Šai brīdī es atkal nodomāju: jūrzemieši jeb Nākotnes cilts, kā viņi paši sevi nosaukuši, ir pārāk lielmanīgi. Grūti bija piekrist tam, ko teica svešiniece. Man taču kopš bērnības mācīja pavisam ko citu par Izmirušajiem, un es tik viegli nevarēju no tā atteikties. Kamēr visu apsvēru, jautājumu uzdeva Rozalinde.
— Nu bet jūs? No kurienes esat jūs?
— Mūsu senčiem šai ziņā paveicās, — sieviete atbildēja. — Tie saimniekoja uz salas, precīzāk: uz divām salām, gaisa gabalā no Lielās zemes!... Kad pār pasauli nāca Sods, tas neskāra senčus tieši, jo viņu mājokļi atradās tāltālu no Izmirušo valstīm un pilsētām. Soda laikam beidzoties, senčiem nācās visu sākt no jauna: dzīvot kā pirmatnējā sabiedrībā — alās. Kādu dienu viņus uzmeklēja (vēl šobrīd nezinām, kāpēc) tie, kuri — līdzīgi mums — prot domāt vienkopus. Gāja gadi, un ļaudis, kam tas izdevās labāk, nodarbojās ar tiem, kuriem šīs spējas nebija tik izteiktas, — palīdzēja viņiem. Šo īpašību bērni saņēma mantojumā no paaudzes uz paaudzi. Mūsu kolektīvā raidīšanas jauda pilnveidojās, tā kļuva niansētāka. Pēcāk mūsu izlūki sāka meklēt sev līdzīgos citos novados. Tieši tad mēs aptvērām, cik ļoti mums paveicies, ka dzīvojam izolēti no gigantiskām valstīm un pilsētām. Pašā sākumā mums nebija iespējas palīdzēt tiem, kas dzīvo tālu no mums. Jāsaka gan, ka dažiem izdevās sasniegt mūs. .. Bet pavisam drīz pie mums izgudroja aparātus — līdzīgus Izmirušo mašīnām: nu jau varējām «pastiept roku» bojā ejošajiem... Šodien mēs cenšamies glābt katru, ar kuru ir iespējams kontaktēties. Taču līdz šim mums vēl nekad nebija izdevies uzrunāt kādu no tik milzīga attāluma! Arī pašlaik man nav vienkārši uzturēt saikni ar jums. Drīz jau būs vieglāk, bet patlaban esmu sasniegusi savu raidīšanas spēju maksimumu. Man jābeidz! Visu uzmanību meitenītei! Tas ir brīnums! Viņa mums ir nepieciešama! Par katru cenu, par katru cenu, vai dzirdiet! — saglabājiet Petras dzīvību.
Jūrzemiete atslēdzās, un atkal iestājas klusums, kuru pārtrauca Petra.
— Tas viss — par mani! — skuķēns iesaucās tik spalgi, ka mēs gandrīz vai zaudējām samaņu.
— Ak!... Drusciņ klusāk, cālēn!... — Rozalinde atguvusies lūdzās. — Kad uzdursimies Mežonīgajam
Džekamf tad gan kliedz, cik jaudas! Misei, — viņa pasauca, — vai tu visu dzirdēji?
— Jā, — Mišels aizdomājies bilda, — viņa runāja diezgan augstprātīgi, vai ne? ... Gluži kā skolotāja! Nolasīja lekciju bērniem... Bez tam viņi no mums atrodas pašā elles galā! Nezinu, vai viņiem izdosies sasniegt jūs laikā... Pēc dažām minūtēm ies vaļā pakaļdzīšanās: mēs visi jau esam zirgos!...
Mūsu zirgi vēl joprojām rāmi rikšoja. Velnišķā apkārtne Vaknukas fermeru atvasēm, kas līdz šim bija pazinuši tikai NORMU, tā arī nekļuva pieņemamāka: dažviet varēja vērot tādu kroplību, tādas novirzes, par kurām Akselis pat nesapņoja. Un es atviegloti nopūtos, kad beidzot izjājām klajumā, kaut gan arī šeit zāle un krūmi stipri vien parodēja normu.
Tikai vienu reizi mēs apstājāmies, lai atpūstos. Pēc divām stundām sasniedzām upi. Mūsu pusē krasts bija diezgan lēzens, bet pretējā — kraujš, gandrīz perpendikulārs, it kā nobērts ar asiem, sārtiem akmeņiem ... Jājām lejup pa krastu. Apmēram pēc ceturt-daļjūdzes ieraudzījām kokus, kas līdzinājās milzu bumbieriem: kailo stumbru turpinājums bija cepur-veidīgi zari... Mūsu pavadoņi nolēca no zirgiem un veda tos pie upes. Pāri upei tikām bez starpgadījumiem, jo upe šajā vietā bija diezgan sekla (jājām nevis taisni, bet vairāk pa kreisi: turp, kur pretējā krastā — šajā perpendikulārajā sienā — rēgojās šaura eja!). Piejājuši tuvāk, redzējām, ka eja ir krietni šaurāka, nekā likās no tālienes. Sākumā nespēju pat iedomāties, kā mēs virzīsimies pa šo aizu. Un tiešām — grozi ik pa brīdim iesprūda ejā, un mēs tikai ar grūtībām virzījāmies uz priekšu. Pēc kādiem simtpiecdesmit metriem mēs izjājām no aizas, un tālāk mūsu ceļš virzījās kalnup. Uzjājuši kalna, nokļuvām atklātā līdzenumā, kur mums ceļu aizšķērsoja
seši vai septiņi vīri ar uzvilktiem lokiem. Viņi izbrīnīti blenza uz gigantiskajiem zirgiem un, kā man likās, ar mīļu prātu laistos, ko kājas nes... Mēs apstājāmies.
— Kāp zemē, puisi, — «miesassargs» griezās pie manis.
Petra ar Rozalindi jau bija nokāpušas. Līdzko es nostājos uz zemes, mans pavadonis uzšāva zirgam pa muguru ar pavadu (otrais pavadonis izdarīja to pašu), un viņi aizjāja . .. Petra tūdaļ iekrampējās man rokā, bet vīri ar lokiem nelikās par mums ne zinis: viņi arvien vēl blenza izgaistošajos gigantos...
No pirmā acu uzmetiena šais ļaudīs nemanīju neko tādu, kas krasi atšķirtos no NORMAS. Vērīgāk ieskatījies, tomēr pamanīju, ka vienam no vīriem roka, kurā tas turēja ieroci, bija ar sešiem pirkstiem. Cits bija plikgalvis, viņa pauris atgādināja brūnu olu... Trešais izcēlās ar varenām pēdām un plaukstām...
Mēs ar Rozalindi pat sasmaidījāmies: šitie nudien nebija tie briesmoņi, kurus mēs iztēlojāmies bērnībā. Petra, šķiet, arī nomierinājās, jo neviens no satiktajiem svešiniekiem nebija līdzīgs Mežonīgajam Dže-kam.
Zirgi vairs nebija redzami, un cilvēki sāka aplūkot mūs. Divi vai trīs vīri nošķīrās no ļaužu bariņa un lika mums doties līdzi: pārējie vairs neizrādīja nekādu interesi par sagūstītajiem.
Pa pamatīgi iemītu taciņu mēs ar pavadoņiem nokļuvām mežā, taču drīz atkal iznācām klajumā. Pa labi no mums pletās sārtās klintis (upes krasta perpendikulārās nogāzes pretējā puse): klints sienu daudzviet sašķēla plaisas, šur tur pamanīju no sasietiem zariem darinātas kāpnes, kuras veda augšup. Taisni priekšā rēgojās pāris nožēlojamu mājiņu, pareizāk sakot — būdiņu. Būdiņām līdzās kūpēja ugunskurs: droši vien tur kaut ko vārīja. Ļaužu
bariņš — vīrieši un sievietes, briesmīgi nosmuiuši un pluskataini — bija izvietojušies ap pavardu. Laiku pa laikam kāds no viņiem diezgan negribīgi rausās kājās, lai piemestu ugunij zarus.
Pagājuši garām būdiņām, nokļuvām pie kārtīgas būdas — telts. Mītne bija darināta no lietota brezenta: tādu brezentu pie mums fermā parasti izmantoja siena gubu apsegšanai. Līdzās telts ieejai sēdēja vīrietis un uzmanīgi skatījās uz mums. Ielūkojos viņam sejā un izbīlī pakāpos atpakaļ: šķita, ka manī veras tēvs... Un tūlīt pat es atpazinu šo vīrieti. Tas taču bija «Zirneklis», kuru es redzēju Vaknukā pirms astoņiem gadiem ...
Līdzgājēji pastūma mūs uz priekšu, tā ka nokļuvām taisni pretim telts ieejai. Zirneklis cieši jo cieši ieskatījās mums sejā: pamatīgi, no galvas līdz kājām nopētīja slaidi noaugušo Rozalindi, taču viņa skatiens palika tik bezkaislīgs, ka man neradās ne mazākās bažas. Pēc tam džunglista skatiens pakavējās pie manis: acis nenolaizdams, viņš ar gandarījumu pavīpsnāja un mazliet aizsmakušā balsī jautāja:
— Nu, vai atmini mani?
— Jā, — vaļsirdīgi sacīju.
— Ne smakas no Vaknukas, vai ne? — Viņš pameta skatienu uz būdām un tad atkal pievērsās man.
— Ne smakas... — māju ar galvu.
Viņš brīdi klusēja, par kaut ko domādams.
— Vai tu ... zini, kas es esmu? — vīrietis iejautājās.
— Nojaušu, — atbildēju.
— Nu? — viņš jautājoši pacēla uzacis.
— Tēvam bija vecākais brālis, — stostīdamies iesāku. — Kad viņš piedzimis, to atzinuši par normālu. Bet pēc trim gadiem viņa dzimšanas apliecība tika anulēta, un... viņš kaut kur pazudis... Viņu paņēmuši. ..
Zirneklis piekrītoši māja ar galvu.
— Viss pareizi, taču ir viens «bet». Šo zēnu viņa māmiņa ļoti mīlēja ... arī auklīte... Kad varasvīri atnāca bērnam pakaļ, viņi mazuli neatrada. Saprati, kāpēc? — Viņi bija ieradušies mazliet par vēlu... Tu taču zini, ko viņi dara ar mutantiem, pirms aizgādāt tos uz... Vārdu sakot, visu nokārtoja tā, it kā bērna nekad nebūtu bijis... — Viņš rūgti pavīpsnāja. — Vecākais dēls! Mantinieks!... Vaknuka šodien piederētu man! Tā tas arī būtu, ja... — Zirneklis izstiepa savu roku visā garumā un sekundes divas pētīja to, it kā nekad agrāk nebūtu redzējis. Tad atkal pievērsās man.