Sofija ziņkāri lūkojās mūsos.
— Klusētāji! ... — viņa teica. — Gribētos zināt, kas jūsu galvās notiek!
— Redzi... — es iesāku un sastomījos: neatģidu, ko Sofijai sacīt.
— Viņa teica, — sarunā iejaucās Petra, — ka mums nav jārūpējas par manu tēvu, jo viņš mūs tik un tā nesapratīs!
Es tobrīd nodomāju, ka tas ir tīri labs un katra ziņa diezgan precīzs jūrzemietes nolasītās lekcijas izskaidrojums.
— Viņa? — Sofija neizpratnē sabozās. — Kas ir šī «viņa»?
Nopratu, ka meitenei nav nekādas sajēgas par mūsu jūrzemieti, tāpēc ar mākslotu dabiskumu atbildēju:
— Tā-ā ir mūsu Petras draudzene ...
Mēs visi sēdējām uz grīdas: Sofija — pie pašas izejas, pārējie — alas dziļumā, — lai tie tur laukā mūs nesazīmētu. Šai brīdī lejā atskanēja daudzbalsīga kņada. Sofija paraudzījās lejup.
— Mūsu vīrieši atgriežas, — viņa paziņoja, — tie, kurus nenogalināja. Daži pulcējas pie Gordona mājas, citi dodas tālāk. Gordons, šķiet, arī pārradies.
— Iešu noskaidrot, kas tur darās!
Ar šiem vārdiem viņa izrāpās no alas un sāka laisties lejup pa kāpnēm.
Veselu stundu viņas nebija. Nevarēdams izturēt, es reizes divas vai trīs palūkojos laukā.
— Nu, kas tur notiek? — iesaucos, līdzko Sofija pārradās.
Viņa vilcinājās ar atbildi un vairījās no mana skatiena.
— Ko tu šaubies? — es pajautāju. — Mēs arī gribam, lai jūs uzvarētu, saproti jel! Mums tikai jāizglābj Mišels!
— Mūsējie nolēmuši sarīkot lamatas fermeriem šajā krastā, — Sofija beidzot izteica.
— Tātad viņi ļaus normālajiem šķērsot upi? — uzmanīgi pavaicāju.
— Jā. Tajā krastā nav kur ierīkot nometni.
Sofijas teikto noraidīju Mišelam. Ieteicu viņam
palikt tajā krastā un nelīst upē līdz ar citiem. Ja nu tas viņam neizdodas, — lai pamanās atpalikt pārcelšanās laikā un peld lejup pa straumi. Mišels teica, ka domājis līdzīgi un, ja nekas labāks neiešaušoties prātā, viņš tieši tā rīkošoties.
Kāda balss lejā pasauca Sofiju.
— Paejiet nostāk! — Sofija sacīja. — Tas ir viņš!
Meitene nekavējoties rāpās lejā. Veselu stundu
mēs nosēdējām klusi kā pelītes, līdz ierunājās jūr-zemiete.
— Lūdzu atbildiet man! — viņa iesāka. — Mums vajadzīgs precīzs orientieris! Jūsu balss rādīs mums ceļu! Varat vienkārši skaitīt: viens, divi, trīs ... un tā uz priekšu! Tikai pēc iespējas skaidrāk! ...
Petra enerģiski ķērās pie lietas. Kā izrādījās — pat pārāk enerģiski.. .
— Pietiek!—jūrzemiete pārtrauca viņu.—Drusku pagaidi... — Viņas «balss» izgaisa, bet pēc sekundes uzradās atkal. — Izrādās, ka mēs esam daudz tuvāk jums, nekā domājām. Apmēram pēc stundas mēs pateiksim precīzi...
Pusstunda pagāja nomācošā gaidīšanā. Dažas reizes es atļāvos palūkoties laukā, taču nevienu nekur nemanīju: šķita, ka apmetne izmirusi. Pāris veceņu čurnēja pie savām būdām.
— Esam iznākuši pie upes, — atskanēja Mišela «balss».
Pēc ceturtdaļstundas Mišels atkal saistījās ar mums.
— Ir gan tie džunglisti dumji kā zābaki! — viņš teica. — Mūsu vīri pamanīja, ka šie lien ārā no aizas un rāpjas klintīs ... Lai gan... kāda tur starpība? Šī aiza jūsu krastā šā vai tā ir slazds. Patlaban mūsējie spriež, ko darīt...
Apspriede nebija gara. Jau pēc desmit minūtēm Mišels ziņoja:
— Ir izlemts: mēs drusciņ atkāpsimies un tad visi sapulcēsimies iepretim aizai: pēc tam tur paliks neliela grupa, kādi desmit vīri: tie rēgosies acu priekšā, dedzinās ugunskurus, darīs visu, lai džunglistiem liktos, ka šī te ir triecienvienība. Tikmēr pārējie pārcelsies upei divās vietās: mazliet zemāk un mazliet augstāk par ieeju aizā. Ja vari, paziņo to džunglistiem!
Ciematiņš atradās tuvu upei. Ja fermeriem izdosies aplenkt tos, kuri tup slēpnī, — mums ir beigas! ... Ciematā vīriešu nebija — palikušas vienīgi sievietes un večiņas. Man šķita, ka mēs nepamanīti varētu aizlavīties uz mežu un tur paslēpties. Taču mežā mēs varējām uzskriet «savējiem». Brīdi domāju, taču, kad atkal palūkojos laukā, ieraudzīju, ka sievietes stiepa bultas un sprauda tās zemē, lai būtu pie rokas ... Bēgt vairs nevarēja ...
«Ja vari, paziņo...» Viegli pateikt! Kā lai to izdara. Pat ja riskēju un pametu Rozalindi ar Petru vienas alā, — kam lai es pasaku par uzbrucēju viltību. Bez tam, jau pa gabalu varēja redzēt, ka es Džungļos nedzīvoju... Pašlaik ar to pilnīgi pietika, lai bez vārda runas iešautu man rīklē bultu.
— Kaut ātrāk_ pārnāktu Sofija! — es sevi atkārtoju. — Ātrāk! Ātrāk!
Apritēja stunda, un no jauna ierunājās Mišels.
— Mēs esam tikuši upei pāri: mazliet zemāk par ieeju aizā, — viņš paziņoja. — Bez kavēkļiem virzāmies uz priekšu!
Dažas minūtes visi klusējām. Valdīja baismīgs miers... Pēkšņi mežā pavisam tuvu atskanēja šāviens. Pēc īsa brīža — vēl divi šāvieni!
No meža biežņas izdrāzās bars vīriešu un sieviešu: tie bija gaidījuši slēpnī. Pēc izskata viņi pilnīgi līdzinājās mums, izņemot divus vai trīs ar acīm redzamām novirzēm. Pa visiem kopā viņiem bija tikai piecas vai sešas šautenes: pārējais bruņojums sastāvēja no lokiem un īsiem dunčiem. Zirneklis bija starp viņiem: tēvoča pārliekais augums izcēlās pūlī. Līdzās viņam es sazīmēju Sofiju ar uzvilktu loku ...
Bars izskatījās apjucis, un es nodomāju, ka sakaut to patlaban būtu tīrais nieks.
— Kas noticis? — jautāju Mišelam. — Jūsējie, vai, šāva?
— Nē, — Mišels atbildēja, — šāva otrā vienība. Viņi gribēja maldināt slēpnī esošos, lai mēs pa to laiku iekļūtu aizā un saņemtu džunglistus knaiblēs.
— Liekas, ka viņiem tas izdevies, — sacīju.
No meža skanēja šāvieni un izmisuma pilni kliedzieni. Pār līdzenumu nosvilpa bultas, tām sekoja panikā bēgošie Džungļu ļaudis. Un šai mirklī es skaidri saklausīju jūrzemietes skaidro un noteikto balsi:
— Jūs esat dzīvi? — viņa jautāja.
Mēs gulējām uz grīdas pie pašas izejas un vērojām lejā notiekošo. Bijām pārliecināti, ka tur, apakšā — baismīgajā sajukumā — mūs neviens nepamanīs. Mēs savukārt redzējām visu kā uz delnas ... Pat Petra sajuta mums draudošās briesmas un reaģēja uz savas draudzenes jautājumu ar pēr-konskaļu, uztraukuma pilnu sajūsmu.
— Klusāk, mazulīt, klusāk, — jūrzemiete sacīja, — mēs jau esam pavisam tuvu...
Vēl dažas bultas nosvilpa pa kreisi virs līdzenuma, un mēs redzējām, kā no meža panikā bēg un bēg cilvēki. Diemžēl vajātāju ar uzvilktiem lokiem rokās bija krietni vairāk. Džungļu ļaudis skraidīja pa pļavu, meklēdami patvērumu, no kurienes varētu atšaudīties. Pēkšņi bultu mākonis gāzās pār viņiem arī no otras puses. Džunglisti saprata, ka ir ielenkti, un panikā metās bēgt kur kurais. Daži brāza uz alām, tieši uz mūsu pusi: es pierāpoju pie pašas ieejas, lai nepieciešamības gadījumā pagūtu novākt kāpnes ... Labajā pusē no meža iznira daži jātnieki. Zirneklis ar loku rokās stāvēja pie savas telts un saspringti vērās jātniekos. Sofija atradās viņam līdzās un raustīja Zirnekli aiz jakas, acīmredzot pierunādama viņu bēgt uz alām. Nenolaizdams skatienu no jātniekiem, Zirneklis atgrūda meiteni ar savu roku-pātagu un uzvilka loku. Viņa acis šaudījās, meklēdamas upuri, — konkrētu upuri: tas bija skaidri redzams ...
Pēkšņi viņš saspringa kā dzelts, atvilka stiegru tā, ka šķita — loks tūlīt lūzīs, un izšāva! Bulta trāpīja manam tēvam. Tēvs sarāvās, ietriecās ar galvu zirgam (tā bija Šeba) kaklā un lēni noslīdēja zemē. Viņa labā kāja iestrēga seglu kāpslī, bet rokas vilkās pa zemi...