VAKARI CIEMATA DIKAŅKAS TUVUMĀ
STĀSTI, KO IZDEVIS DRAVNIEKS RUDAIS PAŅKO
PIRMĀ DAĻA
PRIEKŠVĀRDS
«Kas tas par neredzētu brīnumu: Vakari ciematā Dikaņkas tuvumā? Kas tie par vakariem? Un pa roku galam palaidis pasaulē kāds tur dravnieks! Paldies dievam! Maz vēl izplūkāts zošu rakstāmspalvām un izšķiests lupatu papīram! Maz vēl dažādu šķiru ļaudis un salašņas traipījuši pirkstus tintē. Uzgumdīja patika arī dravnieku vilkties citiem pakaļ! Tiešām, iespiesta papīra saradies tik daudz, ka nesadomāsi drīz tāda, ko tajā ievīstīt.»
Dzirdēja, dzirdēja mana viedība šīs runas jau pirms mēneša. Tā ir, saku, ka mūsējam bāliņam, ciematniekam, vajag tik izbāzt degunu iz sava kakta lielajā pasaulē — tu manu tētīt! — Tad ir tāpat, kā kad gadās kādreiz ieiet lielkunga istabās: visi tevi apstāj un sāk āzēt. Nebūtu vēl nekas, lai jau nu augstākā sulainība, bet nē, kāds nekāds noskrandis puika, no izskata — mēsls, kas tūļājās laidarā, arī tas uzplijas; un sāk no visām pusēm, kājām dīžādamies: «Kurp nu, kurp nu, ko meklē? vācies, zemniek, vācies!» … Es jums teikšu … Bet, ko tur runāt! Man ir vieglāk divreiz gadā nobraukt Mirgorodā, kur mani jau piecus gadus nav redzējis ne zemes tiesas rakstvedis, ne cienījamais priesteris, nekā parādīties šajā lielajā pasaulē. Bet, ja esi parādījies, — raudi vai neraudi, — atbildēsi.
Pie mums, mani mīļie lasītāji, — neņemiet ļaunā (jūs varbūt noskaitīsieties, ka dravnieks runā ar jums gluži vienkārši it kā ar savu precinieku vai kūmu), — pie mums, ciematos, jau no seniem laikiem parasts: tikko beidzas lauku darbi, zemnieks nolien uz visu ziemu krāsns augšā atpūsties, un mūsējais bāliņš noglabā savas bites tumšajā pagrabā, un, kad ne dzērves gaisā, ne bumbieri kokā vairs nav redzami, tad, tikko iestājas vakars, droši vien jau kaut kur ielas galā atmirdz uguntiņa, notālēm atskan simiekli un dziesmas, strinkšķ balalaika, bet dažreiz ari vijole, dzirdamas runas, kņada… Tā ir mūsu vakarēšana! Tā, atļaujiet, tā līdzinās jūsu deju vakariem; tikai nevar teikt, ka pilnīgi. Ja jūs brauciet uz deju vakaru, tad tieši tādēļ, lai izlocītu kājas un nožāvātos saujā; bet pie mums meitenes salasās vienkopus vienā mājā ar sprēslenīcām un kārstuvīšiem ne tādēļ, lai dejotu. Un sākumā arī it# kā nododas darbam: sprēslenīcas dūc, plūst dziesmas, un neviena ne acu nepamet sāņus; bet tiklīdz istabā iebrūk puiši ar vijolnieku — saceļas troksnis, sāk plosīties, dejot un notiek tādas lietas, ka pat izstāstīt nevar.
Bet, vislabāk ir, kad visi sakļaujas ciešā pulciņā un sāk minēt mīklas, vai vienkārši — tērzēt. Mans1 dievs! Ko visu tik nesastāsta! Kādus senus notikumus neceļ augšā! Kādas bailes neiedzen! Bet nekur gan, jādomā, netika stāstītas tādas dīvainības, kā vakaros pie dravnieka Rudā Paņko. Kāpēc ciemata ļaudis iesaukuši mani par Rudo Paņko, — nudien, nemāku pateikt. Pat mati man liekas tagad vairāk sirmi nekā rūsgani. Bet pie mums, neņemiet ļaunā, tāds paradums: ja ļaudis iedod kādam kādu palamu, tad tā paliek uz mūžu mūžiem. Bieži svētku priekšvakarā labie ļaudis salasījās dravnieka būdelē viesos, sasēdās ap galdu, un tad, — lūdzu tik klausīties. Un, jāsaka, ka ļaudis nebija vis no vienkāršajiem, kaut kādi ciemata zemnieki; viņu apciemojums būtu pagodinājis pat dažu labu par dravnieku augstāku vīru. Lūk, piemēram, vai jūs pazīstat Dikaņkas baznīcas ķesteri Fomu Grigorjeviču? Ek, kur galva! Kādus nostāstus viņš prata laist vaļā! Divus no tiem atradīsiet šajā grāmatiņā. Viņš nekad nevalkāja raibus rīta svārkus, kādos jūs sastapsiet daudzus lauku ķesterus; bet aizejiet pie viņa, kaut darba dienā, viņš jūs arvien pieņems balachonā no smalkas vadmalas, sarecējuša kartupeļu ķīseļa krāsā, par kuru viņš Poltavā samaksājis turpat visus sešus rubļus aršinā. Neviens visā ciematā nesacīs, ka no viņa zābakiem nāktu deguta smaka; bet katram zināms, ka viņš zieda tos ar vislabākajiem kausētiem taukiem, kādus, domāju, dažs labs zemnieks ar prieku liktu savā biezputrā. Neviens arī neteiks, ka viņš jebkad būtu noslaucījis degunu sava balachona apmalē, kā to dara daži viņa kārtas ļaudis; viņš izņēma no azotes kārtīgi salocītu, gar malām sarkaniem diegiem izrakstītu, baltu lakatu un, izdarījis, kas vajadzīgs, saloka to no jauna, parasti uz divpadsmit daļām, un noglabā azotē. Bet kāds cits viesis… Nu, tas jau bija tāds kundziņš, ka to varēja kaut vai tūliņ iecelt par tiesas piesēdētāju vai zemes tiesnesi. Gadījās, paceļ pirkstu un, skatidamies uz tā galu, sāk stāstīt — pārgudri, slīpēti, kā no grāmatas! Dažureiz klausies, klausies, līdz nogrimsti pārdomās. Sit vai nost, bet nekā nevar saprast! Kur gan viņš ņēmis tādus vārdus? Foma Grigorjevičs reiz par to sacerēja viņam jauku pasaciņu: viņš pastāstīja, kā kāds skolnieks, kas pie kāda ķestera bijis nodots mācībā, atbraucis pie tēva un kļuvis par tādu latini, ka aizmirsis pat mūsu pareizticīgo valodu, — visus vārdus sagrozījis, pielikdams galā — us: lāpsta viņam ir lāpstus, sieva — sievus. Reiz viņi f>bi ar tēvu aizgājuši uz lauka. Latinis ieraudzījis grābekli un prasa tēvam: «Kā to, tēt, sauc jūsu valodā?» Un uzmin, muti ieplētis, grābeklim uz zariem. Tēvs nepaguvis atb'ldēt, kad jau grābekļa kāts, atvēzējies, iezvēlis dēlam pa pieri! «Sasodītais grābeklis!» skolnieks iesaucies, satverdams ar roku pieri un palēkdamies aršinas augstumā, «cik tas, — kaut velns būtu tā tēvu no tilta upē iegrūdis — neganti kaujas!» Redz' kā! Atcerējās pat vārdu, balodītis. — Tāda pasaciņa ne visai patika gudrajam stāstītājam. Ne vārda neteikdams, viņš piecēlās, nostājās izplēstām kājām istabas vidū, nolieca galvu mazliet uz priekšu, iebāza roku savā zaļganas krāsas kaftana pakaļkabatā, izvilka apaļu, lakotu tabakas dozi, uzsita knipi kāda uzkrāsota turku ģeneraļa purnam un, pagrābis ne mazo porciju tabakas, sagrūstas kopā ar pelniem un lupstāju lapām, nepielicis pie deguna, pa gabalu ierāva nāsīs visu šņūcienu, īkšķim pat nepie- durdamies, — un visu laiku ne vārda. Tikai, kad bāza roku otrā kabatā un izņēma zili rūtainu kokvilnas lakatu, tad sevī norūca gandrīz vai sakāmvārdu: neberiet pērles cūkām priekšā… «Nu būs ķilda,» nodomāju, vērodams, ka Fomas Grigorjeviča pirksti jau savelkas pigā. Par laimi mana vecene attapās uzlikt galdā siltus rausīšus ar sviestu. Visi ķērās pie darba. Fomas Grigorjeviča roka negrasījās vairs rādīt pigu, bet sniedzās pēc rausīšiem, un, kā tas arvien mēdz būt, visi sāka slavēt cepēju, saimnieci. Bija mums vēl kāds stāstītājs; bet tas (nevajadzētu viņa vakara laikā nemaz pieminēt) cēla augšā tādus šausmu pilnus nostāstus, ka mati uz galvas cēlās stāvus.. Es tos ar nolūku te neievietoju. Izbiedēsi labos ļautiņus vēl tā, ka visi, nedod dievs, sāks baidīties no dravnieka kā no nelabā. Tad labāk nodzīvošu, ja dievs dos, līdz jaunam gadam un izdošu otru grāmatiņu, tad varēs pabiedēt ar atnācējiem no viņpasaules un brīnumiem, kas notikuši senos laikos mūsu pareizticīgajā zemē. To starpā, var gadīties, atradīsiet paša dravnieka pastāstus, ko viņš saviem mazbērniem stāstījis. Lai tik klausās un lasa vien, bet man, nebijis tikai tas nolādētais slinkums rakties, pietiktu vai denmit tādām grāmatelēm.