Skaidrības par to, vai kāds mums dzenas pakaļ, nebija. Es domāju, ka nedzenas: normāls zirgs nekad nespētu izturēt šādas sacīkstes, kur nu vēl — pieveikt Džungļus!
Beidzot mūsu lopiņi nomierinājās un sāka vērīgāk izraudzīties ceļu. Rozalinde izbāza galvu no groza un pamanījās satvert pavadu. Mēs jājām soļiem, līdz sasniedzām šauru meža stigu. Tumsā bija grūti noteikt, kurp ved šis ceļš, tāpēc ilgi nevarējām izlemt: braukt vai nebraukt pa to. Sākām jāt, tad nogriezāmies no stigas, un tūlīt pat zaru brīkšķis iesānis lika mums satvert lokus. Paldies Dievam, — tas bija otrais zirgs, kurš vienā mierā «piekabinājās» pirmajam aizmugurē, it kā virve, kas tos bija saistījusi, nebūtu pārtrūkusi...
Mežs kļuva aizvien skrajāks: patrāpījās strautiņi, nozibēja stigas. Spriežot pēc visa, tā bija Džungļu teritorija. Mēs nezinājām, vai tie, kas dzinās mums pakaļ, riskēs un turpinās vajāšanu. Neizdevās arī «divkontakts» ar Mišelu: viņš droši vien gulēja. Pārrunājām, vai nevajadzētu tikt vaļā no zirgiem-milzeņiem, par kuriem noteikti baumo visapkārt. Varētu palaist viņus pa ceļu, bet paši doties kājām pretējā virzienā? ... Tā arī neko neizlēmām, jo palikt bez zirgiem tad, kad vēl iespējama pakaļdzīšanās, šķita aplami. No otras puses, tie, kas mūs medī, pavisam viegli panāks šos meļņus, jo viņi var jāt arī pa dienu, kamēr mūsu rīcībā ir tikai nakts. Nezinājām, ko iesākt... Bijām pagalam noguruši, un ceļot kājām neviens nevēlējās... Faktiski mēs mīņājāmies uz vietas. Es centos vēlreiz sazināties ar Mišelu, taču bez panākumiem. Tikmēr izvēle jau bija notikusi. ..
Meļņi bez steigas paši turpināja soļot pa stigu. Augstu virs galvām savienojās koku galotnes, un mēs jājām kā caur tuneli: nebija nekādas sajēgas par priekšā esošo. Šai brīdī kaut kas smags un bezveidīgs uzgāzās man virsū, un es izstiepos visā garumā. Nejēdzīgais smagums piespieda mani pie groza dibena, tādēļ nespēju aizsniegt loku, pat pakustēties ... Ar lielām pūlēm beidzot izdevās mazliet izkustēties, un tūlīt pat man galvā kaut kas plīsa, un es zaudēju samaņu.
Četrpadsmitā nodala 1
Lēnām nācu pie samaņas, un pirmais, uz ko reaģēja manas smadzenes, bija Rozalinde: neviltota, kvēli mīloša, uzticīga. Šī — līdz galam atvērusies — meitene ļoti atšķīrās no tās otrās, vīrišķīgās un patstāvīgās, kas faktiski bija tikai maska. Man pašam diezgan bieži nācās piedzīvot Rozalindes iejušanos mākslīgi radītā tēlā, kas galīgi nesaskanēja ar viņas kautro, viegli ievainojamo pusaudzes patmīlību. Viņa ātrāk nekā pārējie instinktīvi uztvēra, ka dzīvo sev svešā un naidīgā vidē, un apzināti saka gatavoties tam brīdim, kad nāksies vaigu vaigā sastapties ar šo naidīgo ielenkumu. Ļoti mērķtiecīgi viņa darināja sev bruņas. Redzēju visus Rozalindes jaunradītos aizsardzības līdzekļus, viņas neatlaidību maskas veidošanā. Beigu beigās tika «palaista dzīvē» viltotā Rozalinde, un nevienam nerādās aizdomas... Arī viņa pati lieliski jutās šajā loma!
Es nebiju izņēmums un mīlēju viņu tādu, kādu viņu mīlēja visi citi. Es mīlēju Rozalindes stalto augumu, slaido kaklu un daiļi veidotās krūtis, vingro gaitu! Es dievināju to visu! ... Viņas valšķīgais smaids, maigo plaukstu siltums ... Es reibu, ieelpodams Rozalindes kuplo, zeltaino matu smaržu, sejas ādas un elpas svaigumu: viņas augums izstaroja gaismu . ..
Tāda meitene šķita kā radīta mīlai... Katrs, kas viņu ieraudzīja, uzreiz iemīlējās ... Tāpēc viņai bija nepieciešamas bruņas! Rozalinde aizvien atstāja nepieejamas, lepnas sievietes iespaidu, tādas, kura pati var sevi aizstāvēt. Man šķita, ka es pazīstu Rozalindi kā savus piecus pirkstus, un es biju sajūsmā par viņas neatkārtojamo aktrises talantu.
Manā Rozalindē lieliski sadzīvoja divas būtnes: īstā un neīstā ...
Tikai tagad uztvēru īstās Rozalindes saucienu. Maigā, neaizsargātā meitene aicināja mani. Aizsviedusi «bruņas», viņa tuvojās man, ļāva man ieplūst visapslēptākajos savas apziņas stūrīšos.
Ar vārdiem var radīt kaut kādu priekšstatu par divu augumu juteklisko mīlu, kurā šie divi eksistē atdalīti viens no otra, lai kā arī viņi necenstos saplūst vienā veselā... Taču lietot vārdus, kas aprakstītu mūsu svētlaimi — nē, tas nebija iespējams! ...
Jauno Rozalindi pazinu vienīgi es. Iespējams, Mišels un citi mūsējie šad tad manīja īstās Rozalindes ēnu, bet viņi nevarēja iedomāties, ko tas meitenei maksāja sarunās ar viņiem nepazaudēt savu masku ... Neviens! Neviens nebija atšifrējis manu Rozalindi: bezgala mīļo... nesamaitāto cilvēciņu, kas pastāvīgi cieta no sava «neīstuma», bet vēl vairāk baiļojās atbruņoties reāli eksistējošās un varmācīgās dzīves priekšā.
Laiks mūs steidzināja. Kopā saplūšana ilga tikai sekundi, ne vairāk. Bet mēs bijām kopā, un tas ir svarīgākais, tāpēc rēķināt, cik ilgi mēs bijām kopā, ir bērnišķīgi... Mēs piedzīvojām kaut ko tādu, kas atsver visu citu ...
Mūsu divkopība beidzās: vajadzēja atgriezties īstenībā. Man pāri pletās netīri pelēka debess, es gulēju neērtā pozā, pamirušiem locekļiem. Smadzenēs ieskanējās Mišela balss (viņš droši vien jau labu laiku pūlējās sazināties ar mani, uztraukti vaicādams: «Kas noticis?»!). Es koncentrējos.
— Neko nezinu, — atbildēju, — kaut kas smags pēkšņi uzkrita man virsū ... Šķiet, ka man nekas nav lauzts, vienīgi šausmīgi sāp galva un nevaru piecelties.
Aizvien vēl gulēju groza dibenā, un savāds smagums nežēlīgi spieda mani pie šī dibena.
Tā kā Mišels neko nesaprata, viņš pievērsās Roza-lindei.
— Tie lēca mums virsū no augšas, no koku zariem, četri vai pieci, — Rozalinde skaidroja, — viens atsitās taisni pret Dāvida galvu...
— Un tie bija?! — Mišels iesaucās.
— Tie bija džunglisti, — Rozalinde atbildēja, bet es atviegloti nopūtos.
— Vai naktī kāds šāva uz jums? — Mišels vaicāja.
Atbildēju, ka šāva, bet, kas šāva, nezinu.
— Droši vien mūsējie! — Mišels aizkaitināts teica. — Man jau likās, ka viņi ir apmaldījušies... Mēs šeit esam sapulcināti kopā. Vairākas vienības! Visi domā, ka sīkai grupai vandīties pa Džungļiem un medīt jūs ir pārāk riskanti. Tāpēc dosimies Džungļos visi kopā: sanāks vairāk par simt cilvēkiem. Sāksim kustēties pēc stundām četrām. Visi taisās pie viena «pārmācīt» arī džunglistus: lai neuzbāžas godīgiem fermeriem. Jums jātiek vaļā no jūsu zirgiem! Šo gigantu pakavu nospiedumi gremdē jūs!...
— Labs padoms, diemžēl par vēlu, — Rozalinde mierīgi noteica. — Es guļu sasaistīta grozā uz viena «giganta», bet Dāvids — uz otra!
— Un Petra?! — Mišels iesaucās.
— Petrai nekas nekait. Viņa ir kopā ar mani, tikai — blakusgrozā. Rādās, ka meitēns jau paspējis iedraudzēties ar puisi, kurš mūs apsargā!
— Es gribētu zināt konkrētāk, kas īsti notika, — pēc brīža palūdza Mišels.
— Vispirms viņi no augšas uzvēlās mums virsū. Pēc tam no meža izlēca vēl kādi divdesmit cilvēki. Tie novilka mūs no zirgiem un tad sāka gudrot, ko ar mums lai iesāk. Galu galā viņi izsprieda atbrīvoties no mums: mūs sasēja, iemeta grozos, uz katra zirga uzsēdināja pa jātniekam no savējiem, un tie nu dzen zirgus uz priekšu...
— Kā... uz priekšu? Vēl dziļāk Džungļos?!
— Nu jā ... — Rozalinde sacīja.
— Nu ko, tas nav pats sliktākais no visiem ceļiem, — Mišels atviegloti nopūtās. — Bet kā viņi apietas ar jums? Draņķīgi?
— Nē, nemaz nē. Viņi tikai uzmana, lai mēs neaizbēgtu. Manuprāt, džunglisti šo to ir dzirdējuši par mums, taču viņiem nav īstas skaidrības, ko iesākt ar mums... Viņi strīdējās savā starpā, bet visvairāk viņus, rādās, interesē zirgi... Tas, kurš jāj ar mums, nepavisam nav ļauns. Viņš visu laiku tērzē ar Petru (vārdiski, protams!). Man šķiet, ka viņš ir ... mazliet padumjš . ..