— Un jūs pēc tā visa tomēr virzīsieties uz priekšu?
— Kā tad. Vienība ir pārliecināta, ka spēka mums pietiks! Otrreiz tādas izdevības pārmācīt mežoņus vairs nebūs! . .. Kaujiniekiem šķiet, ka viņi uz ilgu laiku piespiedīs mutantus «tupēt savās alās»... Bez tam viņi ir apņēmušies par katru cenu notvert jūs. Baumo, ka Vaknuka un tās apkārtne ir pilna ar tādiem kā mēs... Viņi lolo cerības, ka, notverot jūs, nāks klajā arī pārējo vārdi... — Draugs pēkšņi apklusa un tūlīt pat skumji piemetināja: — Zini, Dāvi, es baidos, ka ... faktiski tikai viens ... pareizāk, viena...
— Kā viena?!
— Reičela. Viņai vakar izdevās sazināties ar mani... dzirdamība bija slikta ... Ļoti tālu, saproti? Lūk, viņa paziņoja ... Kaut kas atgadījies Markam!
— Viņi to ir saķēruši?!
— Nē! Kaut gan... Reičela nezin. Bet domā, ka nav ... Tad jau viņš paziņotu ... Bet tagad ... Apklusa un cauri! Gandrīz diennakti no viņa nav ne vēsts!
— Un ja nu nelaimes gadījums? Atceries: Volters Brents?! Tas, kuram uzgāzās koks? Viņš taču arī apklusa, un cauri...
— Nezinu. Iespējams. Reičela arī nezina, viņa ir šausmīgi nobijusies... Saproti, tad jau viņa paliek... pavisam ... viena ... Attāluma ziņā viņa sasniegusi maksimumu... Vēl divas, trīs jūdzes, — un mēs vairs nedzirdēsim viens otru ...
— Dīvaini, es ne tikai Reičelu, arī tevi — kad jūs sarunājāties — neesmu dzirdējis, — sacīju.
— Tas droši vien bija tad, kad tu atradies bezsamaņā, — viņš paskaidroja.
— Nekas, kolīdz Petra pamodīsies, viņa nodibinās sakarus ar Reičelu: attālumi šim ziķerim neeksistē! Domāju, ka Petra spēj darboties neierobežoti tālu, — mēģināju nomierināt Mišelu.
— Pareizi! Biju pavisam piemirsis Petru, — viņš iesaucās, un es sadzirdēju viņa balsī atvieglojumu. — Reičelai tie būs svētki! ...
Pēc minūtēm piecām zvērāda sašūpojās un atsedza Sofijas roku, kas iestūma alā bļodu ar kūpošu viru. Tad ierāpās viņa pati un piebīdīja bļodu man tuvāk, pirms tam sienas nišā sadabūjusi koka karoti. Ķēros ēdienam klāt ar bažām, taču vira izrādījās ļoti garda: kopā sajaukti gaļas un maizes gabaliņi asā mērcē. Izēdu bļodu tukšu, bet, kad tuvināju mutei pēdējo karoti, galvā kaut kas nogranda, un es gandrīz zaudēju samaņu; karotes saturs izšļakstījās man uz krekla ... Petra bija uzmodusies!
Pamazām atguvos. Petra, kas nupat bija saspērusi mani ar savu izmisuma uzbangojumu, tagad izstaroja prieku. No šī «prieka vesera» mana galva plīsa vai pušu... Rozalinde vairs negulēja, bet Mi-šels lādējās kā velns! Domāju, ka Petras draudzenei no Jūrzemes arī nebija saldi...
Beidzot māšelei izdevās mazināt skaļumu un savaldīties. Visi atviegloti uzelpoja.
— Kas viņai kait? Galīgi nojukusi! — Mišels turpināja dusmoties.
— Mēs domājām, ka Dāvis ir miris! Ka viņi to ir nogalinājuši! — māšele priecīgi paziņoja.
Uztvēru Rozalindi. Meitene priecājās kā bērns, taču viņas domās valdīja sajukums. Atbildēju viņai tikpat neskaidri. Un tad viņa atklājās, un mēs no jauna bijām kopā, līdz iejaucās Mišels un palūdza mūs apklust.
— Piedodiet, ka iejaucos, — viņš teica, — taču šis laiks neder mīlas ārijām! Izkulsimies no ķezas, tad gan — cik uziet! — Viņš mazliet nogaidīja. — Kas jauns pie jums?
Rozalinde atbildēja, ka viņas joprojām atrodoties teltī, no kuras mani aizveda. Zirneklis pirms došanās prom atstājis savā vietā baltmatainu džunglistu ar sarkanām acīm. Šis ķēms tagad viņas sargājot. Es paskaidroju, kur atrodos un kāpēc.
— Mjā ... Labs ir, — Mišels sacīja. — Jūsuprāt, tas Zirneklis pie viņiem ir... vadoņa godā? Nez vai Zirneklis pats piedalīsies kaujā jebšu vadīs to iztālēm? Ja pats nepiedalīsies — viņš taču var kuru katru brīdi atgriezties!
— Tik tiešām, — es nomurmināju.
— Man bail! — Rozalinde pēkšņi iebrēcās. Viņa gandrīz vai histēriski sāka raudāt. Viņš... Viņš ir citādāks! Ne tāds, kā mēs!... Pat ar džunglistiem viņu nevar salīdzināt! Tas nav cilvēks, tas ir... nezvērs! Ja viņš... Ja vien... Es sevi nogalināšu!
— Tu to nedarīsi! — Mišels pateica tādā tonī, ka Rozalinde acumirkli atguvās. — Ja apstākļi spiedīs, — nevis sevi tu nogalināsi, bet viņu! ... Skaidrs?! — Juzdams, ka Rozalinde nomierinās, viņš koncentrēja visus spēkus, lai pārslēgtos uz jūr-zemieti. Mišels jautāja, vai viņa aizvien vēl domā, ka spēs mums palīdzēt. Atbilde, kas skanēja no dziļa tāluma, bija skaidra un lakoniska.
— Jā, — jūrzemiete sacīja.
— Kad? — Mišels pavaicāja.
Pēc neilga laika (viņi tur droši vien apspriedās) sekoja atbilde:
— Ne vēlāk kā pēc sešpadsmit stundām!
Mišels, cik jutu, sāka aizvien vairāk uzticēties
jūrzemietei. Šķita: viņš pirmo reizi nopietni ticēja, ka turienieši var reāli palīdzēt.
— Nu ko, — pēc pārdomu brīža Mišels paziņoja, — jums, draugi, jānoturas tikai sešpadsmit stundas!
— Uzgaidi! — es iesaucos. — Uzgaidi, neatslēdzies! ... Es ... es tūlīt...
Palūkojos uz Sofiju: meitenes acis bija pilnas izbrīna un nemiera.
— Tu ... vai tu «runāji» ar to... sievieti? — viņa klusi vaicāja.
— Jā. Un vēl — ar Petru. Abas ir pamodušās un atrodas aizvien vēl turpat... pie tā cilvēka! Viņa paša šobrīd teltī nav, bet meitenēm pielikts sargs, kaut kāds albinoss ... Tas liekas savādi...
— Kāpēc savādi? — Sofija nesaprata.
— Redzi... normāli būtu, ja viņas sargātu sieviete ...
— Dāvid, tu taču atrodies Džungļos! — Sofijas vārdos jautās rūgtums.
— Jā, protams... — es samulsu, — skaidrs... Redzi, gribu pajautāt... Kā mums labāk tikt ārā no šejienes, pirms viņš nav pārnācis? Jābēg tūlīt! Kad viņš atgriezīsies — būs par vēlu! — cieši ieskatījos Sofijai acīs.
Meitene novērsās un brīdi klusēdama raudzījās sveču bālajā gaismā, tad piekrītoši pamāja ar galvu.
— Tev taisnība. Tas būs atrisinājums mums visiem. Visiem ... izņemot viņu, — Sofijas balss bija savādi skumja. — Labs ir! Pamēģināsim!
— Tūlīt pat?
Viņa atkal klusēdama māja ar galvu. Es pacēlu matrača tuvumā nolikto garo dunci un pasvārstīju to uz delnas. Duncis bija paviegls, tomēr derēja. Sofija pievirzījās man tuvāk un noliedzoši pakratīja galvu:
— Tu, Dāvi, paliksi šeit!
— Bet es taču... — sāku pierādīt.
— Ja tevi ieraudzīs, sacelsies panika. Man turpretī neviens nepievērsīs uzmanību. Pat tad, ja ieraudzīs mani pie viņa mājas!...
Tas bija loģiski, un es negribīgi noliku dunci vecajā vietā.
— Bet tu ... Vai tu spēsi? — uzmanīgi ievaicājos.
— Spēšu! — Sofija stingrā balsī atbildēja. Tad viņa piecēlās un tumšajā sienas iedobē sameklēja nazi (parastu virtuves nazi, daudz mazāku nekā duncis, taču nospodrinātu un asu kā nātri). Meitene aizbāza nazi aiz svārku jostas: no ārpuses varēja redzēt vienīgi tverekļa galu. Viņa pagriezās pret mani un ilgi, ilgi raudzījās tieši man acīs.
— Dāvid ... — viņa lēnām ierunājas.
— Jā? — es atsaucos. — Saki taču!