— Pagriezies! — sadzirdēju sievietes balsi.
Es pagriezos, un viņa apslacīja manu apģērbu. Tad, apslacījusi grīdu ap mani, viņa pārkāpa man pāri un tuvojās alas dziļumā gulošajām Petrai un Rozalindei, turpinādama slacīt grīdu un griestus ar šķidrumu no pudeles. Alas ieejā parādījās Mišela galva un pleci. Ari viņš no galvas līdz kājām bija apslacīts... Daži diegi, kas nule pieskārās viņam, tūdaļ tika atsviesti. Es uzmanīgi apsēdos uz grīdas un paskatījos laukā.
Pļavas vidū stāvēja baltā mašīna. Ierīce tās pašā augšā bija pārstājusi rotēt, un es skaidri saskatīju, ka tā ir ļoti līdzīga no vairākām detaļām samontētai spirālei un pagatavota no dīvaina, gandrīz caurspīdīga metāla. «Zivs» sānos mirdzēja logi, durtiņas bija atvērtas.
Lūkojoties uz pļavu, neviļus likās, ka nezkādi gigantiski zirnekļi apvijuši visam savus tīmekļus: šobrīd tie vairs nemirdzēja un ne vibrē ja, tie bija sastinguši. Pūta stiprs vējš, taču šie — no skata tik gaisīgie — tīmekļi vairs nekustējās, lai gan apkārtējo koku galotnes locījās līdz pat zemei...
Starp būdiņām rēgojās pavedienos iemūrēto cilvēku un zirgu silueti: arī tie vairs nekustējās.
Pēkšņi atskanēja skaļš brīkšķis. Kad atskatījos, redzēju, ka zaļoksnējs kociņš, kuram bija apvijušies pavedieni, nolūzis pie pašas zemes. Tajā pašā brīdī ar klusu čaboņu saplaka vairāki krūmi un to saknes kā dzīvas izlīda no zemes. Vēl viens krūms sakustējās manu acu priekšā ... Viena būdiņa sarāvās čokurā un saļima... Cita... tas bija kā sapnī, un es vienlaicīgi jutu gan bailes, gan ziņkāri...
Alas dziļumā atviegloti nopūtās Rozalinde. Es piecēlos kājās un devos pie viņas. Mišels man sekoja.
— Tas bija pretīgi! — pasludināja Petras smadzenes.
Tikai tagad skuķēns ieraudzīja balto būtni. Sieviete vēl divas vai trīs reizes pakratīja savu metāla pudeli, tad novilka cimdus un atsvieda no sejas kapuci. Viņa cītīgi vērās mūsos, un mēs tikpat sasprindzināti lūkojāmies viņā . . .
Viņai bija milzīgas acis: brūnas ar zaļganiem lāsumiņiem, garām, zeltainām skropstām. Deguns bija taisns, ar smalki veidotām nāsīm. Mute šķita nedaudz par lielu, zods — ovāls, maigs un tajā pašā laikā — iecirtīgs. Mati bija mazliet tumšāki nekā Rozalindei, un — visdīvainākais, — īsi apcirpti; tie nesniedzās pat līdz pleciem ...
Mani neizsakāmi pārsteidza viņas sejas dievišķā skaidrība. Mēs lūkojāmies jūrzemietes vaibstos kā noburti.
Tas nebija bālums, bet gan mistisks vaiga gludums, spodrība: bez nevienas grumbas un krunciņas. Šķita, ka viņas seja nekad nav jutusi vēju, lietu vai putekļus... Negribēju ticēt pats savām acīm: tāda āda vienkārši nevarēja būt dzīvai sievietei... Pie tam viņa vairs nebija meitene, viņas uzvedībā jautās trīs-desmitgadīgas sievietes esme ... No jūrzemietes strāvoja tāda paļāvība uz sevi, tāda pašcieņa, ka Rozalindes «maska» salīdzinājumā ar to šķita muļķīga un nožēlojama...
Vērīgi nopētījusi visus mūs, viņa pievērsās Petrai un uzsmaidīja tai: smaids bija žilbinošs, zobi — sniegbalti... Mums izdevās uztvert viņas domas, precīzāk, jūtu gammu: emocijas momentāni nomainīja cita citu. Prieks, atvieglojums, šaubas un, mums par brīnumu, arī kaut kāds nemiera uzslāņojums, kas robežojās ar izbīli. Petra šo gammu tik precīzi neizjuta, bet kaut ko viņa, šķiet, bija fiksējusi. Skuķa ģīmītis kļuva pavisam nopietns, acis iepletās, un viņa klusēdama blenza sievietē, it kā sajuzdama, ka atrodas sava likteņa krustcelēs.
Dažas sekundes vēlāk Petras sejiņa jau smaidīja: kāds bija «noņēmis» tai saspringumu. Māšele priecīgi pakratīja galvu un laimīgi iesmējās. Tātad kaut kas bija noticis starp viņu un šo balto būtni. Starp viņām abām nodibinājās tāds kontakts, kuru mūsu smadzenes nespēja uztvert. Es atskatījos uz Rozalindi: viņa noliedzoši pamāja ar galvu un, acis nenovērsdama, lūkojās svešiniecē.
Baltā pieliecās, satvēra Petru un piespieda sev pie krūtīm: meitēns pacēla rociņas, uzmanīgi aizskardams sievietes seju, it kā gribētu pārliecināties, vai tā ir dzīva. Jūrzemiete iesmējās, nomutēja Petru un nostādīja meitenīti uz grīdas. Tad viņa pakratīja galvu: laikam arī viņai bija grūti noticēt šī mirkļa realitātei...
— Jā, tas bija to vērts! — viņa pateica vārdiem, taču tik neparastā tonī, ka grūti bija saprast. — Uz kaut ko tādu es pat pat necerēju!
Viņa pārgāja uz domām, un saprasties kļuva daudz vieglāk.
— Nenācās viegli saņemt atļauju... lai lidotu uz šejieni, — sieviete skaidroja. — Grandiozi attālumi! Tik tālu ceļu mērojām pirmo reizi! Sūtīt šurp kuģi — tas ir ārkārtīgi dārgs prieks! Jūrzemē maz kas ticēja tāda pasākuma lietderībai... Taču patlaban! — viņa sajūsmā mirdzošām acīm pievērsās Petrai. — Tādas dotības! — Mazs, netrenēts cilvēciņš spēj pārraidīt savas domas uz planētas pretējo pusi!... — Viņa atkal pakratīja galvu, it kā arvien vēl neticēdama acīm redzamajai realitātei. Tad viņa pagriezās pret mani. — Petrai nāksies daudz ko iemācīties, bet ar viņu nodarbosies vislabākie skolotāji, un, vari man ticēt, reiz pienāks diena, kad šie skolotāji mācīsies no viņas!
Viņa atsēdās uz Petras zaru gultas. Atsviestās kapuces baltais fons apmirdzēja smalki veidoto profilu kā nimbs. Jūrzemiete uzmanīgi iedziļinājās katrā no mums (jutu, kā manu smadzeņu dzīles «iztausta» cita saprāta stari). Šķita, ka rezultāti viņu iepriecināja.
— Jūs esat paguvuši daudz ko iemācīties, — viņa pasmaidīja. — Domāšana vienkopus palīdzējusi katram no jums. Taču pavisam drīz jūs sapratīsiet, cik daudz vēl varat mācīties no mums! — Viņa paņēma Petru uz rokām... — Nu ko, mantu jums nav daudz un nekas mūs vairs nekavē. Tā kā varam doties ceļā.
— Uz Vaknuku? — Mišels vaicāja. Būtībā tas nebija jautājums, bet apgalvojums. — Tur taču ir Reičela! — viņš paskaidroja, manīdams jūrzemietes izbrīnu.
Sieviete šaubīdamās pašūpoja galvu.
— Neesmu pārliecināta... — viņa iesāka, — lai gan, pagaidiet...
Viņa piepeši uzrunāja kādu no tiem, kas palika mašīnā, taču tik zibenīgi un tādā līmenī, ka es netiku šim «divkontaktam» līdz. Pēc brīža viņa noliedzoši pakratīja galvu.
— Man ļoti žēl, — jūrzemiete sacīja, — un mēs to noteikti realizētu, ja vien spētu. Taču tas nav atkarīgs no mūsu vēlmēm, bet gan no tehnikas...
Saprotiet, mēs jau esam nolidojuši daudz lielāku attālumu, nekā bija izskaitļots. Pa ceļam mums trāpījās tādas zemes, virs kurām lidot pat ļoti lielā augstumā bija neprāts. Mēs šiem «vulkāniem» apmetām likumu. Pie tam — jums pastāvīgi draudēja nāve, — arī tāpēc mēs bijām spiesti paātrināt lidojumu ... — Viņa sastomījās. Radās iespaids, ka jūrzemiete šaubās, vai mēs, visumā primitīvas radības, spēsim saprast viņas teikto. — Mašīna, — sieviete skaidroja, — lidojuma laikā patērē degvielu. Jo lielāka krava tai jāpaceļ un ātrāk jālido, jo vairāk degvielas tā patērē. Ar to degvielu, kas mums pašlaik atlikusi, mēs varam vienīgi aizlidot uz Jūrzemi... Un arī tikai tad, ja lidosim lēnam un nepārslogosim mašīnu. Ja mēs lidosim uz to... Vak-nuku, tur nolaidīsimies un vēl paņemsim lieku pasažieri, degviela izsīks vēl pirms mūsu nolaišanas Jūrzemē! Tas nozīmē, ka mēs iekritīsim jūrā un noslīksim! Jūsu trijotni tieši no šejienes mēs varam aizgādāt, bet četrus, plus vēl viena lieka nosēšanas — tas mums nav pa spēkam.
Mēs klusēdami klausījāmies. Precīzi paskaidrojusi apstākļus, viņa atkal piesēda uz zaru gultas, aptverdama rokām ceļus. Savās baltajās un mirdzošajās drānās jūrzemiete ļoti līdzinājās marmora statujai... Baigajā klusumā mēs pēkšņi ievērojām, ka viss apkārt ir nedabiski sastindzis. Neviena koka lapa nekustējās. Briesmīga nojauta caururba Rozalindes smadzenes, radīdama izmisuma uzbangojumu: