— Lai notiek, Petra! — viņš sacīja, — mēģini pateikt viņai...
— Bet vai jūs izturēsiet manu skaļumu? — Petra brīdināja, — jo tā sieviete ... viņa ir bezgala tālu no šejienes ...
Tas tik bija sprādziens! Ja skuķēns nebūtu mūs brīdinājis un mēs nepagūtu «noslēgties», mūsu smadzenes droši vien tiktu izkausētas .. . Petras pārraide nebija nekas sevišķs, taču tās jauda!... Mišels pat ievaidējās, un tūdaļ uzdzirdēja: «Aizveries!»
Iestājās pauze, tad nogranda vēl viens apdullinošs seanss. Kad viss apklusa, Mišels pavaicāja:
— Nu? Kur viņa ir... tā tava sieviete?
— Tur, — skuķēns atbildēja, pavicinādams ar roku.
— Skat, kāda! Kur tieši? Jautājiet jūs!
— Petra rāda uz dienvidrietumiem, — es paskaidroju.
— Petra, dārgumiņ, vai tu pajautāji, kā sauc to vietu, kur viņa ... nu, šī sieviete dzīvo? — Rozalinde mīlīgi vaicāja.
— Es jautāju, taču vietas nosaukums... tas neko nenozīmē... — Petra mutiski paziņoja. — Neko nevarēju saprast, vienīgi to, ka tur ir daudz ūdens ... Arī viņa neaptvēra, kur es atrodos.
— Palūdz, lai viņa nosauc atsevišķus burtus, — ieteica Rozalinde.
— Es taču nepazīstu burtus! — Petra gandrīz vai iešņukstējās.
— Ko nu lai darām?! — Rozalinde noskuma, bet pēc brīža jau sauca: — Petra, cālīt!... tūdaļ uzzīmēšu tev burtus pēc kārtas, un tu pārraidīsi šīs bildītes tai sievietei, labi?
Petra padomāja un piekrita.
— Visiem sagatavoties! — Rozalinde pavēlēja. — Tūdaļ sāksies!
Rozalinde domās uzzīmēja burtu «L», un Petra momentāni ar varenu grāvienu šo burtu noraidīja; Rozalinde uzzīmēja «A» un pēc tam — visus pārējos vietas nosaukuma burtus. Petra iesaucās:
— Viņa saprata. Taču viņa nezina, kur atrodas šī Labradora. Viņa to noskaidrošot. Vēl viņa vēlas burtveidīgi paziņot savu dzīvesvietu... Tās nosaukumu! Bet es teicu, ka šādi mēs neko nesapratīsim...
— Lieliski sapratīsim! Klausies: tu uztver viņas noraidīto bildīti un informē mūs, tikai vidēji stipri, es tevi lūdzu! Citādi mēs kļūsim kurli!
Pirmais burts bija «Z». Mēs jutāmies vīlušies.
— Kur tas varētu būt? — visi reizē pajautājām.
— Un ja nu Petra ir sajaukusi? Tas droši vien bija «J»! — Mišels sacīja.
— Nē, nekāds «J», bet «Z»! Un neko es neesmu sajaukusi! — Petra atkal gandrīz vai raudāja.
— Cālīt, neņem viņus galvā! — Rozalinde lūdza.
— Tev taču lieliski izdodas. Šifrē vien tālāk!
Kad bijām «dabūjuši» visu vārdu, Mišels noteica:
— Pārējie burti ir vietā, — droši vien tā ir Jūr-zeme .. .
— Pirmais burts ir «Z», nevis «J»! — Petra stūrgalvīgi palika pie sava.
— Bet, cālēn, — Rozalinde iejaucās, — tavā variantā putra vien iznāk. Jūrzeme — tā ir vieta, kur netrūkst jūras, saproti? Zeme jūras vidū...
— Akselis man stāstīja, ka jūru... vārdu sakot, ūdens uz zemes ir krietni vairāk, nekā mums šķiet... — es šaubīdamies piebildu. — Bet arī tad ...
Nebiju visu vēl izteicis, kad piepeši mūs apdullināja Petra: viņa atkal bija saistījusies ar nepazīstamo sievieti... Līdzko seanss beidzās, Petra svinīgi paziņoja:
— Teicu taču, ka «Z»! Sieviete sacīja: burts skan tā, it kā . .. It kā bite dūktu .. .
— Labi jau labi, — Mišels samierinoši piezīmēja.
— Tev taisnība. Un tagad pajautā sievietei, vai tur ir jūra?
— Ir! — pēc neilga laika (kamēr mēs sēdējām, tēlaini izsakoties, ar vati ausīs) Petra paziņoja.—Tur ir ... divas zemes ... divi gabali... Un visapkārt — jūra! Un vēl... tur saule mirdz cauru dienu un nakti un ... gaiši zils plašums visus apņem ...
— Saule pa nakti? — Mišels pārjautāja. — Tā sieviete droši vien murgo ...
— Tādas nakts tur nemaz nav... Viņa man parādīja, — Petra pārtrauca Mišelu, — skaidrs? Parādīja!... Tur ir daudz, daudz namu, — tie nav tādi kā mājas Vaknukā, tie ir īsti milzeņi. Un vēl tur kustas tādas smieklīgas ekipāžas: bez zirgiem... Un savādi ķermeņi debesīs: ar tādiem, lūk, daiktiem augšā... — Petra zibenīgi noraidīja «bildīti».
Izbrīnījies es pazinu savu bērnu dienu sapni, — sen aizmirstu un nule tik dzīvu! Atkārtoju šo «ainiņu», tikai daudz skaidrāk.
— Jā, jā, tieši tāda! — Petra nopriecājās.
— Neko nesaprotu, — Mišels murmināja. — Paklau, Dāvi, bet kā tev to izdevās uzzināt?!
— Lai Petra ievāc no viņiem faktus pēc iespējas vairāk! — es sacīju. — Vēlāk mēs visu pārrunāsim.
Kārtējo reizi «aizkorķējām» ausis un pūlējāmies norobežoties no Petras «seansa»: skuķēns uz savu galvu bija nodevies divsarunai, — cits pakaļ citam spēra «zibeņi» un dārdēja «pērkoni» .. .
Mēs pa to laiku lēnām jājām, vairīdamies no lielceļiem, lauzdamies cauri brikšņiem. Lokus turējām pa ķērienam: šajās pamestajās vietās mēs mazāk baidījāmies no cilvēkiem, vairāk — no mežonīgiem zvēriem. Mums veicās: uzdūrāmies tikai vienam vienīgam zvēram, un tas, ieraudzījis mūs, aizmuka. Dzīvnieks droši vien izbijās no zirgiem-milzeņiem .. .
Vasaras naktis šeit bija īsas. Līdz ar pirmajiem saules stariem mēs apstājāmies nelielā pļaviņā. Zirgiem seglus nenoņēmām: bija žēl tērēt laiku un cilāt smagos grozus. Pie tam, ja mums negaidīti uzbruktu, nāktos pamest grozus, bet tajos bija mūsu ēdamais un drēbes.
Kamēr mēs brokastojām, es klusiņām iztaujāju Petru par «bildītēm», kuras viņai rādīja nepazīstamā «tante». Jo vairāk Petra pastāstīja, jo spilgtāk mana atmiņa izgaismoja bērnībā nosapņoto. Viss sakrita: līdz pēdējam sīkumam! . .. Tātad tie nav bijuši tukši sapņi par nekur neeksistējošu Izmirušo Pilsētu, — man bija parādījusies vieta, kura reāli eksistē uz Zemes! Varbūt šī vieta atrodas ļoti tālu no manis, bet tā pastāv!... Petra jutās nogurusi, un es nolēmu viņu vairāk nemocīt ar savu jautāšanu. Lai izguļas abas ar Rozalindi!...
Uzausa gaisma, un mani sapurināja Mišela balss.
— Viņi ir uzoduši jūs, Dāvi! Suņi atrada puisi, kuru nošāva Rozalinde ... Un tad vajātāji pamanīja jūsu zirgu pakavu nospiedumus ... Vienība dodas uz dienvidrietumiem. Jūs nedrīkstat vairs vilcināties! Kur jūs atrodaties?
Atbildēju aptuveni: atrodamies kaut kur netālu no Savvaļas mežiem.
— Ātrāk uz priekšu! Nezaudējiet ne minūti! — Mišels atkārtoja. — Viņi ielenks jūs un tad!...
Viņam bija taisnība. Es pamodināju Rozalindi, un pēc desmit minūtēm mēs jau devāmies ceļā. Petra snauda starp segām.
Vairs nebija laika meklēt apkārtceļu, un mēs izjājām uz ceļa, kurš pirmais patrāpījās un veda dienvidu virzienā: palaidām zirgus rikšiem. Kādas desmit jūdzes rikšojām bez starpgadījumiem, bet tad vaigu vaigā sadūrāmies ar jātnieku: viņš auļoja kā vējš, taisni mums virsū! Ieraudzījām cits citu vienlaicīgi, kad starp mums bija kādi trīsdesmit metri...
Trīspadsmitā nodaļa
1
Viņš ne mirkli nešaubījās, kas mēs tādi. Mūs pamanījis, viņš tūdaļ stiepās pēc loka, bet nepaguva to uzvilkt: mēs ar Rozalindi izšāvām pirmie.
Mums vēl nebija nācies šaut no šāda augstuma: abas mūsu bultas aizsvilpa virs viņa galvas. Viņa bulta ieskrambāja galvu vienam no mūsu meļņiem. Otrajā reizē es atkal aizšāvu garām, Rozalinde toties trāpīja viņa zirgam tieši krūtīs. Zirgs saslējās uz pakaļkājām un gandrīz nosvieda jātnieku, tad apgriezās un, skaļi zviegdams, nesās projām. Es izšāvu un trāpīju zirgam ciskā: lopiņš pasitās sāņus, un jātnieks tika izlidināts no segliem taisni ceļa vidū. Zirgs iejoņoja meža biezoknī.