Gūsteknis neatteicās no sargu atnestā ēdiena un alus, bet, kad viņš apsēdās uz sola pie lieveņa, viņa kaulainie ceļi gandrīz aizsniedza plecus. Siermaizi košļādams, viņš cītīgi nopētīja pagalmu, nepalaizdams garām nevienu sīkumu. Tad viņa skatiens apstājās pie manis. Viņš paaicināja mani sev klāt, taču es izlikos, ka neesmu to pamanījis. Viņš no jauna pameta ar pirkstu, un man kļuva neērti par savu baiļošanos. Gāju tuvāk, domās izvēlēdamies apstāšanās vietu, līdz kurai «zirnekļa» rokas nespētu aizsniegties.
— Kā tevi sauc, puisi? — viņš jautāja, kad biju apstājies.
— Dāvids, — atbildēju. — Dāvids Strorms!
Viņš pamāja ar galvu, it kā es būtu apstiprinājis to, ko viņš tāpat jau zināja.
— Un cilvēks ar pārsieto roku uz lieveņa — tavs tēvs Džozefs Strorms, vai ne? — viņš no jauna vaicāja.
— Kā tad, — atbildēju.
Viņš atkal pamāja ar galvu, un pētījošs skatiens lēni pārslīdēja mūsu mājai un visam pagalmam.
— Tātad šī ir Vaknuka? — pa pusei taujādams, pa pusei secinādams, viņš noteica.
— Jā! — nodārdināju trešo reizi un sāku gaidīt ceturto jautājumu. Iespējams, ka barvedis man kaut ko vēl pavaicātu, taču kāds no sargiem uzkliedza, lai paeju nostāk. Nelielā vienība drīz vien devās tālāk Kentakas virzienā, un es, jāteic godīgi, atviegloti uzelpoju. Mana pirmā tikšanās ar Džungļu ļaudīm izrādījās daudz neinteresantāka, nekā biju to iztēlojies, un sirdī pēc tās palika derdzīgas nogulsnes ...
Vēlāk uzzināju, ka abiem gūstekņiem izdevies izbēgt tajā pat naktī. Neatminu, kurš man to teica, katrā ziņā tēvs tas nebija: viņš nekad pat neieminējās par dubultnieku, un arī man neradās drosme pavaicāt, kas tad īsti bija šis «zirneklis».
Uzbrukums sāka aizmirsties, un vaknukieši atkal pievērsās mājas darbiem un rūpēm. Tēvs atkal sastrīdējās ar manu onkuli Angusu Mortonu. Jāteic, ka abu uzskati tik pamatīgi atšķīrās, ka jau daudzus gadus viņu attiecības bija visai saspīlētas. Tēvs pastāvīgi apgalvoja, ka Anguss esot Vaknukas tikumiskās pagrimšanas vaininieks, bet Anguss neatlaidīgi atkārtoja, ka Džozefs Strorms ir īsts varapiere un dogmatiķis, ka viņa galvā nav ne drusciņas veselā saprāta. Šoreiz kārtējo ļembastu izraisīja Angusa pirkums: diženu zirgu pāris. Par šiem zirgiem pie mums runāja jau sen, bet neviens tos vēl nebija redzējis. Taču fakts, ka zirgi uzradās tieši Angusa Mortona fermā, padarīja manu tēvu aizdomīgu, un viņš izbrīvēja laiku, lai aizbrauktu tos apskatīt.
Pietika tēvam tikai reizi uzmest acis šiem milzeņiem, lai viņš nekavējoties pasludinātu tos par nepareiziem. Pilns nicinājuma tēvs uzgrieza dzīvniekiem muguru un devās taisni pie inspektora pieprasīt «izdzimteņu tūlītēju izdeldēšanu»! Taču rezultāts bija pavisam negaidīts.
— Šoreiz jums nebūt nav taisnība, — inspektors sacīja, indīgi smīnēdams, un, kā izrādījās, pilnīgi drošs par to, ka noprotestētais gadījums nekādus strīdus un iebildumus neizraisīs. — Attiecībā uz dzīvniekiem ir valdības atļauja, tātad tur nav par ko runāt!
— Tie ir meli! — tēvs dusmās nošņācās. — Vēl nekad Dievs nav radījis tik lielus zirgus, tāpēc valdība neko tādu nevarēja atļaut.
— Un tomēr atļauja ir, — inspektors nelokāmi palika pie sava. — Vēl jo vairāk, jums jāzina, ka Angusa kungs, labi pazīdams savus kaimiņus, šiem zirgiem dabūja speciālu atļauju, rakstiski noformētu.
— Tādā gadījumā tie, kas šādas atļaujas izsniedz, nav godīgi cilvēki! Pasarg' Dievs mūs no nešķīsteņiem! — tēvs vairs nevaldīja pār sevi.
— Jūs apšaubāt oficiāla dokumenta likumību? — inspektora balss kļuva ledaina. Taču tēvs pat nesamulsa.
— Neesmu muļķis, saprotu, kāpēc dažs labs caur pirkstiem raugās uz šo lietu, — viņš turpināja. — Šitāds izdzimtenis taču padara divu, varbūt arī trīs zirgu darbu un izmaksā daudz lētāk! Bet tas, kas ir ļoti izdevīgi, tūlīt rada arī nelikumības. Vēlreiz atkārtoju: šie zirgi ir novirze! Šie dzīvnieki nav Dieva radījumi un kā nešķīsteņi bez vilcināšanās jāiznīcina!
— Valdības slēdzienā minēts, ka tāda šķirne radīta normālos apstākļos, bet neviens jums neaizliedz meklēt tajos novirzi no svētās normas, — inspektors draudzīgā tonī aizrādīja.
— Un viss tikai tāpēc, ka ir ļoti izdevīgi iegādāties tādus monstrus, — tēvs stūrgalvīgi atkārtoja. — Bet jūs! Jūs taču pats redzat, ka šie zirgi ir nepareizi, lai arī kā to censtos noliegt. Aizdomājieties, kas notiks, ja mēs neliksimies zinis par vainīgajiem, labi saprotot: tas nav no Dieva! Nedrīkst pieļaut grēku tikai tāpēc, ka dažam nez ka izdevies sagādāt atļauju! Svētais Gars palīdz mums saprast, kas nāk no tā Kunga un kas no paša nelabā, tāpēc īsteni ticīgais nekad nekļūdās un žēl, ka valdība mūs ignorē!
— Vai neiznāks tāpat kā toreiz ar Deikera runci? — inspektors pavīpsnāja. Tēvs nosarka un sāka cītīgi klepot.
... Lieta bija šāda: pirms gada tēvs uzzināja, ka Bena Deikera sieva pārnesusi mājās kaķi bez astes. Noskaidrojis, ka dzīvnieciņš tāds ir kopš dzimšanas, tēvs palūdza inspektoram sankciju kaķa likvidēšanai. Atļauja tika izsniegta. Taču Deikeri iesniedza protestu, kas tik pamatīgi saniknoja tēvu, ka viņš ņēma un pašrocīgi izpildīja runcim nāvessodu, negaidot
oficiālu tiesas lēmumu. Taču tēvs bija pārcenties! Tika saņemts oficiāls paziņojums, ka pastāv atzīta un apstiprināta bezastes kaķu suga, pie tam — ļoti izcila, un tēvam nācās ne vien publiski atvainoties Deikeriem, bet ari samaksāt par nodarīto zaudējumu ...
— Šī lieta ir daudz nopietnāka, — atguvies no samulsuma, tēvs stingri iesāka.
— Klausieties, Strorm! — inspektors, pacietību zaudēdams, uzbrēca. — Šķirnei ir oficiāls apstiprinājums. Zirgu pāra iegādei tika dota rakstiska atļauja. Ja vēl ar to jums nav gana, ejiet un nošaujiet zirgus pašrocīgi: pats atbildēsiet! Taču pieminiet manus vārdus: ar atvainošanos vien cauri netiksiet!
— Jūsu pienākums ir izdot man atļauju nogalināt šos izdzimteņus! — tēvs nekādi nevarēja rimties un nokaitināja inspektoru tiktāl, ka tas uzkliedza:
— Mans pienākums ir pasargāt tos no dogmati-ķiem un kretīniem!
Nemāku teikt, vai viņi nonāca līdz kautiņam, — domāju, ka nē. Taču pāris dienas tēvs spļāva zilu zēveli... Nākošajā sestdienā viņš lika mums visiem nolādēt tos, kuri slēpj mutantus un apgāna šķīstos iedzīvotājus. Viņš aicināja boikotēt mutantu īpašniekus, sprediķoja par varas orgānu korupciju un nolaidību, bet nobeigumā dažas oficiālas personas pasludināja par Ļaunā un Netiklā aizstāvjiem.
Inspektors nesarīkoja publisku skandālu, taču viņa replikas par reliģioziem fanātiķiem un kretīniem aizsniedza tēva ausis. Šis pēdējais piliens pārpildīja tēva pacietības kausu. Tas nekas, ka Deikeru bezastaiņa dēļ viņš bija līdz ausīm nepatikšanās, — Angusa zirgi viņam derdzās kā vēl nekad ... Iespējams, ja Angusa vietā zirgu īpašnieks būtu kāds cits ... Tēva niknums meklēja upuri...
Kaislību vilnis mūsmājās sita augstu vilni, taču man tas ļāva dzīvot pilnīgi brīvi. Mani neviens neuzmanīja.
Ilgāku laiku nebija nekādu uzbrukumu, un vecāki atļāva Sofijai iziet no mājas pastaigāties. Es bieži satiku viņu pie uzbēruma.
Par to, ka Sofija varētu apmeklēt skolu, nevarēja būt ne runas: viss zibenīgi nāktu gaismā, kaut arī viņa uzrādītu viltotu dzimšanas apliecību. Tēvs ar māti bija iemācījuši meitu lasīt un rakstīt, lai gan viņiem nebija nekādu grāmatu. Tāpēc es, kamēr mēs pastaigājāmies vai spēlējāmies, centos meitenei pēc iespējas vairāk izstāstīt no tā, ko biju apguvis skolā vai patstāvīgi uzzinājis no grāmatām.