Zirneklis aizsvieda loku un uzgrieza jātniekiem muguru: rokas-taustekļi satvēra Sofiju, un viņš milzu lēcieniem devās alu virzienā. Tālu tēvocis netika: trīs bultas ieurbās viņam mugurā, un viņš pakrita bez dzīvības. Sofija veikli atsvabinājās no mirušā skavām, pielēca kājās un drāzās prom. Bulta tūlīt iedūrās Sofijas labajā rokā, taču viņa turpināja skriet, līdz otra bulta trāpīja viņai kaklā. Sofija pakrita ar seju pret zemi; viņas augums pāris reižu konvulsīvi noraustījās un sastinga ...
Par laimi, Petra neko nebija manījusi. Viņa izbiedēti raudzījās apkārt.
— Kas tas?! — viņa piepeši iekliedzās. — Tāda neparasta dunoņa!
— Nebaidieties! — sadzirdēju jūrzemietes balsi. — Tie esam mēs! Palieciet savās vietās!
Nu arī es sadzirdēju dīvainu skaņu, kas aizvien pastiprinājās. Nesapratu, no kurienes tā plūst. Šķita, ka skaņa piepilda visu telpu ap mums.
Vēl bars ļaužu iznira no meža. Vairums bija uz zirgiem. Daudzus no viņiem es pazinu: mani kaimiņi, ar kuriem plecu pie pleca dzīvots un ciests, bet tagad tie alka manu nāvi... Džunglisti bija paslēpušies alās un šaudījās no turienes, liekas, diezgan sekmīgi.
Pēkšņi viens no jātniekiem necilvēcīgi iekliedzās un sastinga, ar augšup pavērstu rādītājpirkstu bakstīdams debesīs.
Debesis aizsedza savāda migla, kas laistījās visās varavīksnes krāsās. Pašā augšā, virs šīs miglas, es ieraudzīju dīvainu — ļoti līdzīgu gigantiskai zivij — mašīnu. Tā bija gluži tāda pati kā manos bērnu dienu sapņos. Mašīna nekustējās, tā karājās gaisā. Migla neļāva to kārtīgi aplūkot, tomēr es saskatīju mirdzoši baltu korpusu un tādu kā izplūdušu kontūru zem šī korpusa. Brīdi pakarājusies gaisā, mašīna sāka tuvoties pļavai. Tā kļuva aizvien lielāka; arī dīvainā skaņa, kas acīmredzot nāca no mašīnas, kļuva aizvien stiprāka un stiprāka.
Kad pavēros lejup, ieraudzīju atpaliem mirgojošu pavedienu: tie stiepās no augšas, garām ieejai mūsu alā... Ar katru sekundi pavedienu tapa vairāk, — tie vijās dancodami, spoži uzplaiksnīdami saules staros. Apšaude lejā mitējās, un cilvēki, galvas atgāzuši, vērās debesīs. Iesākumā vēl varēja dzirdēt satrauktu balsu dunu, pēc tam tie, kuri atradās pa kreisi, šausmās metās bēgt, mežonīgi vaimanādami. Gārdza zirgi, saslējušies pakaļkājās. Pāris sekundēs klajums pārvērtās ellē: panikā skraidošie cilvēki uzgrūdās cits citam, klupa un krita; zirgu pakavi bradāja zemē nosviestos jātniekus un sagrauto būdiņu atliekas...
Mans skatiens meklēja Mišelu. Viņu nekur nemanīja.
— Nāc šurp! — sacīju.
— Nāku! — viņš atsaucās.
Beidzot es viņu pamanīju! Mišels slējās kājās līdzās savam zirgam, kurš gulēja uz sāniem, raustīdamies pirmsnāves krampjos. Puisis, mūs ieraudzījis, sāka māt ar roku. Tad viņš palūkojās augšup: turp, kur debesīs karājās mašīna. Mašīna lēnām sāka nolaisties un atradās tikai kādus trīsdesmit metrus virs pļavas; zem mašīnas virmoja dvaina migla...
— Nāku! — atkārtoja Mišels.
Mišels sparīgi devās mūsu virzienā, bet pēkšņi strauji apstājās un ar plaukstu pieskārās plecam. Plauksta tur arī palika, tā it kā pieauga plecam.
— Savādi, — viņš paziņoja, — šausmīgi dīvaini... It kā tīmeklis, taču ciets!... — Baiļu pieveiktas, Mišela domas sāka putroties un zibēt. — Kāds manu roku ir pielipinājis!... Nespēju to pakustināt! Roka ir sacietējusi!...
— Nepretojies!—jūrzemiete rāmi iejaucās.—Tādējādi var zaudēt spēku. Mēģini nogulties un savaldīt sevī bailes. Nesvaidies! Gaidi!
Vērojām Mišelu, kurš paklausīgi izpildīja viņas norādījumus. Taču puiša domās vēl aizvien valdīja haoss. Ļaudis, kas atradās pļavā, arī sāka aptaustīt sevi, un tur, kur viņu rokas pieskārās augumam, tās neglābjami sastinga... «Normālie» un «nenormālie» līpējās kā mušas sīrupā un, jo vairāk viņi raustījās, jo vairāk no augšas plūstošo pavedienu apvijās tiem apkārt. Viņu pūles atsvabināties bija nesekmīgas, un tad viņi visi sakustējās, lai bēgtu uz mežu, bet — nepaguva spert pat divus soļus: kājas sastinga (to varēja redzēt), un cilvēki krita zemē kā nopļauti. Pavedieni veikli ķerstīja visu dzīvo un sakala to. Jo drudžaināk cilvēki raustījās, jo negantāk pavedienu taustekļi viņus medīja. Zirgus piemeklēja tas pats liktenis. Redzēju, kā viens ar muguru aizķēra nelielu krūmu. Kad zirgs metās uz priekšu, tas izrāva krūmu ar visām saknēm: zirgs bailēs pasviedās sānis, taču ar pakaļkāju skāra krūmu. Kāja momentāni piesala krūmam. Zirgs pakrita, kādu brīdi raustījās un tad sastinga...
Viens pavediens pieķērās manas plaukstas virspusei. Liku Petrai un Rozalindei paslēpties dziļāk alā, bet pats, acis iepletis, lūkojos uz pavedienu, baidīdamies pieskarties tam ar otru roku. Uzmanīgi pagrozīju plaukstu un sāku rīvēt to gar akmens sienu pie ieejas, vēlēdamies notraukt pavedienu... Šī mana kustība tūdaļ piesaistīja citus pavedienus. Viegli vibrēdami, tie tuvojās no visām pusēm un pēc mirkļa mana roka «piesala» klintij.
— Skatieties! Viņi jau klāt! — domās un mutiski sauca Petra.
Es palūkojos ārā un ieraudzīju balti mirdzošo «zivi», kas bija nosēdusies pašā pļavas vidū. Mašīnas piezemēšanās sacēla veselu pavedienu viesuli... Pavedienu mākonis tuvojās mūsu alai. Daži pavedieni sastinga pie alas ieejas, pēc tam palēkdamies iepeldēja alā .. . Es instinktīvi aizvēru acis. Pavediens maigi pieskārās manai sejai. Pūlējos atvērt acis, bet neizdevās...
Septiņpadsmitā nodaļa
1
Nebija viegli gulēt nekustīgi, jūtot, kā aizvien vairāk un vairāk pavedienu aptuntuļo tevi no galvas līdz kājām. Pēc tam kļuva vēl grūtāk: noslēpumainie pavedieni sažņaudza seju un augumu kā virvēm.
Es sadzirdēju Mišela «balsi». Draugs bažīgi jautāja, vai tās nav lamatas, vai nevajadzēja jau pašā sākumā atbrīvoties no šiem velna pavedieniem. Gribēju viņam kaut ko teikt, bet iejaucās jūrzemiete. Viņa pieteica gulēt nekustīgi un neuztraukties. Kā tad, komandēt vienmēr ir viegli...
— Jūs arī ietuntuļoja? — pajautāju Rozalindei.
— Un kā vēl! — viņa atsaucās. — Mašīna izpūta vēju, un šis vējš iepūta tīmekļus alā ... Petra, cālēn, tu taču dzirdēji, ko viņa sacīja. Guli un nekusties!
Mašīnai nosēžoties pļavā, dunoņa izbeidzās. Tālumā atskanēja divi vai trīs aprauti kliedzieni, un tad iestājās kapa klusums. Sapratu, kāpēc viss apklusa: arī manas lūpas aizlipināja pavedieni un es nespētu izdvest ne skaņas, pat ja to ļoti vēlētos.
Gaidīšana kļuva nepanesama. Ada, kas sakuma smeldza pavedienu pielipšanas vietās, tagad sāpēja jau pavisam neciešami.
— Mišel! — jūrzemiete pasauca. — Atbildi man... Vienalga ko, — es atradīšu tevi pēc «balss»!
Mišels sāka lēnām un skaidri skaitīt. Ticis līdz «divpadsmit», viņš atviegloti un ar pateicību nopūtās. Vispārējā klusumā es izdzirdēju, kā Mišels mutiski pavēstīja:
— Viņi ir tur ... tajā alā!
Iečīkstējās kāpnes, atskanēja soļi un savāda šņākoņa. Es sajutu uz savas sejas un miesas tādu kā valgumu, un mana āda vairs nesmeldza. Mēģināju atvērt acis un man tas izdevās, kaut ari ar lielām grūtībām: plakstiņi vēl arvien bija kā sasaldēti.
Manā priekšā nostājās slaida figūra, kas bija ievīstījusies baltā, blīvā audumā. Gaisā peldēja pavedieni, taču, pieskaroties baltās būtnes galvai un pleciem, tie nepielipinājās, bet tika atgrūsti un atsviesti atpakaļ. Būtnes seju nevarēja sazīmēt, redzēju vienīgi acis: tās raudzījās manī caur stikla lodziņiem. Viņas balti cimdotā roka turēja metāla pudeli, no kuras šļācās patīkami smaržojoša šķidruma strūkla.