— Pasaule, kurā mēs dzīvojam, ir ļoti liela, — stāstīju Sofijai. — Tās civilizētā daļa, kurā ietilpst arī mūsu Vaknuka, ir tikai niecīgs gabaliņš. Nez kāpēc to sauca par Labradoru. Runā, ka šādi to nosaukuši Izmirušie, taču īsti neviens to nezina. Apkārt Labradorai viļņojas ūdeņi, ko dēvē par jūru, un tajā dzīvo dažādas zivis. Neviens no tiem, kurus es pazīstu, nav redzējis jūru. Vienīgi — Akselonkulis. Jūra atrodas ļoti tālu no šejienes: kādas trīssimt jūdzes uz austrumiem vai ziemeļaustrumiem. Ja dosimies uz dienvidiem vai dienvidrietumiem — mēs nokļūsim Džungļos, bet tālāk — Ļaunajā Zemē, kura nogalina.. .
Vēl mums tika stāstīts, lai gan arī to neviens droši nezina, ka Izmirušo dzīves laikā Labradora bijusi mūžīgā sasalumzeme, tāpēc šeit neviens neesot dzīvojis. Pēcāk sākuši audzēt kokus; un vēl senie zinājuši kaut kādus svarīgus noslēpumus. Taču tas viss bijis ļoti sen. Pirms tūkstoš vai diviem tūkstošiem gadu. Kas to lai zina... Varbūt vēl daudz, daudz senāk. Neskaitāmas cilvēku paaudzes dzīvoja_ kā zvēri, kamēr iestājās šķīstīšanās un Rakstītā Vārda ēra. Kā atbalss no tiem laikiem saglabājušās «Nikol-sona «Nožēlas»» (tautā šo darbu dēvē par «Grēksūdzēm»), un ari vienīgi tāpēc, ka, daudzus gadsimtus pamatīgi noglabātas, tās nogulējušas klints alā... Vēl mums ir dota pati vecākā grāmata pasaulē — Bībele. Tā bijusi Izmirušo ceļvedis.
Viss, par ko stāstīts šais divās grāmatās, noticis ļoti, ļoti sen. Bet to, kas tad atgadījies laika sprīdī starp Sodu, kurš nāca pār Izmirušo pašpārliecinātajām un grēcīgajām galvām, un mūsdienām, — neviens lāgā nezina. Par šo laiku ir milzums ticējumu un leģendu. Leģendu radīts ir arī pats nosaukums «Labradora»: Bībelē un «Nožēlās» tāda zeme nav minēta. Iespējams, ka tā patiešām reiz bijusi šausmīgi auksta zeme, kaut gan tagad mēs salstam tikai divus mēnešus gadā. Viss var būt!
Ilgu laiku strīdējušies par to, vai senāk ir bijušas apdzīvotas citas pasaules daļas, izņemot Labradoru un lielo Ņūfas salu. Uzvarējis viedoklis, ka visās citās pasaules daļās plosījies grēks, tādēļ Dieva sods tās ķēris vissmagāk. Reizēm tur uzgājuši kaut ko līdzīgu Džungļu zemei. Skaidra lieta, ka tur viss ir pavisam nepareizi! Un dzīvot tur nedrīkst, vismaz šobrīd ...
Neko jau daudz par pasauli, kurā mēs dzīvojām, vēl nevarēju pateikt, taču katrā ziņā runāt par to bija daudz saistošāk nekā par Etiķu, kuru mums svētdienas skolā mācīja liela auguma sirmgalvis. Etiķa!... Skolotājs monotoni skaidroja, ko drīkst un ko nedrīkst darīt: vairums aizliegumu bija tie paši, ko diendienā tēvs ar bardzību dzina mūsu galvās ... Bet paskaidrojumi reizēm atšķīrās.
Etiķa mācīja, ka cilvēcei, tas ir, tiem cilvēkiem, kuri dzīvo civilizētās vietās, lemta mājāspārnākšana, atgriešanās zaudētajā paradīzē. Ērkšķaini asiņaina būs mūsu pacelšanās tuvāk virsotnēm, kuras reiz pazau-
dējām. Bez Patiesības ceļa kalnup ir vēl tūkstošiem viltus ceļu: reizēm tie liekas daudz ērtāki un tāpēc daudz vilinošāki, taču melu takai lemts aprauties bezdibeni. Ētika brīdina — ir glumi kāpieni un negaidīti slazdi; tā mudina acīgāk doties uz priekšu, izšķirošā brīdī nepaļauties vienīgi uz sevi. Jo Dievišķā pacietība un mīla uzmana katru mūsu soli, atver īstos vārtus un paglābj no elles.
Lielais Sods, kas nāca pār Izmirušajiem, liek mums bruņoties ar ticību Visaugstajam un stāties pretī velna viltībām: tad mēs saņemsim Piedošanu un Balvu — Zelta laikmetu.
Cilvēki izcieta tādus sodus kā zemestrīces, plūdus, mēri, pilsētu un tautu bojāeju. Lielais Sods bija pats pēdējais un pats briesmīgākais, tajā it kā apvienojās visi iepriekšējie sodi. Kāpēc un par ko ļaudīm tika lemtas šīs mocības? Skaidri nav zināms, taču, spriežot pēc visa, toreiz valdīja slepkavas un netikļi, Svētā Vārda apgānītāji.
Katrs Ētikas bauslis un liecība uzsver: cilvēks piedzimst, lai cīnītos pret ļaunumu un netikumiem. Ikvienam jāpiedalās vainas meklēšanā, ikvienam jāiznīcina novirzes no NORMAS!
Šo mācības daļu es Sofijai noklusēju. Ne jau tāpēc, ka pieskaitītu viņu mutantiem, — man pat tādas domas nebija. Un tomēr, sarunādamies ar viņu, šādas tēmas neskāru.
Piektā nodaļa
1
Kamēr es nepinos nevienam pa kājām, mājinieki itin labi iztika bez manis. Kolīdz pagadījos viņiem acīs, mani tūdaļ pielika pie darba.
Vasara iekrita pasakaina, un fermeri strādāja kā skudras. Reizēm tomēr tiem nācās pārtraukt darbu, lai apkarotu nešķīsteņus. Noviržu šogad bija gaužām maz, ja nu tikai aitas: agrā pavasari tām atskrēja pāris aplamu jēru. Ar labību viss bija gods godam, un inspektors izdeva atļauju nodedzināt vienu vienīgu lauku: tas piederēja Angusam Mor-tonam.
Starp dārzeņiem novirzes trāpījās vēl retāk. Jā, tas tiešām bija rekordgads — viss atbilda NORMAI. Mans tēvs staroja aiz laimes un kādā no saviem sprediķiem uzsvēra, ka Vaknukas pretspars Melnajiem Spēkiem ieies vēsturē.
— Slava Visuredzošajam! — tēvs izsaucās. — Lai pateicamies Visuvarenajam, ka par zirgiem-briesmo-ņiem Viņš sodīja tikai zirgu saimnieku, bet ne visu
ciemu.
Ražas novākšana ritēja pilnā sparā, un man vai ik rītu izdevās nepamanītam aizšmaukt no mājām un ilgi, ilgi klaiņot kopā ar Sofiju. Gadījās, ka mēs abi aizklīdām pavisam tālu, taču piesardzību nekad nezaudējām. Sofijai izveidojās īpatnējs instinkts: līdzko tālumā parādījās kāds nepazīstams cilvēks, meitene bez trokšņa pazuda brikšņos. Vienīgais cilvēks, no kura viņa nevairījās, bija Korķijs, tvaikmašīnas uzraugs. Visi pārējie vaknukieši, izņemot mani, viņai šķita ienaidnieki.
Mums bija sava iemīļota vietiņa: pie strauta ar smilšu sērēm. Es ļoti mīlēju noaut kājas, uzrotīt bikses līdz ceļiem un meklēt aizvien jaunas un jaunas peļķes un peļķītes. Sofija pa to laiku sildījās uz viena no milzīgajiem akmeņiem un kāri sekoja visam, ko es daru. Pēcāk mēs sākām ņemt līdzi divus nelielus tīklus — tos nopina Venderes kundze — un dukuru. Man izdevās noķert savos tīklos sīkas, kurkuļiem līdzīgas zivtiņas, bet Sofija, tupēdama uz akmens,
pūlējās tās sagūstīt ar dukuru. Taču nekas prātīgs neiznāca, un viņa to vien darīja kā sēdēja uz akmens, ar visu sirdi dzīvodama līdzi manām veiksmēm. Taču reiz viņas vēlme noķert zivtiņas uzvarēja: pametusi baiļu pilnu skatienu visapkārt, Sofija uzmanīgi novilka vispirms vienu zābaciņu, tad otru. Uzrotījusi bikses labi augstu, meitene iebrida strautā līdz potītēm un kādu brīdi stāvēja ūdenī, pētīdama savas basās kājas.
— Nāc pie manis! — es uzsaucu. — Te mudž no zivīm!
Atmetusi ar roku visam, kas viņu biedēja un šausmināja, meitene, līksmi smiedama, steidzās pie manis... Paguruši traukties no peļķes uz peļķi, mēs izcēlām dukuru pilnu ar zivīm, apsēdāmies uz nošķelta akmens, izstiepām kājas un baudījām dāsno sauli.
— Viņas nemaz nav tik šausmīgas, vai ne? — Sofija iejautājās, norādīdama uz savām mazajām pēdiņām.
— Viņas it nemaz nav šausmīgas. Kad es skatos uz tām, man pat liekas, ka manējām kaut kā pietrūkst, — vaļsirdīgi atbildēju. Viņas seja atplauka smaidā.
Dažas dienas vēlāk mēs atkal ķērām zivis šajā vietā. Dukuru nostiprinājām līdzās akmenim, un sākās skraidīšana turp un atpakaļ, lai iesviestu dukurā izzvejotās zivis. Bijām tā aizrāvušies, ka neko apkārt nemanījām. Pēkšņi sev aiz muguras izdzirdēju balsi: