Paraudzījos uz aizmigušo Rozalindi: viņas kapar-krāsas mati laistījās saules gaismā. Es iztēlojos ago-nējošo Katrīni. Doma par Petru un Rozalindi, kuras varētu piemeklēt kaut kas tamlīdzīgs, lika man nodrebēt ... — Jā! — teicu. — Es... es tevi sapratu!
Vēl kādu laiku mani nepameta Mišela līdzuz-traukums, kā arī Marka un Reičelas nemiers. Un tad viss nomierinājās. Pagriezos un ieraudzīju Petru: viņa sēdēja un raudzījās manī plaši ieplestām acīm.
— Kāpēc viņš teica, ka tev nāksies mani un Rozalindi nonāvēt?! — Petra savā bērna naivumā vaicāja: jautājumā bija vairāk izbrīna nekā baiļu.
— Nu ... tāpēc, ka mēs ... neesam tādi kā viņi. Mēs protam sarunāties bez vārdiem. Viņi to neprot. Tādēļ viņi baidās no mums .. .
— Bet kāpēc? Kāpēc viņiem jābaidās no mums? — nepacietīgā Petra mani pārtrauca. — Mēs taču nedarām tiem pāri, vai ne?
— Domā, es zinu, kāpēc, — izteicu un tūlīt pat apķēros, ka tā tas patiesībā ir. — Baidās un — cauri! Iespējams, ka viņiem klibo domāšana ... Muļķiem, starp citu, ļoti patīk, ja citi arī ir tādi paši nejēgas kā viņi. Un tas, kas atšķiras no viņiem, biez-galvjiem liekas bīstams... Viņu bailes ir tik lielas, ka viņi mēģinās... mēģinās nodarīt šim «citam» sāpes...
— Kāpēc? — Petra neatlaidās.
— Nu... tāpēc, ka tāda ir viņu daba. Arī mums viņi pacentīsies nodarīt sāpes... Ja notvers!
— Nesaprotu, — Petra, bridi klusējusi, skumīgi secināja.
— Es arī. Bet tas ir fakts. Ļoti atbaidošs fakts! Kad tu paaugsies, tu sapratīsi, taču patlaban iegaumē: mēs ar Mišelu nevēlamies, lai tev vai Rozalindei kāds nodarītu sāpes. Vai atceries? Reiz tu applaucējies ar verdošu ūdeni! Lūk, ja viņi tevi notvers, sāpes būs daudz mokošākas nekā torfeiz, — tad jau labāk mirt nekā kaut ko tādu... pārdzīvot! Zini, nomirt... tas ir tāpat kā aizmigt: cieši jo cieši... Tik stipri, lai tev neviens nekad vairs neliek ciest...
Palūkojos uz Rozalindi. Viņas meitenīgās krūtis cilājās augšup lejup ... Viņas miegs bija tik salds... Nepaklausīga matu cirta kutināja vaigu, — es klusām atvirzīju šo cirtu un noskūpstīju Rozalindi: maigi, maigi, lai neuzmodinātu ...
— Dāvi, kad tu mūs nonāvēsi... — Petra atkal iesāka, taču es apskāvu viņas plecus un sacīju:
— Klusāk, cālēn! Nerunāsim vairs par to! Mēs nepieļausim, ka mūs noķer! Parādīsim tvarstītājiem garu degunu! Ej, modini Rozalindi, bet... neko neteiksim viņai par mūsu sarunu, labi? Tas ... viņu varētu apbēdināt... Tas būs tikai mūsu abu noslēpums, ar mieru?
— Jā, — Petra piekrita un viegli aizskāra Rozalindes vaigu.
Nolēmām paēst un doties ceļā, kad pavisam satumsīs. Petra klusēdama ēda,, un es domāju, ka viņa droši vien nespēj aizmirst mūsu sarunu. Par laimi, es kļūdījos: Petrai prātā bija kas cits. Notiesādams kārtējo sviestmaizi, skuķēns pēkšņi paziņoja:
— Tur gan ir labi — pie viņiem — Jūrzemē! Tur visi prot zīmēt domu bildītes, nu, gandrīz visi, un neviens cits citu tāpēc nepazemo...
— Redz, kā! Petra, izrādās, prot izmantot laiku: kamēr mēs snaudām, viņa ir pļāpājusi ar jūrzemie-šiem! — Rozalinde secināja. — Neko neteiksi: malacis! ...
Petra nepievērsa viņas vārdiem nekādu uzmanību un turpināja stāstīt:
— Arī Jūrzemē ir tādi, kas nemāk pārraidīt domas ... Lai gan vairākums turieniešu to spēj, — kā jūs abi! ... Bet tā sieviete — daudz labāk nekā visi pārējie... Jā, viņai ir divi bērni, un viņa domā, ka bērniem iznāks pavisam labi... viņi pagaidām esot ļoti mazi. Bet jūrzemiete domā, ka pat šiem bērniem tik lieliski kā man neizdosies... Nevienam no turieniešiem nepiemītot tāds domu spēks, viņa teica, lai tikpat spilgti kā es rādītu bildītes!
— Kas attiecas uz spilgtumu, tas man nav nekāds jaunums, — Rozalinde piebilda, — bet tev vēl jāiemācās kārtīgi zīmēt bildītes un regulēt skaļumu...
Petra izlikās to nedzirdam:
— Viņa sacīja, ka es ar laiku zīmēšot daudz labāk, un tāpēc man ir nopietni... nopietni jāstrādā. Un, kad es izaugšu, man būs bērni, kas arī zīmēs tādas bildītes ... Vēl labākas! ...
— Ak, šitā, — Rozalinde domīgi sacīja. — Bet kālab tas viss? Neko citu, izņemot bēdas, mēs caur to neiegūsim ...
— Jūrzemē ciešanu nav! — Petra noteikti paziņoja. — Viņa teica, ka tur, pie viņiem, katrs cenšoties apgūt šo mākslu un pēc iespējas labāk darboties. Un tie, kam tas nesanāk, vēlas to iemācīties!
Petras ziņotais mums bija daudzmaz saprotams. Es atminējos Akseļa nostāstus par tām vietām, kur cilvēkus ar novirzēm uztver kā NORMU, bet visus pārējos ieskaita mutantos ...
— Viņa saka, — Petra neatlaidās, — ka tie, kas spēj kontaktēties tikai mutiski, tie ir... Viņi ir zau ... zau-dē-tā-ji... Un mums, viņa saka, tādi ir jāžēlo, jo šis būtnes nekad nespēšot tik labi saprasties viena ar otru kā mēs ... Viņi vienmēr palikšot paši ar sevi un nekad nespēs kļūt par visiem... uzreiz!
— Zini, pašlaik man nemaz nav noskaņojuma viņus žēlot, — teicu.
— Viņa saka: mūsu pienākums esot žēlot tos, jo salīdzinājumā ar mums viņu dzīve esot garlaicīga un pelēka, — Petras teiktajā ieskanējās svešas pamācības.
Strīdēties nebija nozīmes. Ne visu Petras izklāstā mēs līdz galam sapratām, un skuķēns, šķiet, saprata vēl mazāk. Taču viens gan bija skaidrs: šie jūr-zemieši, vienalga, kas viņi arī nebūtu, patiešām uzskatīja, ka ir galvas tiesu augstāki par citiem cilvēkiem. Mišels un Rozalinde bija precīzi sajutuši, ka viņi attiecas pret mums kā pret «nepilnīgiem». Nav nekāds brīnums, ja viņi uzskata visus labradoriešus par mežoņiem!
Pie debesīm iemirdzējās pirmās zvaigznes, un mēs devāmies ceļā. No jauna lauzāmies uz dienvidrietumiem cauri krūmu biezokņiem, cauri neiedomājami garai zālei. Atcerējos Mišela brīdinājumu, — un mēs virzījāmies pavisam klusu. Katrs negaidīts troksnis lika mums nodrebēt. Jūdze sekoja jūdzei, un apkārtne bija kā izmirusi, ja neskaita dažus sīkus zvēriņus, kuri veikli izvairījās no mūsu zirgu pakaviem.
Pēc trim stundām tumsa sabiezēja, un, pavirzījušies vēl mazliet uz priekšu, mēs uzdūrāmies gandrīz necaurejamam biezoknim. Kamēr prātojām: jāt taisni uz priekšu vai censties apbraukt šo no pirmā acu uzmetiena neuzveicamo biežņu, kaut kur blakus atskanēja šāviens. Lode nosvilpa virs mūsu galvām, un meļņi tik ļoti satrūkās, ka es gandrīz vai izlidoju no groza. Pārtrūka virve, kas saistīja abus zirgus, un melnis, kurš soļoja otrais, metās taisni mežā iekšā, nogriezdamies kaut kur pa kreisi. Mūsējais auļoja tam pakaļ: pēdējā brīdī mums tomēr izdevās iekrampēties grozu malās. Centāmies pasargāt galvas no zemes piku un akmeņu krusas, ko sarīkoja joņojošo gigantu pakavi. Aiz muguras nogranda vēl viens šāviens, un melnis auļoja kā negudrs...
Šī auļošana turpinājās līdz tam brīdim, kamēr neatskanēja šāviens mums priekšā, kaut kur pa kreisi. Meļņi sviedās pa labi, drāzdamies iekšā meža biezoknī. Kad masīvie koku zari sāka pātagot mūsu grozus, noliecāmies labi zemu.
Ar Dieva palīgu iedrāzāmies mežā tieši tajā vietā, kur starp milzīgajiem kokiem rēgojās vismaz kaut kāda eja, taču murgpilnais jājiens vēl nebija beidzies: zirgi meta līkumus vienīgi ap lielajiem kokiem, visu pārējo tie gāza gar zemi, un arī mēs tikām svaidīti un tricināti.
Galops pakāpeniski pārgāja rikšos, tomēr zirgi nebija valdāmi: šāvienu pārbaidīti, meļņi kā viesulis brāzās uz priekšu. Nācās visiem spēkiem atsperties ar rokām un kājām pret groza sienām, lai neizlidotu no tā; par galvas izbāšanu no groza nevarēja būt ne runas: ātrums bija drausmīgs, un katrs resnāks zars tobrīd varēja man nošņāpt galvu.