— Ko vēl?
— Neko. Neko vairs. Mēs teicām, ka visu izstāstījām. Šķiet, viņi mums noticēja. Bet pratināšana turpinās. Grib vēl kaut ko izvilkt no mums ... Jautā, к ā mēs t о darām? ... Vēlas noskaidrot, kādā attālumā tas darbojas. Teicu: ne vairāk kā piecu jūdžu attālumā ... Pārāk liels tuvums domu uztverei ari neder . .. Katrine! Viņa ir nākusi pie samaņas! ... Viņa vēl nevar runāt ar jums... Būtu jūs viņu redzējuši! ... Ak Dievs! Nabadzīte!... Viņas kājas!... Mišel! Ja tu būtu redzējis viņas kājas! .. .
Sallijas domas sāka jukt, kļuva neskaidras, — tagad mūs tirdīja izmisums, taču arī tas drīz pazuda. Mūsējie klusēja, valdīja sāpes. Būtu bijis labāk, ja mēs to visu uzzinātu no Sallijas vārdiem! Jo vārdus var piemeklēt, apdomāt un tikai tad — izteikt... Bet mēs visu uzzinājām pa tiešo... Mēs visi bijām saistīti savā starpā uz dzīvību un nāvi...
Saule jau rietēja, kad mēs sākām gatavoties ceļam. Šai brīdī izdzirdēju Mišelu.
— Draugi! — Mišels teica, — būtu jūs redzējuši viņu paniku! Mēs tos ne pa jokam esam nobiedējuši. Parasti... ja kāds ar novirzi aizvācas, vietējai varai ar to pilnīgi pietiek. Inspektoram rūp tikai viņam uzticētā apvidus šķīstība, — par citām vietām tam nospļauties! Bēglis tāpat nekur tālu netiks: visur nelaimīgajam pieprasīs dzimšanas apliecību vai arī viņu pārbaudīs, kā nākas. Tādējādi «nepareizais» vienalga nonāks Džungļos. Diemžēl mūsu gadījumā viss ir savādāk. Viņus līdz nāvei pārbaidījis tieši tas, ka šo grēku nevar redzēt! Divdesmit gadus esam nodzīvojuši viņu vidū un esam šķituši normāli. Tātad arī citur mūs uzskatīs par NORMU!
Patlaban uz visām pusēm sūta depešas, kurās jūs oficiāli tiekat izsludināti par mutantiem. Tas nozīmē: jūs esat ārpus likuma, nešķīsteņi, par kuriem nemēdz apžēloties!... Ja arī atradīsies kāds, kas gribēs jums palīdzēt, viņš ar to pašu parakstīs sev nāves spriedumu. Arī tie, kas slēps jūsu atrašanās vietu, tiks bargi sodīti... Saskaņā ar Likumu! Reāli tas nozīmē, ka jebkurš pretimnācējs drīkst ielaist jums lodi pierē... Ir izsludināta balva par jums — nogalinātiem. Bet daudz vērtīgāka balva apsolīta tam, kurš saņems jūs dzīvus!
— Nesaprotu, — brīdi klusējusi, Rozalinde sacīja. — Un ja nu mēs apsolām pamest šīs vietas un nekad vairs neatgriezties ...
— Viņiem ir bail no mums! — Mišels pārtrauca Rozalindi. — Viņi alkst uzzināt, kā mēs to darām. Tāpēc mēs tiem esam vajadzīgi dzīvi. Viņiem nerūp, cik pareizi vai nepareizi mēs atbilstam Dieva ģīmim un līdzībai; šīs tā saucamās «rūpes» ir viņu maska!... Īstenībā viņi ir briesmīgi nobijušies... Spriediet paši: ja bez mums atradīsies vēl citi, kas arī pratīs sazināties viens ar otru bez vārdiem, zīmītēm, vēstulēm... Tad jau mēs ar laiku tos normālos vienkārši izkvēpināsim no šejienes... To viņi negrib pieļaut. Lūk, tāpēc normālie alkst mūs nogalināt. Viņiem tas ir dzīvības vai nāves jautājums ... Vai nu mēs — vai viņi! Un, ziniet, iespējams, ka tas jūs šokēs, taču ... viņiem savā ziņā ir taisnība ...
— Viņi... Vai viņi nonāvēs Katrīni un Salliju? — Rozalinde pēkšņi iesaucās. Elpu aizturējuši, mēs gaidījām, vai kāda no meitenēm neatbildēs. Taču viņas klusēja. Var jau būt, ka meitenes bija atslēgušās no mums, iespējams, atradās bezsamaņā vai arī jau bija ... mirušas ... Mazliet padomājis, Mišels šo pēdējo variantu noraidīja:
— Maz ticams, ka to darīs patlaban, kad abas mei
tenes atrodas viņu rokās! Daudziem tas var nepatikt. Viena lieta ir pasludināt jaundzimušo par mutantu acīm redzama defekta dēj, bet pavisam cita lieta — mēs: šai gadījumā nevar kā ar cirvi nocirst.
Vietējie ļaudis daudzus gadus meitenes uzskatīja par NORMU, — nav nemaz tik viegli šodien viņiem iestāstīt pretējo. Ja meitenes nogalinās, cilvēki sāks apšaubīt Likuma taisnīgumu ... Iznāks, ka meitenēm konstatēta novirze it kā ar atpakaļejošu datumu.
— Toties mūs viņi droši vien nobeigs? — Rozalinde vaicāja.
— Viņi jūs vēl nav sagūstījuši. Jūs aizbēgāt un šobrīd atrodaties starp svešiem, kuru acīs jūs esat dzīvi monstri...
Mums nebija ko iebilst. Visi klusējām. Pēc kāda laika Mišels jautāja:
— Kurp tagad dosieties?
— Uz dienvidrietumiem, kā jau izlēmām! — atbildēju. — Zini, bijām domājuši apmesties kaut kur Neapdzīvotajās Zemēs, taču pašreiz, kad katrs nejaušs pretimnācējs, katrs mednieks bez vārda runas var mūs nošaut, — šķiet, ka virzīsimies uz Džungļiem.
— Citas izejas laikam nav, — Mišels novilka. — Pacentieties tur kādu laiku noturēties, bet mēs šeit darīsim visu, lai apkārtnē sāktu klīst valodas par jūsu bojāeju... Rīt izlūkvienības sastāvā es dodos uz dienvidaustrumiem. Centīšos jūs par tālāko informēt. Atcerieties: ja kāds aizšķērso jums ceļu, — nesvārstieties, šaujiet pirmie!
Vilcināties vairs nedrīkstēja. Rozalinde beidza kravāties, un mēs ierāpāmies grozos. Izvietojāmies pa vecam: es — kreisajā grozā, Rozalinde ar Petru — labaja, un — aiziet! Šai bridi Petra, kas visu laiku bija klusējusi, sāka skaļi raudāt.
Mana mazā māšele neparko negribēja doties uz Džungļiem: tur dzīvojot Ragana Megija un Spalvainais Džeks (ar šiem briesmoņiem apkārtnes iedzīvotāji baidīja savus resgaļus, lai tie neaizklīstu tālu no mājām)! Ko lai dara? Pat mums, kas sen vairs neticējām pasakām, arī nenācās viegli izdzēst no atmiņas visus nostāstus par Džungļiem. īstenībā mēs gandrīz neko nezinājām par vietām, kurp šobrīd virzījāmies. Petra jūtīgi reaģēja' uz mūsu apjukumu: viņa izstaroja bailes un izmisumu. Skuķēns gan bija iemācījies nedaudz valdīt pār sevi, bet mēs — iemanījušies automātiski radīt barjeru skuķēna kosmisko katastrofu laikā. Un tomēr — no Petras signāl-kaucieniem nebija glābiņa! Pēc pusstundas Rozalin-dei izdevās nomierināt Petru. Iestājās klusums, kuru pārtrauca Mišela balss:
— Kas tai Petrai atkal lēcies? — viņš aizkaitināts vaicāja.
Izskaidrojām lietas būtību, un Mišels tūdaļ apdzēsa savu uzbudinājumu: viņš sāka Petrai zīmēt «ainiņas», lai parādītu, kāda Džungļos klusa un mierīga dzīve. Tur, viņš uzsvēra, dzīvo tie, kam nav paveicies. Ja arī daži no tiem ir mazliet ērmotāki pēc izskata, — tā nav šo cilvēku vaina. Mums tie ir jāžēlo, nevis jābaidās no viņiem. Cilvēka ārējais izskats dzīvē nav galvenais, — pie visa ar laiku var pierast, un ...
Šai mirklī Petra pārtrauca Mišelu.
— Kurš vēl tagad runā? — viņa jautāja visiem mums.
— Kurš runā? Petra! ... Klau! — Mišels nesaprata.
— Es dzirdu vēl kādu ... Tā arī ir balss, tikai ļoti atšķirīga!... Šī balss pārklāj tavu balsi, Mišel, — meitēns domīgi sacīja.
Apklusām un ieklausījāmies. Es sasprindzināju visus spēkus, taču neko nesaklausīju. Šķiet, ka citi — arī.
— Ne velna nedzird! — Mišels iesaucās. — Nevar zināt.. .
Pēkšņi sarāvāmies no Petras domu apsau-ciena (mutiski tas skanētu kā: «Aizveries!»). Mēs «aizvērāmies». Pametu skatienu uz grozu, kurā sēdēja Rozalinde: viņa glāstīja Petras plecus un vērīgi lūkojās tai acīs. Skuķēns tupēja samiegtām acīm, uzvilkts kā stīga. Beidzot viņa atslābinājās.
— Nu? Kas tas bija? Ko tu dzirdēji? — jautāja Rozalinde.
— Kāds uzrunāja mani... Šķiet, ka sieviete ... — Petras domas vēl bija ļoti neskaidras, — tās mijās ar izbrīnu un nesaprašanu, — ļoti, ļoti tālu no mums ... Sieviete sacīja, ka jau labi sen uztverot manas bailes. Viņa gribot noskaidrot, kas es esmu... un kur es atrodos ... Vai pateikt?
Bijām šausmīgi apjukuši. Pirmais atguvās Mišels.