— Pagaidām nevelc zābakus, — es čukstēju, — turi tos rokās un seko man uz pirkstgaliem, klusu kā runcītis!
Mēs izgājām pagalmā un tur apāvām zābakus. Petra gribēja kaut ko teikt, bet es pieliku pirkstu lūpām un uzzīmēju viņai Sebu — pašu spriganāko mūsu ķēvi. Viņa pamāja ar galvu, un mēs uz pirkstgaliem steidzāmies staļļa virzienā. Biju tikko atvēris staļļa durvis, kad saklausīju tālumā kaut ko līdzīgu dipoņai. Es sastingu.
— Zirgi... Šurp auļo zirgi! — Petra čukstēja.
Tik tiešām, tālumā bija dzirdama zirgu pakavu
dipoņa un iemauktu žvadzēšana. Šeba, protams, bija bez segliem un iemauktiem, taču meklēt tos vairs neatlika laika. Izvedām Šebu pagalmā, uzcēlām ķēvei mugurā segu paunu un paši apsēdāmies uz tās. Petra iekārtojās man aiz muguras, apskaudama mani ar savām rociņām. Bez nevienas skaņas mēs pametām fermu un devāmies pa taku uz upes pusi. Kaut kur pavisam līdzās mūsu mājai varēja saklausīt pakavu dipoņu ...
— Rozalinde! — es pasaucu.
— Jau desmit minūtes gaidu jūs, — Rozalinde atsaucās. — Man viss bija sagatavots. Mēs bez mitas pūlējāmies sazināties ar tevi... Par laimi, Petra īstajā brīdī uzmodās!
Petra, izdzirdējusi, ka tiek pieminēts viņas vārds, tūlīt pat iejaucās, vaicādama: kas noticis. Māšeles uztraukums kā vienmēr pērkonveidīgi atsaucās manā galvā, kļuva pat nelabi.
— Mazliet klusāk, mīļā! — Rozalinde lūdzās. — Ne tik stipri, lūdzu! — Rozalinde nogaidīja, kamēr trieciens mazināsies, un tad sacīja: — Tu visu uzzināsi, pacieties!... Šallij, Katrīn! — viņa pasauca meitenes.
Meitenes tūdaļ pieslēdzās.
— Mūs atveda pie inspektora. Mēs, protams, neko nesaprotam un par kaut ko tādu nekad neesam dzirdējušas! Pareizi?
Mišels ar Rozalindi vienlaicīgi apstiprināja, ka taisni tā jāizturas.
— Būs labāk, ka mēs atslēgsimies no jums, — Sallija turpināja, — tad spēsim pārliecinošāk melot!
Nemēģiniet stāties ar mums kontaktā, apsoliet?
— Jā, bet... Mēs visi paliekam jums abām atvērti, — Rozalinde sacīja. — Dāvi, nekavējies! — viņa pārslēdzās uz mani. — Fermā iedegās ugunis!
— Tūlīt būsim klāt! — atsaucos. — Tumsā viņi tik ātri nesapratīs, kādā virzienā mūs meklēt.
— Viņi jenāks stallī un aptvers, ka jūs esat tepat tuvumā! Ātrāk!
Es atskatījos. Mūsu mājas logos dega gaisma un kāda rokās lukturis cilājās augšup lejup. Nokļuvuši upes krastā, izdzirdējām ūjināšanu. Bijām jau pietiekoši tālu, tādēļ palaidu zirgu rikšiem. Vēl pēc pusminūtes mēs jau aulekšojām. Dzirnavas sasniedzām pavisam drīz: es sajutu Rozalindes atvieglojumu un sapratu, ka viņa ir kaut kur līdzās, mazliet mums priekšā. Rikšojām tālāk, un pēkšņi es sadzirdēju zaru brīkšķēšanu. Devos brīkšķa virzienā un ieraudzīju Rozalindi, kura mūs jau gaidīja, un divus viņas tēva milzīgos zirgus. Gigantiskie rumaki līdzīgi torņiem slējās pāri mums, un katram no šiem milzeņiem mugurā bija divi pamatīgi grozi. Vienā no groziem stāvēja Rozalinde ar uzvilktu loku.
Tuvojos Rozalindei, un viņa noliecās apskatīties, ko labu esmu paķēris sev līdz.
— Dod šurp segas! Kas tev tajā somā? — viņa vaicāja. — Un tas ir viss, ko paguvi paņemt? — Viņas balsī jautās pārmetums.
— Man taču nebija laika sakravāties, kā nākas!
Viņa veikli izveidoja no segām kaut ko līdzīgu
mīkstiem segliem starp abiem groziem. Pacēlu Petru virs galvas: Rozalindes rokas satvēra meitenīti un apsēdināja viņu uz segām.
— Mēs ar viņu paliksim šajā grozā, bet tu ieņem vietu no otras puses — grozā pa kreisi! Šausi ar loku no turienes!
Viņa veikli pārsvieda gigantiskā zirga mugurai kaut ko līdzīgu no virvēm savītam seglu kāpslim: lai gan ar grūtībām, tomēr es varēju aizsniegties līdz šim kāpslim ... Nokāpis no Šebas, es pagriezu ķēvi ar purnu māju virzienā un uzšāvu lopiņam ar plaukstu: ķēve tūdaļ aizaulekšoja. Pēc tam pats lēnām ierāpos grozā. Kolīdz mana kāja bija izcelta no pašdarinātā kāpšļa, Rozalinde uzvilka kāpsli augšā. Vēl nebiju kā nākas iekārtojies grozā, kad Rozalinde satvēra pavadu un mēs spēji devāmies uz priekšu.
Laiciņu rikšiem jājām pa platu, iebrauktu ceļu, tad nogriezāmies uz daudz šaurāka ceļa, kurš virzījās gar strautu. Tur, kur šis strauts krustojās ar citu strautu, mēs no jauna pagriezāmies un tagad jājām gar otro strautu. Pēc kādas pusjūdzes atkal pagriezāmies un devāmies tālāk gar trešo strautu. Tā tas turpinājās vēl pāris reižu, līdz zeme zem zirgu pakaviem kļuva cietāka: nu mēs jājām pa akmeņainu ceļu. Nopratu, ka Rozalinde jau iepriekš izdomājusi speciālu maršrutu pēdu jaukšanai. Rozalinde uztvēra manas domas un tūdaļ ne bez ironijas atsaucās:
— Žēl, Dāvi, ka tu gulēji kā sists, it nemaz nedomādams par mūsu nākotni!
— Es taču pirmais uzzināju, ka mums draud briesmas, — taisnodamies sacīju, — bet man neienāca prātā, ka viss tik ātri piepildīsies! ...
— Un tāpēc tai laikā, kad es ar pēdējiem spēkiem pūlējos sazināties ar tevi,tu mierīgi krāci. Mēs ar mammu veselas divas stundas darījām, ko varējām, lai piepildītu šos velna grozus ar provīziju, bet tu pa to starpu baudīji saldus sapņus ...
— Ar māti?! — iesaucos. — Tātad tava māte arī to zina?
.
— Šo to zina, šo to tikai nojauš. Nevaru droši pateikt, ko viņa patiesībā domā, jo mēs abas šo lietu nekad neesam pārspriedušas. Māte noteikti uzskata: vajag tikai klusēt un izlikties, ka nekas slikts nav atgadījies, un viss nokārtosies pats no sevis ... Tāpēc, kad vakar pateicu, ka, iespējams, man nāksies steidzami doties projām, viņa nemaz nebrīnījās ... Tikai sāka raudāt! Zini, man šķiet, ka mamma klusībā jau sen gatavojās brīdim, kad vienā jaukā dienā viņai būs jāpalīdz man bēgt... Nu tā diena ir klāt, un viņa man palīdzēja! ...
Pārdomāju notikušo, taču nekādi nevarēju iedomāties savu māti darām to pašu Petras labā. Bet tomēr viņa slepus raudāja, kad tika padzīta Harjete ... Un krustmāte sava bērna dēļ devās pašnāvībā ... Arī Sofijas māmiņa bija gatava uz visu ...
Braucu un visu laiku pats sev jautāju: ko gan tagad jūt mana māte... Vai viņa slepus priecājas par Petras izglābšanos, vai arī ir nikna par to ...
Vēl arvien mēs metām cilpas saskaņā ar Rozalindes izdomāto maršrutu. Akmeņi un strautiņi aizvien biežāk trāpījās mūsu ceļā. Kad bijām sasnieguši upes krastu, devāmies meža virzienā. Ja nāksies bēgt — bēgsim uz dienvidrietumiem! Šo variantu zināja ikviens no mūsējiem: tā bija droša vieta cilvēkiem ar nоvirzi un viņu nepareizajiem zirgiem. Es, Rozalinde un Petra jājām precīzi šajā virzienā. Ausa rīts. Bijām nokļuvuši pašā meža biezoknī. Sameklējām pļavu ar sulīgu zāli, noseglojām zirgus un palaidām tos ganīties. Mūsu brokastis sastāvēja no maizes un siera. Un tad Rozalinde sacīja:
— Tu, Dāvi, esi labi izgulējies, tāpēc tagad ir tava kārta sargāt mūs!
Abas meitenes ātri vien ieritinājās segās un tūdaļ aizmiga. Es atsēdos pļaviņā, noliku sev uz ceļiem loku, bet labajā pusē pa rokai — sešas bultas. Vis-
apkārt valdīja dziļš klusums, ja neskaita putnu čivināšanu, zara lūšanu zem meža zvēriņa ķepām un meļņu nesteidzīgo grudzināšanu. Saulei uzlecot, kļuva siltāks. Lai neiesnaustos, ik pēc brīža cēlos kājās un ar uzvilktu loku pārstaigāju pļavu.
Pēc dažām stundām atskanēja Mišela balss.
— Kur jūs patlaban atrodaties? — viņš jautāja.
Es paskaidroju.
— Kurp dosieties tālāk?
— Un dienvidrietumiem, — atbildēju. — Pa nakti jāsim, pa dienu — atpūtīsimies.