ferma, un tas ļoti kaitināja manu tēvu. Līdzko viņi fl satikās, Džozefs Strorms nekad un nekur nepiekrita Angusam Mortonam. Tēvoča Angusa meita Roza-linde bija man māsīca.
Ar katru gadu mūsu ciemats aizvien vairāk paplašinājās. Nu jau mēļoja, ka arī Rigo iedzīvotāji varot bez ielūkošanās kartē pateikt, kur atrodas Vaknuka. \
Tātad šūpulis man kārts ziedošā apvidū, vienā no turīgākajām fermām. Būdams desmit gadus vecs, daudz par to neprātoju. Manā apziņā ferma bija visai neizdevīga vieta rotaļām; tur nekad nepietrūka darba, un, ja vienīgi nepaguvu laikus aizmukt, man aizvien tika dots kāds garlaicīgs uzdevums.
Arī tovakar es pēc paraduma centos nepievērst sev uzmanību, līdz sadzirdēju šķīvju pazīstamo skanēšanu un aptvēru, ka pienācis laiks vakariņot. Vēl kādu brīdi noslamstījos pa pagalmu, vērodams, kā izjūdz zirgus. Ieskanējās gongs. Viesistabas durvis atvērās, un visi mājinieki barā iebruka plašajā telpā. Panelis ar uzrakstu «MEKLE UN ATROD MUTANTU!!!» rēgojās man un pārējiem ienācējiem acu priekšā, taču es uz to nekādi nereaģēju: ikdienišķa istabas iekārtojuma detaļa, nekas vairāk. Tobrīd mani visvairāk nodarbināja gardās maltītes smarža.
Trešā nodaļa
1
No tā laika es sāku apciemot Sofiju, — reizi vai divas reizes nedēļā. Mācības skolā parasti aizņēma rīta cēlienu. Faktiski mācības — pārāk skaļš apzīmējums. īstenībā kāda pusmūža sieviete, sapulcinājusi vairākus bērnus, mācīja viņus lasīt un rakstīt, bet ar gados vecākiem pusaudžiem risināja vienkāršus aritmētikas uzdevumus. Tādēļ man nebija pārāk grūti dienas vidū pazust, pieceļoties no pus-diengalda mazdrusciņ ātrāk, iekams neviens vēl nebija sameklējis man kādu darbu.
Sofijas potīte sadzija, un mēs ar meiteni aizvien biežāk devāmies klaiņot pa apkārtni.
Reiz mēs aizstaigājām līdz karjera mūspusei. Vēlējos parādīt meitenei tvaikmašīnu, — pat simt jūdžu attālumā otras tādas nebija, un mēs visi ar to ļoti lepojāmies. Korkijs, kas tvaikmašīnu uzraudzīja, kā vienmēr bija kaut kur aizblandījies, bet šķūņa durvis bija vaļā, un mēs skaidri dzirdējām strādājošās mašīnas ritmisko elpu. Bet ar klausīšanos vien mums nepietika, tāpēc ielavījāmies šķūnī. Jā, sākumā bija bezgala interesanti vērot «briesmoņa» uzvedību, taču pēc minūtēm desmit mums apnika stāvēt uz vietas un bolīt acis. Iznākuši laukā no šķūņa, mēs uzrāpāmies malkas grēdas pašā augšā. Iekārtojāmies ērtāk, šūpojām kājas un atsākām sarunu, ar vienu ausi klausīdamies mašīnas šņākoņā.
— Akselonkulis saka, ka Izmirušajiem bijušas daudz spēcīgākas mašīnas par šito, — es paziņoju.
— Bet mans tētis saka: ja kaut ceturtdaļa no tā, ko stāsta par Izmirušajiem, atbilstu patiesībai, viņus vajadzētu saukt nevis par cilvēkiem, bet par burvjiem, — meitene iebilda.
— Vai tad tavs tētis, — es pajautāju, — netic, ka Izmirušie varēja lidot gluži kā putni?
— Nē, — viņa nogrozīja galvu, — tās ir muļķības. Ja viņi būtu spējuši lidot, arī mēs to spētu!
— Pagaidi.. . Cilvēki taču tagad arī daudz ko spēj, — es mēģināju iebilst.
— Lidot mums nav dots! — viņa spītīgi nogrozīja galvu. — Neizdomā pasakas!
Biju sagatavojies izklāstīt viņai savus sapņus, kuros man rādījās Pilsēta un lidojoši, mirdzoši ķermeņi
debesīs, bet, aptvēris, ka sapņi nav pierādījums, neko neteicu. Vēl brīdi pasēdējām, tad rāpāmies lejā un gājām uz Sofijas māju.
Džons Venders, viņas tēvs, bija mājās un, liekas, kaut ko meistaroja, jo no šķūņa skanēja āmura sitieni. Sofija pieskrēja tēvam klāt un apķērās tam ap kaklu.
— Kā iet, cālēn? — viņš mīļi sasveicinājās. Tad pagriezās pret mani un drūmīgi pameta ar galvu. Kopš mūsu pirmās tikšanās viņš vienmēr šādi sasveicinājās ar mani: skarbs galvas mājiens un — cauri! Tomēr es jutu, ka viņa attieksme pret mani kļūst draudzīgāka. Pašā pirmajā reizē — tad gan Džonam Venderam bija tādas acis, ka man pat elpa aizrāvās. Šodien es gāju Sofijai līdz bez bažām: mēs jau gandrīz bijām kļuvuši draugi ar viņas tēvu. Viņš labprāt tērzēja ar mani, reizēm pastāstīja kaut ko ļoti interesantu. Un tomēr šad tad es jutu viņa acīgo, vērtējošo skatienu.
Bija jāpaiet laikam, lai es saprastu, ko Sofijas tēvam nozīmēja, mājās pārnākot, uzzināt, ka viņa meitas kāju ieraudzījis nevis «vienalga kas», bet tieši Dāvids Strorms, Džozefa Strorma dēls! Ne reizi vien, esmu pārliecināts, Vendera smadzenēs kvēloja doma: vienīgi tas, kas miris, nekad neizpaudīs viņam zināmo noslēpumu, arī tad, ja ļoti gribēs. .. Iespējams, ka par to, ka paliku dzīvs, man jāpateicas viņa sievai — Vendera kundzei? ... Ļoti iespējams ...
Todien es ieskrambāju roku un brūcīte asiņoja. Iegāju virtuvē, bet, tā kā visi bija aizņemti ar ēst-gatavošanu, mēģināju pats pārsiet roku ar tīru lupatiņu. Šai mirklī mani ieraudzīja māte. Viņa sāka vaimanāt, skaitīt tēvreizi, lika kārtīgi izskalot brū-cīti un pati apsaitēja man roku, purpinādama, ka es atkal spiežu viņu nodarboties ar sevi visnepiemērotākajā brīdī. Gribēju attaisnoties, un man paspruka:
— Es pats visu izdarītu, būtu man bijusi vēl viena
roka!
Pēc šiem, manuprāt, nenozīmīgajiem vārdiem virtuvē iestājās kapa klusums. Māte sastinga gluži kā statuja. Neizpratnē paraudzījos uz visiem, kas tobrīd atradās virtuvē: Mēriju ar pīrāga gabalu rokā, diviem strādniekiem ēdiendevas gaidās, tēvu, kurš sēdēja galda galā. Visi klusēdami blenza manī. Izbrīna pilnais skatiens tēva sejā dzisa, lūpas sakniebās cietsirdīgā taisnumā, zods izvirzījās uz priekšu un virs deguna savilkās uzacis.
— Ko tu teici? — viņš lēnām izdvesa.
Šis tonis man bija labi zināms, un es nobijos. Sāku pat drebēt, jo galīgi nesapratu, kas tēvu tik ļoti saniknojis.
— Es-s-s ti-i-kai pateicu, ka pats v-v-varu ... — bailēs stostīdamies, izspiedu no sevis.
Tēva acis kļuva šauras jo šauras, un tajās pazibēja kaut kas tāds, kas lika man sastingt šausmās. Auksti sviedri pārklāja muguru.
— Tātad tu vēlējies sev trešo roku?! —aizvien tikpat lēni, skaidri izrunādams katru zilbi, tēvs turpināja.
— Nē, taču! Tēt! Nē! Es teicu: būtu bijusi man...
Aiz pārbīļa nespēju vairs runāt. Gribēju izskaidrot, ka neko ļaunu nedomāju, taču vārdi izpalika. Mēle pielipa aukslējām. Pamirušu sirdi gaidīju iesākamies tiesu. Visu mājinieku skati bija pievērsti tēvam.
— Tu! Tu — mans dēls — Dāvids Strorms — piesauci Sātanu, lai tas tev dāvinātu trešo roku! — dimdēja tēva balss.
— Nevienu es nepiesaucu! Es gribēju .. .
— Klusē! — tēvs valdonīgi pacēla roku. — Vai visi dzirdēja, ko viņš teica?! Rimsties, meli, nepadari grēku vēl smagāku!
— Bet...
— Neizvairies un godīgi atbildi, vai savās domās jelkad esi bijis neapmierināts ar miesu, kuru Dievs tev piešķīris? Ar ķermeni, kas ir Viņa līdzība?
— Es taču teicu: «Būtu bijusi man ...»
— Dieva zaimotājs! Tu ņirgājies par NORMU! Mēs visi šeit to dzirdējām: tev nav kur sprukt. Vai tu maz aptver, kas ir NORMA?
Labi pazīdams tēvu, pretim nestrīdējos: tas būtu veltīgi un riskanti. Vienalga viņš nesapratīs, nevēlēsies saprast.