Sievietes vārdus asi pārtrauca Petras izmisuma uzbangojums. Tas sprāga arī mūsu smadzenēs. Mēs nebijām pamanījuši meitenes atmošanos un nezinājām, vai viņa ir sapratusi dzirdēto. Taču Petra, rādās, bija uztvērusi jūrzemietes slēpto vēlēšanos doties atpakaļ... Es sāku Petru mierināt: māšeles izmisums pieklusa. Arī jūrzemiete pārslēdzās uz Petru un apsolīja, ka viņi mūs nekad nepametīs. Kad Petra pavisam nomierinājās, Mišels vaicāja:
— Dāvid ... kā būs ar Reičelu?
— Petra, cālēn, — es iesāku, — mēs šeit esam ļoti tālu no mājām, un neviens nespēj aizkļūt līdz Reičelai! Vai tu nepamēģinātu?
Petra piekrita.
— Uzprasi viņai, vai Marks nav atsaucies? — es palūdzu.
Petra pērkondārdiski uzdeva jautājumu un jau pēc brīža noliedzoši purināja galvu.
— Nē, —viņa teica, — Reičelu Marks nav uzmeklējis! Viņa ... Viņa, es domāju, ir ļoti nelaimīga . .. Viņa grib zināt, kā Mišelam klājas.
— Saki viņai: mēs esam drošībā, mēs ārkārtīgi uztraucamies viņas dēļ, viņa nedrīkst pielaist kļūdu, saprati? Saki, lai viņa nejauši neatklāj savu uztraukumu! ...
— Viņa saprata! Viņa centīsies! — Petra mirkli padomāja un tad sacīja man mutiski:
— Zini, Reičela ir nobijusies. Viņa raud... Viņa mīl... Mišelu!
— Vai Reičela pati tev to pateica? — jautāju.
Petra pakratīja galvu.
— Nē. Viņa to slēpj ... nu, saproti... aiz savām domām un bildītēm... Es to ieraudzīju!...
Ne viss Petras sacītajā man bija skaidrs, un tieši tas man nepatika. Ja nu ne tikai Petra, bet arī, piemēram, Rozalinde spēj ieraudzīt aiz domām, ko tad?!
— Cālēn, nestāstīsim nevienam par to! — mazliet padomājis, ieminējos.—Uz mums abiem viss, kas slēpjas aiz domām, neattiecas, vai ne? Labāk izliksimies, ka mums tas nav zināms! Norunāts!
Pēc kādām piecām minūtēm pamodās Sofija: visa viņas būtne izstaroja mieru un dzīvesprieku, it kā vakardienas sadursmes nebūtu bijis. Viņa lika mums pārvākties alas dziļumā, atbīdīja zvērādu, lai ielaistu gaismu, un iekūra uguni; dūmi negāja vilkmes caurumā, bet gāzās laukā pa ieeju, pilnīgi noslēpdami mūs no svešām acīm ... Iebērusi kaut ko čuguna katliņā no diviem vai trim maisiņiem, kurus es nebiju pamanījis, Sofija ielēja katliņā ūdeni un novietoja to uz uguns.
— Uzmani to! — Sofija pabrīdināja Rozalindi, kad atradās pie izejas, un sāka rāpties pa kāpnēm lejup. Pēc divdesmit minūtēm viņas galva atkal parādījās ieejā. Sofija iemeta alā pāris gabalu sažuvušas maizes un pēc tam ierāpās pati. Ūdens katliņā jau vārījās. Sofija metās pie tā un nocēla katliņu no uguns.
— Viss kārtībā? — es vaicāju, mezdams ar galvu katliņa virzienā.
— Tie ir nieki, — viņa atbildēja. —Toties tur... — Viņa pamāja ar galvu izejas virzienā. —Nogalinātais ir atrasts ... Visi domā, ka tu izdarīji to ... Jūs meklēja jau no paša rīta, taču... patlaban ir svarīgākas lietas ... Pēc kaujas ar jūsējiem pa vienam atgriežas dzīvi palikušie. Tādu nav daudz! Vai tu zini, kas tur notika?
Es izstāstīju visu, ko man pateica Mišels.
— Un kur šobrīd ir... jūsējie? Tālu?
Sazinājos ar Mišelu, un viņš pateica:
— Nupat mēs iznācām no meža līdzenumā.
Pateicu to Sofijai. Viņa pamāja ar galvu.
— Tas ir triju stundu gājienā no upes, — viņa sacīja un ķērās pie «galda klāšanas»: salēja katliņa saturu četrās krūzēs, cenzdamās iepildīt visiem vienādi. Putra, kas no skata likās nebaudāma, garšoja itin labi. Turpretī maize bija tik cieta, ka nācās kādu laiku to mērcēt ūdenī. Petra sāka gražoties un purpināt, ka mājās viņu ēdinājuši savādāk. Doma par mājām viņai kaut ko atgādināja, un Petra piepeši ievaicājās:
— Mišel, vai mans tētis ir kopā ar jums?
Mišels tik ļoti apjuka, ka nepaguva savaldīties: viņa «jā!» noskanēja vāji un neskaidri. Es zibenīgi paraudzījos uz Petru cerībā, ka viņa palaidusi šo j ā gar ausīm. Par laimi, nebiju kļūdījies. Rozalinde, kas dzirdēja Mišela atbildi tikpat skaidri kā es, sēdēja, nepaceldama acis no savas krūzes ...
Dīvaina lieta: aizdomas, kaut arī pašas ļaunākās, tomēr ir nulle salīdzinājumā ar kategorisku pārliecību. Man šķita, ka es atkal dzirdu tēva balsi, nepielūdzamu un bezsirdīgu. «Bērns,» svinīgi sludināja šī balss, «augs lielāks un inficēs citus sev apkārt, līdz visi pārtaps pretīgos mutantos! Tā tas jau ir noticis tur, kur svārstījās ļaužu griba un ticība. Mūsu vidē nekas tāds netiks pieļauts! Nekad! ...»
Atminējos nabaga Harjeti. Viņas lūgšanas netika uzklausītas, viņas cerībām nebija lemts piepildīties... Pasaule, kurā vecāki-vampīri medī paši savus bērnus! Vai tā maz ir pasaule? Un vai tie vispār ir cilvēki?!
Rozalinde maigi pieskārās manai rokai. Sofija nodrebēja, it kā būtu saņēmusi dzēlienu, tad paskatījās uz mani un nomierinājās.
— Kas noticis? — viņa jautāja.
Rozalinde pateica, un Sofijas acis šausmās izpletās. Viņas skatiens slīdēja no manis uz Petru, tad atkal uz mani. Viņa pavēra muti, kā gribēdama ko sacīt, bet acīmredzot pārdomāja... Arī es pavēros Petrā, tad Sofijā, — lanckaros, kas piesedza viņas augumu, drausmīgajā alā, kurā viņa dzīvoja ...
— Rases tīrība ... — izgrūdu caur zobiem. — Godā savu tēvu!!! Kā tad man šobrīd rīkoties evolūcijas vārdā: piedot miesīgam tēvam vai censties viņu nobendēt? ...
Atbilde, kuru saņēmu, bija brīnums: mans pārdzīvojums ir sadzirdēts.
— Lai paliek viss, kā ir! — ļoti skaidri un mierīgi paziņoja jūrzemiete. — Tev jādzīvo! Tādi agresīvi vampīri kā tavs tēvs vienalga ies bojā. Viņi savas smadzenes ir izsmēluši līdz galam. Nākotnes ceļš nav domāts viņiem! Dzīve taču ir nemitīga pārdzimšana! Tieši ar to dzīve atšķiras no visa stingā, nedzīvā. Nav jābaidās riskēt un zaudēt. Izmirušie liktenīgi kļūdījās, alkdami laiku laikos palikt pie tā, ko viņi sasnieguši. Bioloģiskā evolūcija pastāvīgi apdraud Zemes iemītniekus: tie, kas cīnās, izdzīvo. Izmirušie domāja, ka viņi ir Visuma smadzenes, un tos, jūsu vārdiem runājot, ķēra SODS! ... Viņi iznīcināja paši sevi, pārvērta savu civilzāciju par neko. Tavs tēvs un viņam līdzīgie pat neatskārš, ka jau pieder pagātnei. Šie monumenti ir pārliecināti par savu izredzētību Dabas mātes bērnu vidū... Nu ko, ļoti drīz viņi iemantos to stabilitāti, par kuru sapņo! Iemantos vienīgā iespējamā veidā: pārtapdami izrakteņos...
Viņas balss ledaini bezjūtīgais tonis pakāpeniski kļuva siltāks: es saklausīju jūrzemietes maigumu un līdzcietību. Un tomēr manā uztverē viss sacītais bija lekcija «garīgi atpalikušajiem».
— Saprotiet taču, — viņa turpināja, — bērnam, kurš saradis ar mātes krūti, šī krūts agri vai vēlu tiek atņemta ... Briesmonīgā neiecietība, kas piemīt jūsu vajātājiem, var būt gan aizsargreakcija no pašu bailēm un stomīguma, gan maska, zem kuras slēpjas sadisti un slepkavas. Taču jebkurā gadījumā šie cilvēki nīst patiesību. Neko vairs nevar saglābt:
jūsu ceļi ir šķīrušies! Mums kopā ar jums jārada jauna pasaule un jādzīvo tajā, viņiem — jāaiziet pagātnē.
Nebija viegli visu apjēgt. Es pavēros Rozalindē, — viņa arī izskatījās norūpējusies. Petra savukārt neslēpti garlaikojās.