— Vai tu zini, cik garai jābūt cilvēka rokai!?
— Nezinu, — nomurmināju.
— Es arī nezinu, — viņš turpināja, — taču dažs labs tajā Rigo zināja. Nolādētie prātvēderi!... Lūk, tāpēc šodien Vaknuka man nepieder, dzīvoju šeit kā mežonis ... Un starp mežoņiem! Tu esi Džozefa vecākais dēls?
— Jā, — māju ar galvu, — arī vienīgais! Vēl bija brālītis, jaunāks par mani, taču ...
— Neizdeva dzimšanas apliecību?
Klusēdams pamāju ar galvu.
— Rādās, ka tu arī esi zaudējis tiesības uz Vak-nuku!
Šis jautājums mani nemaz neuztrauca. Un vispār: es nekad nebiju domājis par to, ka man ir tiesības (pat pienākums) mantot Vaknuku. Droši vien zemapziņā es visu laiku biju jutis, ka agri vai vēlu tikšu atmaskots un man būs jābēg. Šī sajūta turēja mani savā varā jau ilgus gadus, tāpēc patlaban manī nebija nekā no tā ļaunuma un aizvainojuma, kas pildīja Zirnekļa sirdi. Teicu viņam, ka es priecājos, atrazdamies šeit — drošībā ... Šķiet, ka Strormam • vecākajam šī atbilde nepatika.
— Tu vienkārši esi gļēvulis. Tev nav dūšas cīnīties par to, kas tev likumīgi pieder! — Zirneklis nicinoši norūca.
— Ja reiz likumīgi Vaknuka pieder jums, tad tā nevar būt mana, — es iebildu. — Bez tam, apnicis bēguļot!
— Mēs visi šeit bēguļojam, — viņš izdvesa caur zobiem.
— Iespējams. Taču ikviens no jums šeit var but viņš pats! Jums nevajag izlikties, visu laiku uzmanīties, lai, pasarg' Dievs, neizpļāpātos! Nevajag desmit reizes domāt, pirms bilst kādu vārdu! ...
— Ir dzirdēts par jums, — viņš pamāja. — Neesam nemaz tik dumji, kā izskatāmies... Taču, jāatzīstas, es tomēr nesaprotu, kālab viņi tik izmisīgi meklē jūs...
— Mūsuprāt, — mēģināju paskaidrot, — viņiem ir bail no mums. No ārienes taču mūsu vainu nevar redzēt! Lūk, un viņi domā, ka tādu kā mēs ir vēl daudz! Bet, iekām šie vainīgie nav iekrituši, par viņiem nevar uzzināt... Lūk, tāpēc mūs medī, lai tad no mums visu izspiestu! ...
— Jā, ar to pietiek, lai censtos nenokļūt viņu ķetnās ... — tēvabrālis domīgi teica.
Šajā brīdī manas smadzenes uztvēra Mišela balsi: viņš kaut ko pārsprieda ar Rozalindi. Nespēju vienlaicīgi būt kontaktā ar viņiem un Zirnekli, tāpēc arī nepievienojos savējiem.
— Viss liecina par to, ka tiksiet medīti šeit, Džungļos ... Nu ko .. . Cik tad viņu ir?
Nezināju, ko tieši Zirneklis noskaidrojis par mums, vai viņš ir lietas kursā par Mišelu, un tāpēc svārstījos. Bet Zirneklis kļuva dusmīgs:
— Nezinu, vai tev būtu ieteicams mēģināt apvest mūs ap stūri, puisi! Medī taču jūs! Tātad jūsu dēļ viņi iebruks šeit, Džungļos. Kāda velna pēc lai mēs jūs slēpjam?! Zini, mēs taču varam izdot jūs ar visām ķeskām, un lieta darīta!
Petra sadzirdēja viņa frāzes beigas un nobijās.
— Pāri simtam! — meitēns aši noskaldīja.
Zirneklis apmierināts palūkojās uz Petru.
— Ahā, iznāk: starp viņiem ir viens jūsējais!... Viss pareizi, — viņš pašapmierināti atzīmēja. — Pāri simtam... Maķenīt par daudz priekš jums trijiem, ko? Vai tikai pie jums netika baumots par džunglistu iebrukumu, ko?
— Tika gan, — atzinos.
— Viss pareizi, — viņš pasmīnēja. — Acīmredzot n о r m ā 1 i ķ i šoreiz izlēmuši apsteigt mežoņus un — pie viena — dabūt rokā bēgļus. Tie droši vien ir nākuši jums uz pēdām ... Kur viņi tagad atrodas?
Sazinājos ar Mišelu un noskaidroju: triecienvie-nība atrodas dažu jūdžu attālumā no tiem, kas šāva uz mums. Skaidrs: viņi jau bija tuvu, un par to vajadzēja paziņot šim cilvēkam, kurš sēdēja man iepretim, turēdams mūsu likteni savās nežēlīgi garajās rokās. Ar šo vēsti es nedrīkstēju sadusmot viņu vai noskaņot pret mums, bēgļiem.
Manis sacīto onkulis uzņēma itin mierīgi.
— Tavs tēvs arī ir tur? — viņš pavaicāja.
Tas bija piņķerīgs jautājums. Pat divsarunās ar Mišelu es centos apiet šo tēmu. Arī patlaban draugam neko nejautāju. Brīdi apdomājos un tad izmetu:
— Nē!
Šajā brīdī «fiksēju» Petru: skuķis vēlējās kaut ko paziņot; dzirdēju, kā Rozalinde viņu apsauca...
— Žēl gan, — tēvabrālis noteica, — tas būtu pašā reizē! Es nekad nezaudēju cerību, ka agri vai vēlu mēs ar Džozefu nokārtosim rēķinus. Varbūt īstenībā viņš nemaz nav tik kaislīgs karotājs par rases tīrību? Ko, puisi?
Zirnekļa skatiens vēl aizvien bija piekalts man: pētījošs un ledains. Sajutu, ka Rozalinde ir nopratusi, kāpēc es nevaicāju Mišelam par tēvu: no viņas uz mani plūda maigs žēlums ... Pēkšņi Zirneklis novērsa acis no manis un sāka blenzt uz Rozalindi: meitene nenolaida acis un dažas sekundes aukstasinīgi raudzījās viņam sejā. Un tad, man par lielu pārsteigumu, Rozalinde plaši atvērās. Meitene nodūra acis, un viņas seja koši piesarka. Zirneklis tīksmi smīnēja. Tajā pašā mirklī es sapratu, ka atvērties, atklāt savu būtību Rozalindi piespieda izbīlis: tas lauzās uz āru ar nevaldāmu joni... Izbīlis, kuru viņa tik veikli prata maskēt... Tā nebija sieviete, kura piekāpjas vīrietim, padodas stiprākā gribai, — tas bija bērns, kuru iztrūcinājis nezvērs... Arī Petra sajuta šīs bailes un iekliedzās.
Ilgi nedomādams, metos Zirneklim virsū. Divi, kas stāvēja aizmugurē, tūdaļ uzgāzās man virsū un izgrieza rokas ... Lai nu kā, bet vienu kārtīgu belzienu Zirneklis tomēr saņēma!
Viņš apsēdās, parīvēja zodu, uzlūkodams mani bez naida, it kā nekas nebūtu noticis.
— Te nav ferma, — viņš aizrādīja, izsliedamies uz savām dzērves kājām. — Zini, pie mums šeit to sieviešu ir pamaz ... Un tās pašas ... Kad iesi garām, pats apskaties, kā nākas, — varbūt tad tavs pauris apskaidrosies! Bet šitā, — viņš ar roku iebakstīja Rozalindei, — dzemdēs man bērnus! Es, kā par brīnumu, aizvien esmu vēlējies, lai man būtu pēcnācēji, kaut arī viņiem nekas nepiederēs...—Viņš pasmīnēja un tūdaļ pat sabozās. — Neaizmirsties, puisi! Uzņem visu, kā ir! Citreiz es tik ilgi nepļāpāšu un morāli nelasīšu! Apskaidrojiet viņam visu, — Zirneklis uzsauca maniem cietturētājiem, — bet, ja zellis atkal neko nesapratīs, šaujiet viņu nost!
Džunglisti pagrieza mani otrādi un stiepa prom. Pāris soļu tālāk viens no viņiem spēcīgi iespēra man ar zābaku un pavēlēja:
— Kusties žiglāk!
Pēc kāda laiciņa es mēģināju atskatīties, taču tas, kurš atradās tālāk no manis, uzvilka loku un ar galvas mājienu norādīja, kurp soļot. Biju nosoļojis kādus divdesmit metrus, kad atkal ieraudzīju kokus. Sagaidīju, līdz mežs kļuva blīvāks, spēji noliecos, paskrēju sānis un metos atpakaļ. Džunglisti, šķiet, to vien gaidīja. Šaut viņi nešāva: panāca mani, satvēra un stiepa tālāk, bez žēlastības sperdami ar kājām. Atceros, ka pienāca tāds brīdis, kad vairs nejutu sāpes un man likās: esmu bez svara, lidinos gaisā... Kā un kur es «piezemējos», par to mana atmiņa klusē ...
Piecpadsmitā nodaļa
1
Kāds mani viegli purināja. Jutu svešas rokas sev zem padusēm. Mīksti zari sitās pret seju.
— Ts-s-s! — aizmugurē bija dzirdami čuksti.