— Tūlīt... — es nomurmināju, — tūlīt viss būs kārtībā ...
Purināšana beidzās. Saņēmu spēkus un apgriezos uz vēdera, pēc tam ar grūtībām piecēlos četrrāpus. Man priekšā tupēja meitene un cītīgi vērās manī.
Saule jau bija gandrīz norietējusi, un zem kokiem valdīja krēsla. Es tikpat kā neko neredzēju: saskatīju tikai tumšus matus, iedegušu seju un mirdzošas dzīvas acis, kuras mani uzmanīgi pētīja. Meitenei mugurā bija izbalojusi, diezgan novalkāta kleita ar daudziem ielāpiem un bez piedurknēm. Visvairāk mani pārsteidza tas, ka nemanīju krustu ... Līdz šim man vēl nebija nācies satikt sievieti, kurai uz kleitas nebūtu izšūts rituālais krusts... Tas bija tik negaidīti un dīvaini, ka sākumā es pat neticēju savām acīm...
īsu brīdi raudzījāmies viens otrā, un tad viņa skumji bilda:
— Tu mani nepazini, Dāvi!...
Es tiešām viņu nebiju pazinis! Taču tad, kad sadzirdēju, kā viņa izrunāja: «Dāvi!...», kaut kas manī ietrīsējās.
— Sofija! ... — iekliedzos. — Sofīt!...
Viņa pasmaidīja.
— Dāvid, mīļais ... Viņi tevi briesmīgi sita?
Mēģināju pakustināt rokas un kājas, taču tās bija
kā nedzīvas un pāris vietās stipri smeldza. Sāpes jutu viscaur, bet galva burtiski plīsa pušu. Asins urdziņa tecēja pāri kreisajam vaigam... Kauli, rādās, bija bez vainas. Gribēju piecelties, bet Sofija strauji uzlika rokas maniem pleciem, čukstēdama:
— Nē, nē! Vēl nedrīkst! Pēcāk... kad satumsīs.
Viņa skumji raudzījās manī. Tās skatiens bija
uzmanīgs.
— Es redzēju, kā jūs atveda. Tevi un meitenīti... Un vēl... sievieti! Kas viņa ir, Dāvi?
Izdzirdējis šos vārdus, es vienā rāvienā pārtapu atsperē: mēģināju sazināties ar Rozalindi un Petru, taču viņas klusēja. Par laimi, atsaucās Mišels.
— Augstais Dievs, beidzot tu esi atjēdzies, — viņš atviegloti nopūtās, juzdams manu zvērīgo satraukumu. — Mēs nezinājām, ko iesākt... Vari būt mierīgs: meitenēm nekas nedraud! Viņas abas pašlaik guļ. Pagalam nokusušas ...
— Bet... Rozalinde!
— Teicu, taču, ka viņai nekas nedraud! Kā tu pats?
Es viņam visu izstāstīju. Mūsu «divsaruna» ilga tikai dažas sekundes, bet ar to pietika, lai Sofija sāktu neizpratnē vērties manī.
— Kas ir šī sieviete, Dāvid? — viņa atkal jautāja.
Paskaidroju^ ka Rozalinde ir mana māsīca. Sofija
nopietni un pētījoši lūkojās manī un atbildes beigās viņa lēnām pamāja ar galvu.
— Tu viņu mīli, — Sofija sacīja tā, it kā mierinātu pati sevi...
Vārds... viens liktenīgs vārds... Kad cilvēki domā к о p u s, kad otra priekus un bēdas tu zibenīgi uztver un pārdzīvo kā savējos, tad... tad šķiet neiespējami sameklēt vārdus, lai varētu izteikt šīs!... Tādu vārdu vienkārši nav, tam nolūkam kalpo kas cits ... pavisam cits ...
— Mēs mīlam viens otru, — es sacīju. Tas diemžēl arī bija viss, ko tobrīd varēju viņai pateikt.
Sofija pameta ar galvu, neapzināti lauzīdama sausos zarus, kurus turēja rokās.
— Viņš patlaban ir prom... tur, tālu, tālu: kur mūsējie cīnās! Patlaban viņa ir drošībā!
— Viņa guļ. Viņas abas guļ, — es sacīju.
— Kā tu to zini?!
Es īsumā pastāstīju, pūlēdamies visu pēc iespējas vienkāršot. Viņa klausījās un turpināja lauzīt zarus. Tad aizmeta tos projām un piekrītoši pamāja ar galvu.
— Jā, jā, atceros, — Sofija domīgi čukstēja, — vēl toreiz... mamma sacīja, ka tu... Ka tu visu saprati daudz ātrāk, nekā viņa paguva izteikt... Tās tad arī ir šīs spējas?...
— Droši vien. Man šķiet, ka tava māte arī bija apveltīta ar tām, taču daudz vājāk... Viņa to neapzinājās, lai gan nojauta ...
— Tas tik ir ko vērts! — meitene ar skaudību iesaucās, — tas jau ir tikpat kā acis, kuras redz cauri!...
Piepeši atmiņā uzplaiksnīja aina: vīrietis un sieviete stāv, rokās sadevušies, bet meitenīte uz zirga māj un māj man ar rociņu ... Māj un māj ... Un tad viņi visi izgaist mežā, bet es palieku uz vietas, pilns izmisuma par savu pirmo zaudējumu, juzdams meitenītes lūpu pieskārienu savam vaigam, žņaudzīdams dūrē dzeltenu lentīti un kastaņbrūnu matu šķipsnu...
— Jau satumsis, Sofīt!... — ierunājos.
— Protams, nu mēs varam iet. Esi uzmanīgs! — viņa brīdināja. —Vai tu vari kustēties? Tas nav tālu!
Ar grūtībām, tomēr piecēlos kājās: sāpes nebija mazinājušās. Arī galva vēl reiba, taču kustēties spēju. Sofija lieliski orientējās tumsā: viņa paņēma mani pie rokas, un mēs lēnām devāmies uz priekšu, turēdamies tuvāk kokiem. Pa kreisi no manis spīguļoja ugunskuri. Sapratu: mēs kājojām cauri ciemata nomalei. Bijām sasnieguši lēzenu klinti. Sofija apstājās un uzlika manu roku zaru kāpnēm, — tikai tagad pieskaroties es tās ievēroju.
— Rāpies aiz manis! — meitene pavēlēja un izgaisa tumsā.
Uzmanīgi sāku rāpties augšup, līdz pēdējais pakāpiens bija sasniegts un varēju ar rokām satvert gluda laukumiņa malu. Sofijas roka tumsā sameklēja manējo: meitene palīdzēja man tikt augšā.
— Sēdies, — viņa teica.
Sofijas skatiens kaut ko meklēja, tad viņa pieliecās, un tai rokās iegailējās uguntiņa. Droši vien Sofijai laimējās izšķilt dzirksteli no diviem akmeņiem un aizkvēlināt degli. Meitene uzpūta uguni un aizdedzināja divus sveču gabaliņus. Tie nejauki smirdēja, taču izstaroja gaismu: varēju apskatīt telpu, kurā atrados.
Tā bija neliela, mājīga smilšakmenī izkalta ala: metrus piecus gara un astoņus plata. Ieeju alā piesedza zvērāda. Tumšajā kaktā pa kreisi griestos rēgojās caurums, no kura gausi pilēja ūdens, — apmēram viens piliens sekundē. Ūdens krājās koka toverī, un no šī tovera slapjš celiņš stiepās līdz pat ieejai. Acīmredzot tad, kad ūdens pārpildīja trauku, neviens nepūlējās to iztukšot. Kaktā pa labi atradās kaut kas līdzīgs no zariem darinātam matracim. To klāja zvērāda, tāda pati, kāda karājās pie ieejas. Uz grīdas vaļājās daži virtuves piederumi. Pie ieejas melns plankums norādīja ugunskura vietu, un virs šī plankuma es saskatīju velkmes atveri. No sienām šur un tur rēgojās nažu spali, bet nelielās nišās bija izvietotas rupji izgrebtas koka bļodas un tases. Loks, ādas maks ar bultām un garš duncis gulēja uz grīdas līdzās matracim... Tas tad arī bija viss. Šai brīdī es pēkšņi atminējos virtuvi Venderu namiņā ... Spodra, gaiša un tik mājīga: gleznām izrotātās sienas bez muļķīgiem saukļiem, aromātiskas sveces ...
Sofija pastiepās pēc krūzes, iesmēla tajā ūdeni, izvilka no nišas tīru lupatiņu un noliecās pār mani. Viņa noskaloja man no sejas asinis, rūpīgi apmazgāja plēsto brūci galvā un sāka uzmanīgi to aplūkot.
— Nekas briesmīgs, — viņa teica, — pamatīgs ieskrambājums, un, par laimi, nav dziļš!
Es nomazgāju krūzē rokas. Sofija izšļāca netīro ūdeni taisni uz grīdas un nolika krūzi atpakaļ nišā.
— Gribi ēst?
— Briesmīgi! — atzinos. No paša rīta nebiju ēdis ne kumosa. Taču atcerējos par to tikai patlaban, kad viņa uzprasīja ...
— Pagaidi! Es drīz atgriezīšos, — Sofija pateica un izsteidzās no alas.
Sēdēju, truli blenzdams alas sienā: tās dziļumā skanēja gausi pilošā ūdens «mūzika». Iespējams, domāju, — šī ala ir patiesa greznība... «Ja tev būtu bijis tik maz īstas laimes kā man!...» — liekas, tieši tā Sofija man bija teikusi.
Mani pārņēma skumjas un šausmīgs žēlums pret Sofiju. Meklēju glābiņu pie Mišela.
— Kur jūs atrodaties? — vaicāju viņam. — Un kas vispār notiek?
— Apstājāmies. Kārtojamies naktsguļai, — viņš tūdaļ atsaucās. — Džungļu nakts nav domāta iešanai uz priekšu ... — Mišels pūlējās atainot man savu uzturēšanās vietu, — tādu, kāda tā izskatījusies pirms saules rieta (lēsu, ka šī vieta atrodas sānis no mana un Rozalindes maršruta). Jau dienā bija tik grūti, ka mēs visi pārgurām. Bet džunglisti gan vienreizīgi pazīst mežu! Domājām, ka viņi mūs sagaidīs ar slēpņiem, taču viņi zagās mums pakaļ kā ēnas, slēpdamies aiz kokiem un ik pa brīžam apšaudīdami mūs. Trīs vīri jau ir nogalināti, septiņi — ievainoti, tiesa smagi tikai divi...