Mēs pajājām garām cietušajam, kurš vāļājās uz ceļa, pat nepaskatīdamies uz viņu. Vīrietis veikli aizrāpoja nost no ceļa, kad milzu pakavi atradās tam līdzās. Pēdējais, ko es redzēju, bija, ka viņš sēdēja ceļa malā, čamdīdams sasisto galvu un krūtis. Pats nepatīkamākais visā notikušajā bija tas, ka mums pa priekšu kā negudrs drāzās ievainotais zirgs.
Jau pēc pāris jūdzēm mežs negaidot beidzās. Izjājām apsētā laukā. Kādu jūdzi virzījāmies pa šo lauku, līdz atkal pa labi un pa kreisi no mums sāka zibēt koki. Zeme, kas pletās visapkārt, faktiski bija iežogotas ganības: žogu ielokā ganījās aitas. Cilvēkus nekur nemanīja. Vienā no laukiem ieraudzījām jaunos asnus. Šie dzinumi atgādināja auzas, auzas ar novirzi, un Vaknukā tāds lauks jau sen būtu šķīstīts caur dedzināšanu! Mums šis fakts nozīmēja vienīgi to, ka esam sasnieguši Mežonīgo apvidu, kur par novirzēm neviens neuztraucas...
Ceļš, ko bijām izvēlējušies, virzījās lejup uz nelielu fermu, diezgan tīru un akurātu salīdzinājumā ar citām šur un tur izsvaidītajām nojumēm un žogiem. Fermas pagalmā pamanījām četras sievietes un dažus vīriešus: visi viņi pulcējās apkārt bērim, kurš bija vienās putās. Mēs uzreiz pazinām šo zirgu: no ciskas tam rēgojās bulta... Sapulcējušies ļaudis dzīvi žestikulēja. Mēs devāmies viņiem taisni virsū, kamēr tie vēl nebija paguvuši apjēgt, kas noticis, un paķert lokus. Ļaudis pamanīja mūs, kad bijām pavisam blakus, — tik ļoti viņi bija aizrāvušies ar ievainoto zirgu. Viens vīrietis pagrieza galvu uz mūsu pusi, kaut ko pateica pārējiem, un visi kā pēc komandas sāka blenzt mūsos. Šķiet, viņi nekad nebija redzējuši tādus gigantiskus rumakus, tāpēc stāvēja mēmi aiz izbrīna. Pirmais, kas noreaģēja, bija manis ievainotais bēris: lopiņš iekrācās, izslējās uz pakaļkājām un atkāpās atpakaļ. Iztikām bez šaušanas, jo visi sapulcējušies acumirklī pazuda aiz žogiem un māju durvīm, un mēs varējām netraucēti turpināt ceļu.
Ceļš virzījās pa kreisi, taču Rozalinde vadīja zirgus taisni, tuvāk mežam. Gigantu pakavi samīdīja ne vienu vien būdiņu, kas gadījās ceļā: mēs lauzāmies uz priekšu, atstādami aiz sevis izļodzītus dēļus un žogu skaidas. Pie paša meža es atskatījos: vietējie ļaudis bija sapulcējušies vienkopus pagalmā un, dūres kratīdami, skaļi mūs nolādēja.
Pēc trim vai četrām jūdzēm mēs izjājām atklātā līdzenumā. Neko tādu agrāk nebiju redzējis... Līdzenumu viscaur klāja krūmi,bieza zāle un papardes. Taču augi bija milzīgi, ar nedabiski platām lapām. Zāle bija neiedomājami liela: smilgu asās galotnes līgojās vējā trīs metru augstumā no zemes. Labu laiciņu lauzāmies cauri šiem dīvainajiem brikšņiem uz dienvidrietumiem, līdz sasniedzām nākamo mežu.
Ari šeit auga nedabiski augsti koki un starp tiem viegli varēja apmaldīties. Drīz vien uzgājām pļavu ar daudzmaz normālu zālīti, kur nolēmām atvilkt elpu.
Norāpos no zirga. Rozalinde izklāja segas, un mēs mazliet uzkodām. Visapkārt valdīja klusums. Pēkšņi māšele bez iepriekšēja brīdinājuma uzsāka «seansu»: es aiz pārsteiguma iekodu mēlē, bet Rozalinde samiedza acis un piespieda plaukstu pierei.
— Dieva dēļ!... Petra!...
— Vai! Aizmirsu! — māšele attapās.
Kādas divas minūtes viņa sēdēja, galvu pašķiebusi, kā vēlēdamās ko sadzirdēt. Un tad paziņoja:
— Svešiniece grib runāt ar kādu no jums. Viņa saka, lai jūs ļoti, ļoti koncentrējaties. Viņa mēģinās sasniegt jūs!
— Paldies, cālēn, tikai, lūdzu, esi mierīga, citādi mēs kļūsim kurli!
Sasprindzināju visus spēkus, atvēros, cik plaši vien varēju, taču neko neuztvēru.
— Viss velti! — nopūtos. — Petra, pasaki viņai, ka mums nekas nesanāk!... Rozalinde! Uzmanies!
Šoreiz izdevās «paglābties» no Petras. Dažas sekundes vēlāk, Petra, mazliet pieklusinājusi «balsi», sāka stāstīt, ko viņai izdevies uztvert no «turienes». Pārraidītās domas bija vienkāršas: skuķēnam tika paziņots vienīgi tas, ko viņa varēja atstāstīt, neiedziļinoties saturā. Viens un tas pats fakts tika atkārtots vairākas reizes. Jādomā, ka tur gribēja būt droši, ka mēs esam sapratuši viņus... Tas, kas nokļuva līdz mums, nav vārdos izstāstāms, bet galveno mēs noģidām.
Galvenokārt tika runāts par Petru. Viņa, kā mēs to «izlobījām», tiem tur likās sevišķi vērtīga: mums šī meitenīte jānosargā jot, lai tur vai kas! Viņus pārsteigusi Petras domu jauda; par tādu turienieši varot tikai sapņot! Petra esot īsts atradums, un par viņas dzīvību jācīnās! Palīdzība no viņu puses jau atrodoties ceļā: galvenais — lai mēs izturētu un nepazaudētu Petru...
Svešie vēl daudz ko skaidroja, visu mēs nesapratām, taču galvenais bija tas — par Petru ...
— Skaidrs? — es pajautāju, kad Petras «seanss» bija galā.
— īstas skaidrības nav,— Mišels domīgs novilka. — Protams, meitēna jauda ir pārāka par mūsējo . .. Bet viņa ... tā sieviete izteicās, ka turieniešos izbrīnu radījis šāds primitīvu būtņu talants! Apjēdzat!? Turieniešu uztverē mēs esam primitīvas būtnes! Tukšpakauši!
— Jā, jā! — iesaucās Rozalinde. — Man arī tā likās!
— Bet varbūt Petra ir kļūdījusies un teikusi, ka mēs esam džunglisti? — ieminējos, un tajā pašā mirklī manā galvā nozibeņoja Petras sašutuma pilnais uzbudinājums. Nācās vīrišķīgi to paciest, līdz norima reibonis. Tad es sacīju: — Šķiet, ka viņu solījums palīdzēt arī ir kļūda! Pēc manām domām, viņi atrodas dienvidrietumos, bet tur ir simtiem jūdžu Ļaunās zemes. Ja nu viņi nelido pa gaisu, tiem nāksies mērot mežonīgu ceļu, lai atkļūtu šurp!
— Beigsim kult tukšus salmus!— ierunājās Rozalinde. — Petra to, ko dzirdēja, jums pateica... Gan jau viss noskaidrosies! Bez tam, man gribas gulēt! — viņa piemetināja.
Man arī šausmīgi nāca miegs, un, tā kā Petra sešas stundas bija gulējusi vienā mierā, mēs palūdzām sku-ķēnu «stāvēt uz vakts» un pieteicām, lai nekavējoties pieceļ mūs, ja pamanīs ko aizdomīgu.
Uzmodos, jo Petra purināja mani pie pleca. Saule gandrīz jau bija norietējusi.
— Tas ir Mišels! — Petra paziņoja.
— Viņi atkal uzoduši jūsu pēdas! — Mišels informēja. — Neliela ferma uz robežas ar Mežonīgo zemi... Jūs izjājāt tai cauri, atceries? Redzi, viņi paguvuši noformēt vienību un rīta agrumā uzsāks vajāšanu. Bez kavēšanās dodieties tālāk! Iespējams, ka jums priekšā gadās pāris vienību no rietumiem! Tās centīsies nogriezt jums ceļu uz Džungļiem. Domāju, ka vajātāji nakts aizsegā sadalīsies sīkās grupiņās, jo izvērsties ķēdē ir pārāk riskanti: var uzbrukt džunglisti un pa vienam visus izkaut. Jums toties pavērsies iespēja izšmaukt...
— Mišel! ... Vai par Katrīni un Salliju ir kas zināms? — jautāju.
— Nezinu. Viņas klusē. Jāsaka, attālumi starp mums arī nav mazie ...
— Katrine pie samaņas vēl nav nākusi, — izdzirdēju Reičelas apslāpēto balsi (attālumi lika sevi manīt). — Viņa joprojām klusē. Mēs ar Marku baidāmies, ka...
— Runā, lūdzu! — Mišels viņu mudināja.
— Katrīnes bezsamaņa pārāk ieilgusi, diezin vai viņa vēl ir dzīva?!
— Bet Sallija?
— Mēs ... Ar viņu notiek. . . kaut kas dīvains, — Reičela ar pūlēm izdvesa, — reizi vai divas izdevās viņu uztvert; teikto nevarēja saprast. .. Nesakarīgas frāzes! Mēs baidāmies, ka ... — Reičela nekādi nespēja izteikt.
— Nu, saprati, Dāvid, ko tas nozīmē? — Mišels drūmi jautāja. — Viņiem ir bail no mums! Tie būtu ar mieru mūs dzīvus sagriezt gabalos, lai tikai no-
skaidrotu, kā mēs to daram. Un sagriezis... Ja notvers! Tu nedrīksti pieļaut, ka Petra un Rozalinde nokļūst viņu ķetnās, dzirdi?! Nedrīksti pieļaut! Labāk tu viņas nogalini nekā... šie eksperimenti! Saprati?