— Viņi vairs ... vairs nekustas?! Es nedomāju, ka ... Es gribu zināt!...
— Jā, — vienkārši un mierīgi atbildēja jūrzemiete, — viņi visi ir miruši. Plastikāta diegi izžūstot savelkas. Tas, kurš pretojas un cīnās ar šiem pavedieniem, ļoti ātri pagurst, zaudē samaņu... pēc tam nomirst... Taču šķiršanās no dzīves tādā veidā salīdzinājumā ar jūsu nažu un bultu ievainojumiem ir mazāk mokoša.
Man un Rozalindei šermuļi skrēja pār kauliem: no visa teiktā dvesa ledaina vienaldzība... Nāve, kas valdīja visapkārt, šķita sevišķi baiga. Tā bija pienākusi nevis kaujā vai nejaušā kautiņā, tas bija... pavisam kas cits. Visvairāk mūs pārsteidza jūrzemietes miers. No viņas neplūda līdzjūtība vai žēlums, drīzāk — viegls pretīgums, kā darot ne sevišķi tīkamu, taču vajadzīgu darbu. Apmēram tāpat, kā iznīcinot prusakus... Viņa acumirklī pārtvēra mūsu pārsteigumu un īgni pakratīja galvu.
— Nogalināt nekad nav viegli, — viņa ierunājās, — nav viegli atņemt dzīvību apdvēseļotai matērijai. Bet izlikties, ka iespējams iztikt bez vardarbības, nozīmē melot. Jūs taču ēdat gaļu. Tur, kur aug dārzeņi, nedrīkst augt puķes: jūs tās izravējat. Veselām mikrobu paaudzēm jāiet bojā, lai mēs ar jums būtu spējīgi eksistēt. Tāds ir pasaules uzbūves princips! Mēs taču cīnāmies pret mikrobiem, kuri apdraud mūsu dzīvības. Lūk, tāpat mums jāapkaro tas cilvēku dzimums, kas grib mūs nokaut. Pretējā gadījumā mēs iesim bojā. Džunglisti bija lemti iznīcībai: viņi eksistēja bez nākotnes. Bet arī tie, kuri viņus padzina uz Džungļiem, — arī tie bija nolemti bojā ejai... Reiz viņi valdīja pār visu dzīvo ... Izmirušie! ... Jums šis vārds nav svešs! Vai esat kaut ko dzirdējuši par dinozauriem? Šīs gigantiskās ķirzakas izmira, jo tām bija jāatbrīvo vieta citiem. Arī mums kādreiz nāksies atbrīvot vietu citām dzīvības formām. Un droši vien arī mēs pūlēsimies apkarot jaunās smadzenes, līdzīgi pļaviņā sastingušajām Senās Pasaules atliekām. Taču, pūlēdamies pretiniekus apkarot, mēs tikai piespiedīsim viņus maksimāli izmantot savas iespējas, un, kad viņi iekaros mūsu telpu un laiku, mēs pazudīsim tieši tāpat, kā nupat pazuda jūsu «normālie» un «nenormālie»!... Katra Visuma smadzeņu izpausme cīnās dēļ savas eksistences dzīvības nišā. Arī manas zemes ļaudīm ir svēts viss savs, arī viņi sapņo par nemirstību. Patlaban jūsu sirdis un smadzenes uztver mirušos kā daļu no sevis; jums sāp jūsu biogrāfijās bojāeja! Pļaviņā nāves miegā iegrimušajiem atšķirībā no jums nekas vairs nesāp. Kamēr tie elpoja, viņi baidījās no jums, no tā pārākuma, kas apdraud viņu sugu, viņu morālās vērtības. Viņi bija ielāgojuši zemāko bausli: lai izdzīvotu — ir jānorobežojas ne tikai no tiem, kas «sliktāki» par tevi, bet arī no tiem, kas «labāki» par tevi... Pārdzimšana jaunā kvalitātē — lūk, dzīvības likums! Bioloģiskās evolūcijas kāpnes iestiepjas Visumā, un mēs esam tikai pakāpiens! Jūsu_tēvi un mātes stabilitātes jēdzienu meklēja NORMA un — liktenīgi kļūdījās. Ja nu jūs vēl skumstat par nolemtajiem, par savas cilts bojāeju, tad padomājiet, kā viņi izrīkotos ar jums veiksmīgu medību gadījumā ...
Mani vēl aizvien kaitināja viņas pamācošais, iecietīgais tonis; tomēr sacītajam nācās piekrist... Protams, līdz baltās būtnes pārākuma apziņai man vēl bija tālu... Es vēl nebiju nostājies uz evolūcijas nākošā pakāpiena (arī šobaltdien neesmu par to īsti pārliecināts) un mūsu trijotni vērtēju vienīgi kā novirzi no NORMAS, kā Dabasmātes kļudu, lai gan...
Paraudzījos uz Petru. Nevarēju nepamanīt, ka meiteni šis monologs pamatīgi nogurdinājis: viņa jau sen neklausījās jūrzemietes vārdos, bet cītīgi un mazliet bailīgi aplūkoja «draudzeni» ... Manā atmiņā uzpeldēja fragmenti no biogrāfijas «pirms bojāejas» ...
Krustmātes Harjetes seja zem ūdens: viņas izjukušie mati upes dzīvespriecīgajā straumē; spokainais
Annas siluets: viņas ļenganā, cilpā pakrinātā miesa; Sallijas šoks Katrīnes spīdzināšanas laikā; Sofija, kura pārvērtusies par mežoni un vaļājas putekļos ar kaklā iestrēgušu bultu ...
Tāds varēja būt arī Petras liktenis.
Atsēdos līdzās māšelei, apskāvu viņu un piespiedu sev pie krūtīm.
Visu laiku, kamēr jūrzemiete lasīja mums «lekciju», Mišels saspringti, ar tādām kā dzīvnieka skumjām pētīja mašīnu, kas atradās pļavas vidū. Kādas divas minūtes viņš nenolaida acis no tās, pēc tam nopūtās un atskatījās.
— Petra, — Mišels sacīja, — vai tu vari vēl rei-zīti aizsniegties no šejienes līdz Reičelai?! Man tas ir ... ļoti nepieciešami!
Petra-signālsvilpe attiecīgi uzbangoja un pēc mirkļa pamāja ar galvu.
— Jā, viņa mūs klausās. Viņa alkst uzzināt, kas pie mums notiek.
— Pirmkārt, pasaki viņai, ka visi mēs esam dzīvi un mums nekas nekait.
— Viņa saprata! — Petra paziņoja.
— Un tagad pasaki... lūk, ko... Lai Reičela paciešas ... kādas divas vai trīs dienas, kamēr es pārnākšu mājās un... aizvedīšu viņu no turienes. Vai vari to paziņot?
Petra domās atkārtoja visu, ko Mišels lūdza pateikt (seansa laikā mūsu galvās atkal dārdēja pērkons), un sāka gaidīt atbildi.
— Ir nu gan, — skuķēns, pēkšņi sabozies, komentēja. — Atkal tā Reičela raud!... Burtiski slīkst asaras jūsējā Reičeliņa!... Būs jāpajautā, kāpēc... Viņas galvā taču — tur, aiz domām, — valda miers un cerība. Viņa ir kļuvusi priecīga!... Tomēr raud un raud. Muļķīgi, vai ne?
Mēs visi vērojām Mišelu, neuzdrošinādamies runāt.
— Labs ir, — beidzot viņš sacīja. — Jūs abus meklē, lai sodītu: neviens no jums nevar atvest Reičelu!
— Mišel... — iesāka Rozalinde. Taču viņš to pārtrauca.
— Meitene tur ir viena, — viņš sacīja. — Nav ko diskutēt! Vai tu pamestu nelaimē Dāvidu? Un Dāvids tevi?
Uz to neviens viņam neko neatbildēja. Un ko gan uz to varēja atbildēt?!
— Tu... sacīji, ka aizvedīsi viņu? — vaicāja Rozalinde.
— Cits nekas neatliek, — Mišels domīgi teica. — Palikt tur? Agri vai vēlu viņi mūs... vai mūsu bērnus ... atmaskos un ... Nē! — viņš apņēmīgi iesaucās. — Bēgt uz Džungļiem? — Viņš ar pretīgumu paraudzījās visapkārt. — Arī tā nav izeja! Tātad paliek tikai viens: Reičelai jābūt kopā ar mums, ar visiem ... Un, ja, mašīna nespēj viņu aizvest, kādam tas i г jāizdara!
Jūrzemiete pavirzījās uz priekšu un satraukti lūkojās Mišelā... Viņas acis sajūsmā liesmoja. Taču viņa tūdaļ pat apslāpēja sevi un nožēlas pilna pašūpoja galvu.
— Tas ir... neiedomājami tālu. Jums nāksies šķērsot baismīgu zemi... Nē, tas nav reāli, — viņa piebilda.
— Es zinu, ka tālu, — Mišels atbildēja. — Es ... visu zinu. Taču beigu beigās Zeme ir apaļa, un noteikti jābūt vēl kādam ceļam.
— Arī tad, ja tāds pastāv, šis ceļš būs smags ... un bīstams! — jūrzemiete brīdināja.
— Droši vien mazāk bīstams nekā palikšana Vaknukā, — Mišels paraustīja plecus. — Mēs tagad zinām, kurp doties, — vecā telpa mums vairs neder! Ja tas, kas piemeklēja mūs, būtu bijusi nejaušība ... Ja atklātos, ka mēs bijām ikdienišķa novirze no ... NORMAS!... Taču šobrīd viena lieta ir visiem spēkiem censties izglābt savu ādu, un pavisam cita — dzīvot kaut kam noteiktam, meklēt to!
Jūrzemiete kādu brīdi klusēja un tad pievērsa Mišelam savas milzīgās, skaistās acis.