Skiners (Mišels neizrunāja vārdu burts burtā, bet zibenīgi noraidīja viņa tēlu)! Un tur tas suns aprakts: Skiners katrā ziņā jau paguvis par savām aizdomām paziņot tā apriņķa inspektoram, kurš savukārt raportējis tālāk jūsējam inspektoram. Šai gaidījumā daži cilvēki tomēr ir lietas kursā, bet jautāts tiks vispirms šeit — par Katrīni un Salliju. Mums par labu nenāk arī tas, ka tagad katrs tur acis vaļā to velna baumu dēļ par džunglistu gaidāmo uzbrukumu ... Vārdu sakot, rīt pie mums noskaidrošu, ko varēšu, un nevilcinoties ziņošu par to jums.
— Kā mums uzvesties patlaban? — Rozalinde jautāja.
— Patlaban neko jaunu neuzsāciet! — Mišels strikti atbildēja. — Ja esam pareizi uzminējuši, tad pēc aizdomu smaguma visi mēs dalāmies trīs grupās. Pirmā — Katrīne un Sallija, otrā — tu, Dāvids un Petra, pēdējā — mūsu trijotne: es, Marks un Reičela. Uzvedieties, it kā nekas nebūtu noticis, lai neizpro-vocētu normālos uz zibenīgu sodīšanu. Ja izmeklēšana tomēr tiks uzsākta, tad, kā jau norunājām, centīsimies vazāt varasvīrus aiz deguna ... Petra! Viņa diemžēl ir mūsu lielākās briesmas! Ja cilvēku mednieki pa īstam ķersies Petrai klāt, — bērns neizturēs un visu izstāstīs .. . Viņa ir pārāk jauna un neprot melot... Tad mūs visus sterilizēs un aizdzīs uz Džungļiem . .. Iegaumējiet: visu uzmanību Petrai! Okšķeri nedrīkst skuķēnu uzost! Var jau būt, ka viņu neviens netur aizdomās, taču meitene toreiz atradās mežā un dažam labam noteikti iešausies galvā, ka ... Tādā gadījumā mēs visi būsim spiesti bēgt! Dzirdi, Dāvi, tev jābūt modram, tu nedrīksti pieļaut māsas nopratināšanu! Ja vajadzēs kādu nogalināt — dari to!... Nešaubies ne mirkli! Ievēro: viņi nešaubīsies! Liec vērā: kolīdz vainīgo meklēšana ies vaļā, viņi mūs — uzreiz vai pakāpeniski — nogalinās! Un visbeidzot — ja notiks pats briesmīgākais un Petra nokļūs soģu rokās... Tad labāk mums pašiem atvieglot meitenes mokas! ... Nekā pieļaut, lai šie nezvēri viņu sterilizē un izsviež kaut kur Džungļos ... Sapratāt? Varbūt kādam ir iebildumi?
Iebildumu nevienam nebija. Man bija sāpīgi par to visu domāt, bet, līdzko es stādījos sev priekšā Džungļos pamesto Petru, izkropļotu un pusdzīvu, es piekritu Mišelam.
— Tas tad ari būtu viss, — Mišels sacīja, — bet katram gadījumam jūs visi četri līdz ar Petru esiet gatavi: var būt, ka nāksies bēgt! ...
Ar to saruna beidzās. Mišela teiktajam papildinājumi nebija vajadzīgi. Mazākā neuzmanība mūs iegrūstu nelaimē. Visu bijām izsprieduši pareizi, taču ar vienu lietu mums nebija paveicies — ja par šīm aizdomām mēs būtu uzzinājuši dienas trīs ātrāk, viss noritētu pavisam citādi...
Divpadsmitā nodaļa
1
Mišela konkrētie, maksimāli skaidrie norādījumi vērta miglainos, no mums tik tālos draudus atmaskot vainīgos reāli uzglūnošā īstenībā. Viņa vārdi satricināja mani daudz stiprāk nekā saruna ar Akseli. Pēkšņi sapratu: vienā jaukā dienā mēs katrā ziņā sadursimies ar situāciju, kuras iznākums vairs nebūs tik labvēlīgs kā visās iepriekšējās reizēs.
Bija skaidrs, ka Mišels jau labi sen juta mums uzglūnošās briesmas, bet šodien arī es inficējos ar šo sajūtu. Pirms doties gulēt, es šo to sagatavoju: noliku līdzās gultai loku ar bultām, somu ar maizi un sieru. Izlēmu no rītdienas palēnām vākt siltas drānas, zābakus un pārējās lietas, kas būs nepieciešamas; domās pārcilāju slēptuves, kurās es to visu pagaidām varētu noglabāt, lai šīs mantas neatrastos mājās, bet gan kādā citā sausā, drošā un ērti sasniedzamā vietā.
Jā, Petrai taču arī būs vajadzīgs apģērbs, tad vēl segu sainis un kaut kas, kur uzglabāt dzeramo ūdeni, un ...
Prātodams par to, nemaz nemanīju, ka aizmigu.
Pēc kādām trim stundām mani uzmodināja durvju aizšaujamā knakšķis istabā. Nakts bija bez mēness, taču ari tumsā es pie durvīm uzreiz sazīmēju Petras sīko augumu baltā krekliņā.
— Dāvi, — viņa čukstēja, — Rozalinde! ...
Petra varēja neturpināt. Rozalinde burtiski ielauzās manās miegainajās smadzenēs.
— Dāvi! — es izdzirdēju. — Dāvi! ... Mums nekavējoties jābēg! Viņi saķēruši Salliju un Katrīni!...
Tūdaļ pēc Rozalindes manā apziņā ielauzās Mišels.
— Nezaudējiet laiku! Var gadīties, ka jums šī laika jau nav. Viss notika pēkšņi... Ja viņi zinātu ko vairāk, viņi tūdaļ sūtītu ļaudis apcietināt jūs! Pie Katrīnes un Sallijas viņi ieradās pirms desmit minūtēm ...
— Satiksimies aiz dzirnavām! Nekavējies, Dāvi! — sauca Rozalinde.
Pateicu Petrai vārdiem:
— Ātri saģērbies! Tikai klusiņām!
Petra droši vien gandrīz neko nesaprata no mūsu sasteigtās sarunas, taču trauksmi viņa nepārprotami bija uztvērusi. Māšele pamāja ar galvu un izgaisa durvju tumšajā kvadrātā. Es veikli apģērbos un sasēju savas gultas segas paunā. Taustoties, lampu neaizdegdams, uzmeklēju loku ar bultām, somu ar ēdamo un izlavījos no istabas.
Petra mani jau gaidīja. Paķēru no viņas lādītes pirmos apģērba gabalus, kas trāpījās pa rokai, un iebāzu tos segu paunā.