— Vai jūs varat kaut ko uzzināt par viņu nodomiem? Ko viņi domā darīt ar jums?
— Es jautāju puisim, taču viņš tik tiešām neko nezina. Viņam likuši mūs kaut kur nogādāt!
— Skaidrs... — Mišels, šķiet, pats bija apjucis. — Nāksies gaidīt. Pasakiet viņam, ka fermeri dzenas jums pakaļ. ..
Pēc pamatīgām pūlēm man tomēr izdevās apgriezties otrādi un piecelties kājās. Cilvēks, kas sēdēja otrajā grozā, vienaldzīgi nopētīja mani.
— N-nū, aiziet! —viņš skubināja zirgu.
Tad puisis uzmanīgi atkabināja appītu blašķi no krūtīm pārmestās siksnas un pastiepa to man: es padzēros un atdevu viņam trauku, kuru puisis klusēdams atkal piekabināja sev uz krūtīm.
Vērīgi lūkojos apkārt. Vieta bija diezgan drūma. Milzīgā meža vairs nebija, te auga parasta lieluma koki. Taču jau no pirmā acu uzmetiena man uz brīdi sāka likties, ka tēvs nav kļūdījies, runādams par NORMAS parodiju. Nevienam no šiem kokiem es nevarēju piemeklēt nosaukumu: stumbri, zari, la-pas — viss bija nepareizs! Kādu laiku pa kreisi no mums stiepās fantastiski kazenāju brikšņi, gluži kā mietu žogs — ar dzeloņiem lāpstas lielumā ... Citā vietā zeme līdzinājās izžuvušai upes gultnei, sētiņ nosēta ar pamatīgiem oļiem. Kad piejājām tuvāk, ieraudzīju, ka šie «oļi» ir balonveidīgas sēnes, kuras auga blīvi, blīvi, bez nevienas spraudziņas... Vēl redzēju kokus ar tik mīkstiem stumbriem, ka tie nevis tiecās augšup, bet vijās pa zemi; ļoti bieži ceļā gadījās saņurcīti un greizi kociņi, pēc izskata simt vai divsimt gadus veci, ja ne vairāk . ..
Es slepus nopētīju savu pavadoni. No ārienes vīrietis bija pilnīgi normāls, ja nu vienīgi viņa dubļiem notašķītās un saplēstās drānas. Viņš pārtvēra manu skatienu:
— Pirmo reizi Džungļos? Ko, puisi?
— Jā, — atbildēju. — Vai te visur... ir ta?
— Te visur ir ļoti dažādi, — viņš nosmaidīja, — tie taču ir Džungļi! ... Un nekas vienāds Džungļos nekad nav audzis... Vismaz pagaidām!
— Ko nozīmē «pagaidām»? — es nesapratu.
— Nu, ar laiku kaut kas tomēr kļūst pastāvīgs... Mežonīgā zeme, piemēram, kādreiz bija Džungļi. Bet tagad šī zeme lēnām sakārtojas. Droši vien arī tava dzimtā puse reiz bija mežonīga, taču pakāpeniski tā normalizējās. Pamazām viss nokārtojās. Tikai jābūt pacietīgam! Dievam jau nav jāsteidzas!
— Dievam?... — es brīnīdamies jautāju. — Bet mūs vienmēr mācīja, ka Džungļos .. . pats Sātans ...
— Jā, jā, viņi tā vienmēr saka, — vīrietis mani pārtrauca, — tikai tās ir blēņas, puisi! Muļķi ir jūsu skolotāji! Ēzeļi! Arī Scds viņiem neko nav iemācījis! ... Izmirušie — tie taču tāpat uzskatīja sevi par pašiem pareizākajiem; domāja, ka vienīgi viņi zina, kā vajag dzīvot. Kādas tik ērtības viņi sev neizdomāja, kādu tik putru nevārīja!... Gribēja būt gudrāki par pašu Dievu, — viņš turpināja, — bet nekas neiznāca. Pamatīgu putru viņi ievārīja, dēvēdami sevi par «tā Kunga pēdējo vārdu»!... Bet Dievs taču vēl nav teicis savu pēdējo vārdu! Jo, kad pateiks, pats nomirs! Vēl Viņš ir dzīvs, un tāpēc viss apkārt mainās: viss, kas piedzimst un aug. Jūsu kretīni pārāk daudz uzņemas, pieprasīdami, lai dzīvais uz Zemes sastingst kaut kādā — ar Likumu noteiktā — «normālā līmenī»... Pārāk daudz uzņemas, vai saprati?
Es klausījos un klusēju. Domāju par to, ko man reiz stāstīja Akselis. Tik tiešām: visur visi uzskata, ka tikai viņi nekļūdīgi zina Dieva domas un plānus, it kā Dievs pats personiski būtu viņiem tos uzticējis ... Mans pavadonis vēl nevarēja rimties. Viņš ar plašu žestu norādīja uz apkārtni, un tikai tad es pamanīju novirzi — viņa labajai rokai trūka trīs pirkstu.
— Bet... kālab vajadzīgs jauns Sods? — brīdi padomājis, jautāju.
— Kaut vai tālab, ka tavējie — līdzīgi Izmirušajiem — aizliedz katru novirzi... Noslēdz ceļu, saproti? Šie kretīni uzskata sevi par pilnību! Viņi sludina: «Mēs esam Dieva ģīmis un līdzība!» ... Iznāk, ka cejš ir galā? ... Stāt? ... Esam atbraukuši? ... Tālāk ceļa vairs nav?... Tā taču ir ķecerība, puisi! Viņi taču grib no dzīves padzīt pašu dzīvi!...
Kolīdz uzdzirdēju vārdu «ķecerība», sapratu, ka man atkal būs jānoklausās kārtējā ticības mācība. Nolēmu parunāt par ikdienišķākām lietām un mēģināt noskaidrot, kāpēc mūs sasēja un kurp mūs ved. Par nožēlu mūsu pavadonis pats neko skaidri nezināja un tikai atkārtoja, ka tā esot pieņemts rīkoties ar visiem, kuri ielauzušies Džungļu teritorijā! Es pārdomāju dzirdēto un tad savienojos ar Mišelu.
— Kas, tavuprāt, mums viņiem jāsaka? — jautāju.
— Viņi droši vien pratinās mūs vai iztaujās un sapratīs, ka fiziski mēs esam bez vainas, un mums būs grūti paskaidrot, kāpēc mēs aizbēgām.
— Manuprāt, jāsaka tomēr taisnība, — Mišels atbildēja. — Daļēja taisnība — kā to izdarīja Katrīne ar Salliju! Pateiksiet viņiem vispārējos vilcienos un nedaudz. Galvenais: lai tas būtu ticami!
— Skaidrs, — es sacīju. — Petra, vai tu saprati? Teiksi viņiem, ka proti zīmēt domu bildītes: man un Rozalindei! Bet par Mišelu un tiem... no Jūrzemes — ne vārda!
— Tie — no Jūrzemes — jau ir ceļā pie mums! Ar palīdzību! — Petra paziņoja. — Viņi vairs neatrodas tik tālu kā iepriekš!
Mišels to uztvēra skeptiski.
— Tas, protams, ir apsveicami, — viņš teica,
— bet atgādina pasaku ... Par viņiem tomēr — ne vārda!
— Labi, — Petra piekrita.
Mēs apspriedāmies, vai ir vērts stāstīt pavadoņiem par vajātājiem. Nolēmām, ka jāstāsta. Mans «miesassargs» daudz nebrīnījās par šo ziņu.
— Lieliski, — viņš teica. — Mēs caur to tikai iegūsim!
Kāpēc iegūs — viņš nepaskaidroja — un es nejautāju. Braucām klusēdami. Petra jautri čivināja ar savu jūrzemieti, un mēs skaidri sajutām: attālums starp viņām ir stipri sarucis. Petra vairs nelietoja visu savu fenomenālo spēku, un es, kā par brīnumu, pirmo reizi uztvēru domu fragmentus no turienes. Rozalindei arī paveicās, un viņa koncentrējusies uzdeva jautājumu. Nepazīstamā sadzirdēja Rozalindi un tūdaļ pastiprināja savu balsi. Sakari bija nedibināti!
Jūrzemiete priecājās līdz ar mums un vēlējās noskaidrot, ko Petra nav pateikusi. Rozalinde, cik spēja, pastāstīja viņai par mums un mūsu pašreizējo stāvokli. Beigās viņa pateica, ka patlaban briesmas mums it kā nedraud.
— Esiet uzmanīgi! — svešzemniece brīdināja. — Piekrītiet visam, ko jums liks priekšā, velciet laiku. Stāstiet un stāstiet par briesmām, kuras jums draud no savējo puses ... Grūti ko ieteikt: man ir svešas tās cilts paražas, kura jūs sagūstījusi! Cik zinu, «novirzes» parasti «normu» nemīl, — tā tas ir visur un vienmēr. Uzskatu, ka jums maksimāli jāakcentē sava atšķirība no «normālajiem fermeriem». Tomēr pats galvenais — meitenīte! Jums viņa j ā-nosargā par katru cenu! Tik jaudīgu raidītāju mūsu pusē vēl nav! Kā viņu sauc?
Rozalinde nosauca Petras vārdu: katru burtu atsevišķi. Tad pavaicāja:
— Bet kas esat jūs? Kur atrodas Jūrzeme?
— Sauciet mūs vienkārši par Nākotnes cilti, — sekoja atbilde. — Mēs esam tādi paši kā jūs: protam vienkopus domāt un cenšamies radīt savādāku pasauli. Tā atšķirsies no visa, kas bijis iepriekš, un nelīdzināsies to cilvēku pasaulei, kurus jūs pazīstat kā Izmirušos.