Viņš man piekrita, ka tas ir prātīgi, un piemetināja:
— To baumu dēļ par džunglistu drīzu uzbrukumu vietējie biezgalvji, šautenes paķēruši, tūdaļ jozīs uz mežu. Man nepatīk, ka Rozalinde izvēlējās lielos zirgus. Tos viegli var sazīmēt, bet tas sacels kājās visus iedzīvotājus. Pēc viena vien pakava nospieduma viņi...
— Ātruma ziņā šie meļņi nav pārāki par citiem zirgiem, — es sacīju, — bet izturības ziņā gan!
— Jā, tas jums var noderēt, — Mišels, brīdi domājis, piekrita. — Un vispār — tu drīz būsi spiests daudz ko izdomāt. Godīgi sakot, man bail prātot par to, kas notiks rīt... Mani un Reičelu vēl nav atšifrējuši. Arī Marku vēl netur aizdomās ... Taču uzbudinājums ir pamatīgs! Jau noorganizētas vienības, kas dzīsies jums pakaļ. Es mēģināšu iekļūt kādā no tām un pārliecināt, ka jūs aizbēgāt dienvidrietumu virzienā. Līdzko viņi būs aptvēruši savu kļūdu, Marks centīsies aizvilināt tos uz ziemeļrietumiem... Ja gadījumā jūs tomēr kāds pamana, neļaujiet viņam aiziet! Tikai nešaujiet! Ķērājiem pavēlēts nelietot bises, tāpēc tavs šāviens var jūs nodot!
— Mums nav bises! — paziņoju.
— Ļoti labi. Tev nekārosies... Zini, ķērāji ir pārliecināti, ka jums ir bises ...
Atceros: kad nepatikšanas vēl tikai sākās, es cieši izlēmu atstāt bisi mājās. Protams, bises raidītā lode aizlido tālāk, taču bulta nerada troksni un, kamēr tu pārlādē bisi, var izšaut savas desmit bultas...
Manu kontaktēšanos ar Mišelu pārtrauca Marks.
— Zēni, tagad man viss ir skaidrs, — Marks paziņoja. — Ja vajadzēs, likšu tiem āmurgalvām kā paklausīgām aitām vicot man līdzi uz ziemeļrietumiem!
— Pagaidām liec tos mierā, Mark! Es brīdināšu, kad vajadzēs! — Mišels sacīja. Viņš atkal pieslēdzās man: — Dāvi, vai Rozalinde vēl guļ? Kad viņa pamodīsies, — lai uzņem ar mani sakarus!
Mišels atslēdzās. Vēl pāris stundas klīdu pa pļavu ar loku rokā, tad uzmodināju Rozalindi. Petra arvien vēl gulēja ciešā miegā. Es nogūlos līdzās māšelei un pēc sekundes jau krācu...
Vai nu mans miegs bija pārāk caurs, vai arī es pa sapņiem izdzirdēju Rozalindes saucienu:
— Es viņu nogalināju, Mišel! Viņš... viņš ir beigts! — Rozalindes domas bija satrauktas un neskaidras.
— Lūdzu neuztraucies! Esi mierīga! — ieskanējās Mišela nosvērtā balss. — Tev nebija citas izejas, Rozalinde! Tu biji spiesta to izdarīt! Saproti jeclass="underline" mums visiem pieteikts karš! Asiņains karš! Mēs šo karu pirmie neiesākām. Un mums tāpat kā viņiem arī ir tikai viena dzīvība. Lai tevi nemoka sirdēsti!
— Kas noticis? — vaicāju, neko nesaprazdams.
Abi runātāji vai nu nedzirdēja mani, vai ari negribēja, lai kāds jaucas pa vidu ... Paraudzījos sev visapkārt: Petra aizvien vēl gulēja, ari zirgi ganījās tepat tuvumā. Atkal uztvēru Mišelu:
— Aizvāc viņu, Rozalinde! Sameklē dziļu bedri, iegrūd to nelaimīgo šai bedrē un saber pa virsu lapas!
Sajutu, ka Rozalinde jau saņēmusi sevi rokās un darīs visu, kā Mišels viņai liek. Pielēcu kājās, paķēru loku un traucos meklēt Rozalindi. Kad šķērsoju pļavu, pēkšņi iedomājos: nedrīkstu atstāt bez uzraudzības Petru! Steidzos atpakaļ pie māšeles.
Dažas minūtes vēlāk no biezokņa grīļodamās iznāca Rozalinde. Viņa gāja lēni, tik tikko vilkdama kājas, pa ceļam ar lapu vīšķi kaut ko tīrīdama nost no bultas ...
— Kas noticis?! — uztraukts jautāju.
Rozalinde, šķiet, bija pilnīgi zaudējusi kontroli par
sevi un savām domām: viņas galvā bija pilnīgs juceklis. Pienākusi tuvāk, Rozalinde izdvesa:
— Tas bija vīrietis ... Viņš bija atradis mūsu zirgu pakavu nospiedumus. Būtu tu, Dāvi, redzējis, kā viņš zagās mums pa pēdām... Mišels teica, lai es šo vīrieti ... Mīļo Dāvi, es negribēju! Man taču nekas cits neatlika, vai ne?
Viņas acis bija asaru pilnas. Apskāvu meiteni un ļāvu viņai izraudāties man uz pleca. Kā vēl varēju viņu mierināt? Ja nu vienīgi atkārtot Mišela sacīto ...
Abi lēnām tuvojāmies mūsu apmešanās vietai. Kad Rozalinde nosēdās līdzās vēl arvien guļošajai Petrai, es pavaicāju:
— Bet tā cilvēka zirgs? Aizskrēja projām?
— Nezinu... — Rozalinde paraustīja plecus. — Droši vien, ka viņam bija zirgs. Kad es šo vīrieti ieraudzīju, viņš gāja kājām . ..
Nolēmu atgriezties, lai palūkotos, vai svešinieks tepat tuvumā nav atstājis pie koka piesietu savu zirgu. Nosoļoju labu pusjūdzi, taču ne zirgu, ne šī zirga pēdas nekur nemanīju: uzdūros vienīgi gigant-pakavu nospiedumiem, — tādus ar citiem nesajauksi ... Kad pārnācu, Petra jau bija pamodusies un jautri tērzēja ar Rozalindi.
Tuvojās dienas vidus. No Mišela un pārējiem ziņu nebija. Pēc visa notikušā jutāmies ļoti apdraudēti. Un tomēr nolēmām palikt un sagaidīt šeit nakts iestāšanos.
Ap pusdienlaiku mēs sadzirdējām ... Tas nebija domu grūdiens! Tā bija bezdibenīga sāpe, cīņa, stāvoklis pirms nāves iestāšanās. Petra pielēca kājās un raudādama paslēpa seju Rozalindes klēpī. Uztverto ciešanu starojums bija ļoti spēcīgs: tas sagādāja mums nežēlīgas mokas. Mēs ar Rozalindi izbailēs uzlūkojām viens otru un mums abiem drebēja rokas. Šoks bija tik spēcīgs, ka mēs pat nespējām atšķirt, kurš no mūsējiem patlaban signalizē.
Pēc pāris sekundēm atkal atkārtojās sāpju, bezpalīdzības un izmisuma uzvilnījums. Taču šoreiz mēs skaidri zinājām starojuma avotu ... Nav šaubu — tā bija Katrīne! Rozalinde iecirtās nagiem manā rokā: klusēdami cietām, līdz sāpju uzliesmojums kļuva arvien bālāks un izzuda pavisam.
Vēl pēc brīža mēs izdzirdējām Salliju: no viņas uz Katrīni plūda mīlas un līdzjūtības viļņi, jaukti ar izmisumu. Kad Sallija uzrunāja mūs, viņas balss aiz šausmām un kauna dzirksteļoja:
— Ko viņi ir izdarījuši ar Katrīni! Augstais Dievs, ko viņi izdarījuši. .. Mīļā Ket! ... Jūs nedrīkstat viņu vainot, dzirdat! Nedrīkstat!... Ja tikai jūs zinātu, kā viņi to spīdzināja! ... Neviens mūsējais to neizturētu . .. Viņa zaudēja samaņu .. . Viņa nedzird mūs ... Ket! Dārgumiņ! ... — Sallijas domas
zaudēja konkrēto apveidu: tās pārvērtās sāpju un izmisuma receklī.
Šai brīdī mēs izdzirdējām Mišelu. Nekad mūžā nebiju sadūries ar tādu niknumu, kaut arī viņš visiem spēkiem centās savaldīties.
— Tas ir karš ... karš! — viņš izspieda no sevis, griezdams zobus. — Agri vai vēlu, bet es nositīšu tos, kuri mocīja Katrīni! Viņi man samaksās par visu!
Vairāk nekā stundu sēdējām pilnīgā klusumā. Pa to laiku mums izdevās nomierināt Petru. Viņa neko nesaprata no mūsu sarunām, taču nekļūdīgi bija uztvērusi Katrīnes sāpi un ciešanas: aiz bailēm meitenei pamira sirds ...
Pēc kādas pusotras stundas mēs atkal izdzirdējām Salliju.
— Katrine viņiem visu izstāstīja ... Visu! — Sallija ar piepūli, stostīdamās runāja. — Un es .. . apstiprināju viņas teikto. Šie nezvēri vienalga būtu mani piespieduši. Es... es nespēju ilgāk vairs noraudzīties Katrīnes mokās. Nokaitētas adatas! ... Arī.. . pārējais ... Es neizturēju! Piedodiet man! Dieva dēļ, piedodiet mums! ...
— Sallij, mazulīt, — Mišels iejaucās, — mēs jūs nevainojam! Jūs abas esat bez vainas, draudziņ! Mēs . .. tevi ļoti labi saprotam. Saki, ko jūs viņiem teicāt! Ko viņi par mums uzzināja?
— Visu . .. Par Dāvidu un Rozalindi. Viņi nebija pārsteigti, taču spieda mūs apstiprināt...
— Un Petra?
— Jā... Ak, Petra!... — šai brīdī skaudri sajutām Sallijas sirdsapziņas pārmetumus. — Citādi nevarējām. Viņi mūs nogalinātu ... Nabaga bērns! ... Viņi sen turējuši Petru aizdomās: ne velti Dāvids un Rozalinde «paķēruši skuķi sev līdz»... Šie mocītāji! ...