Bet meitene, rādās, pārdomāja un neko vairs neteica. Pavisam citādā, lietišķā balsī viņa pateica:
— Ja vari, pasaki savējām, lai viņas netrokšņo. Lai notiktu kas notikdams, viņām jāklusē! Brīdini
viņas: līdzko es saukšu, viņām tūdaļ jāseko man... Vai tu spēsi to paziņot?
— Protams, — pamāju ar galvu, — būtu gan drošāk, ja arī es ...
— Nē, Dāvid! Nevajag riskēt! Bez tam — tu nezini, kā turp nokļūt...
Sofija jau bija pie ieejas, atvirzīja zvērādu, un dažas sekundes es skaidri redzēju viņas siluetu ieplūstošās gaismas fonā. Un tad viņa izgaisa... Es pārraidīju visu, ko viņa lika, Rozalindei, un mēs divatā pūlējāmies pārliecināt Petru, lai viņa netrokšņotu. Nekas cits man neatlika, kā sēdēt, gaidīt un klausīties ūdens vienmuļo pilēšanu koka toveri. Taču nemiers mani dīdīja, un es pievirzījos alas izejai. Atstūmu zvērādu un uzmanīgi izbāzu laukā galvu. Dažas būdiņas apmirdzēja ugunis, kuras šad tad izzuda. Nopratu, ka tur lodājošie ļaudis ar saviem augumiem piesedz liesmiņas. Kaut kur tālumā neskaidri skanēja cilvēku balsis, varēja dzirdēt arī citus trokšņus: tie nāca no meža. Dzi, iekliedzās naktsputns, dzi, ierūcās plēsīgs zvērs!...
Mēs visi bijām pārgaidījušies, kad piepeši izdzirdēju Petras vārgo (skuķis valdījās visiem spēkiem) izbrīna saucienu. Mišels un Rozalinde klusēja. Un tūlīt pat es saklausīju Rozalindes atviegloto: «Viss kārtībā!» Taču tas skanēja nedabiski, it kā Rozalindi kaut kas šokētu. Nolēmu neko nejautāt, lai netraucētu viņas, tikai uzmanīgi ieklausījos katrā brīkšķī. Nekādu jezgu nekur nemanīju: vienīgi tālumā dunēja cilvēku balsis. Šķita, ka pagājusi vesela mūžība, kad piepeši lejā iečirkstējās grants, kāpnes salīgojās un es satrūcies «izdzirdēju» Rozalindes jautājumu:
— Dāvi! Kur tu esi? ...
— Šeit! Rāpieties augšā!
Ieejā parādījās sievietes siluets. Es pazinu Roza-lindi. Pēc ļam parādījās meitene, vēl pēc mirkļa — sieviete. Adas priekškars nolaidās. Pēc sekundes iedegās abas sveces.
Rozalinde ar Petru ieplestām acīm klusēdamas raudzījās Sofijā, kura no tovera iesmēla krūzē ūdeni un sāka mazgāt asinīm notraipītās rokas un nazi...
Sešpadsmitā nodaļa
1
Divas jaunas sievietes pētījoši un uzmanīgi vēroja viena otru. Sofijas skatiens lēnām pārslīdēja Rozalindes saplēstajai vilnas jakai ar uzšūto brūno krustu, viņas ādas kurpītēm. Pēc tam Sofija palūkojās uz saviem rēpuļainajiem un izļodzītajiem zābakiem, uz savu dubļiem notašķīto bruncīti. Šajā brīdī viņa pamanīja dažus asins traipus uz savas jakas un tūdaļ — bez kautrēšanās — novilka to un sāka mazgāt aukstajā ūdenī. Pagriezusies pret Rozalindi, viņa izmeta:
— Noārdi savai kleitai krustu! Un viņas kleitai arī! — Sofija pašķielēja uz Petru. — Krusts jūs nodos! Šeit, Džungļos, sievietes nenēsā krustu! Viņas nedomā, ka tas dzīvē īpaši palīdz. Vīriešiem arī krusts nepatīk. Še, turi! — viņa pastiepa Rozalindei mazu nazīti ar šauru asmeni. Rozalinde nesapratnē grozīja to rokās, paskatījās uz krustu un atkal pievērsās nazītim .. . Līdz šim viņa nekad nebija uzdrošinājusies apģērbt kleitu bez krusta ... Sofija vēroja Rozalindi.
— Arī es reiz valkāju kleitu ar krustu, — viņa piezīmēja vīpsnājot. — Man, kā redzi, tas nelīdzēja.
Rozalinde bikli palūkojās uz mani. Es piekrītoši pamāju.
— Šeit, liekas, ne sevišķi mīl pateikties Dievam par savu likteni, — es sacīju, — un... iespējams, ka džunglistiem ir taisnība. Ardi nost krustu!
Rozalinde nedroši ķērās pie ārdīšanas.
— Ko tagad? — jautāju Sofijai. — Vai nebūtu labāk aizmukt tūlīt, pirms gaismas?
— Nē, — Sofija aizkritušā balsī sacīja. Galvu nepacēlusi, viņa skutulī turpināja berzt savu jaku. — Līdzko viņi atradīs līķi, tā uzreiz nospriedīs, ka tas ir jūsu darbs, un steigsies meklēt jūs mežā! Nevienam pat prātā neiešausies meklēt jūs šeit. Bet mežu viņi izvandīs kā nākas, vari būt drošs!...
— Tātad mums labāk ir palikt tepat? — jautāju.
— Divas vai trīs dienas! — Sofija atbildēja. — Kad viņi rimsies, es jūs izvedīšu no šejienes.
Rozalinde, kas aizvien vēl ārdīja nost krustu, uzmanīgi palūkojās Sofijā.
— Kāpēc tu par mums tik loti gādā? — viņa ar aizdomām jautāja.
Ieslēdzu domas un pastāstīju viņai par Sofiju: daudz ātrāk, nekā tas izdarāms vārdos. Laikam — pārāk ātri... Rozalinde sajuta, ka tas vēl nav viss, un nenovērsa acis no Sofijas.
Sofija iesvieda pusmazgāto jaku toverī ar ūdeni, iztaisnojās un lēnām tuvojās Rozalindei. Viņa piegāja Rozalindei pavisam klāt. Tumšās matu cirtas juku jukām krita pār viņas kailajām krūtīm, bet acis bija kļuvušas šauras jo šauras:
— Klusē, nolādētā! — viņa mežonīgā niknumā izgrūda. — Vai dzirdi! Liec mani mierā, citādi es! ...
Rozalinde saspringa kā stīga, taču neizbijās un neizkustējās no vietas. Pavirzījos tuvāk, lai vajadzības gadījumā spētu viņas izšķirt. Uz dažām sekundēm mēs visi sastingām: naidā zvērojošā Sofija, gatava panteras lēcienam; sasprindzinātā Rozalinde brūnajā kleitā ar pusnoārdīto krustu, niknumā izķēmotu seju, sveču gaismā blāvojošiem bronzas krāsas matiem. Pakāpeniski spraigums mazinājās. Ļaunums un naids, kuri staroja Sofijas acīs, pazuda ...
Drebēdams no aukstuma, pamodos uz kailas grīdas, un mani tūlīt sāka strostēt Mišels.
— Vai tu, miegamice, visu dienu krāksi? — viņš aizkaitināts vaicāja.
Palūkojies ieraudzīju uzausušās dienas gaismu: tā spraucās garām ādas priekškaram.
— Cik pulkstenis? — jautāju Mišelam.
— Tūlīt būs astoņi! Saule uzlēca pirms trim stundām. — Viņš brīdi klusēja un tad turpināja: — Kauja jau notika.
— Un kā? — es vaicāju.
— Mēs jutām, ka viņi tup paslēptuvē, un sūtījām pa priekšu izlūkus, bet paši tikmēr nobēdzinājāmies un sākām gaidīt. Džunglisti noturēja izlūkus par triecienvienību un visi barā gāzās tiem virsū... Šajā mirklī piesteidzās triecienvienība... Džunglisti nepaguva pat aci pamirkšķināt, kad cīņa bija galā. Bet mums ir tikai divi vai trīs ievainotie ...
— Tātad jūs esat pavisam tuvu?
— Jā. Tie džunglisti, kurus nenogalināja, glābjas pa vienam. Mūsējos nekas vairs nekavē...
Stāvoklis nebija no spožajiem. Mēs nevarējām pamest alu pirms tumsas iestāšanās... Bet, ja šeit ielauzīsies «normālie», — viņi mūs uzies!
— Vai no Petras draugiem ir kāda ziņa? No tās... jūrzemietes? — Mišels pēc kāda brīža jautāja. — Kā tu domā: varam mēs nopietni rēķināties ar viņu palīdzību?
— Jus katrā ziņa varat paļauties uz mums, — pēkšņi skaidri un nelokāmi pateica Petras draudzene.
— Kad tas notiks? — Mišels viņai jautāja.
— Viss būs tā, kā es teicu, — viņa sacīja, — jums atlicis gaidīt kādas astoņas stundas.
Šai mirklī manas smadzenes taustāmi uztvēra pretīguma un... baismu viļņus: tie plūda no viņas...
— Jūsējā zeme ... ir atbaidoša ... — sieviete paziņoja. — Esam redzējuši ne vienu reizi vien sliktu zemi, taču mums pat prātā neienāca, ka var pastāvēt kaut kas tāds! Simtiem jūdžu visapkārt skatāms vienīgi šis... izkausētais melnais stikls! Dažreiz pazib dzīvs gabaliņš sliktas zemes, bet tad atkal šis... briesmīgais melnais! ... Kā viņi to uzdrīkstējās?! Neviens no mums agrāk šeit nebija bijis... Jūsu zeme mūs satrieca: viss izdedzināts uz mūžu mūžiem!... Nekad šeit nekas dzīvs vairs neradīsies ... Kā vārdā? Kā vārdā viņi to izdarīja? Mēs ... Mēs zinām, ka sātanisks spēks nokļuva kaut kādu... ārprātīgo rokās: kalni pārvērsti pelnos, bet līdzenumi — šajā ... nedzīvajā ... melnumā ... Kaut jau aizritējuši tik daudzi gadu simti! Nevar mierīgi uzlūkot šo postažu. Tā vien šķiet, ka viņi bija... sajukuši! Tādu slepkavību var pastrādāt vienīgi prātu izdzīvojušais! ... Ja mēs nebūtu sadzirdējuši jūs, mēs grieztos atpakaļ, mājup!... Jūsu zemi nevar, nevar uzlūkot bez pretīguma!...