Pēkšņi burzmā sākās tracis. «Drīzāk tad es saplīstu gabalos, nekā to ļauju!» iekliedzās Solopija dzīves biedrene, bet ■audis, skaļi aurodami un smiedamies, vilka viņu prom. «Netrako, netrako, sieviņa!» aukstasinīgi sacīja arī Cereviks, pamanījis, ka brangu čigānu pāris satvēris viņai rokas: «kas nodarīts, tas nodarīts; atsaukt es nemīlu!» «Nē un nē! Tas nekad nenotiks!» Chivra vēl kliedza, bet neviens viņā vairs neklausījās. Jaunlaulājamiem apkārt apstāja jautrībnieku pāri, izveidodami ap tiem necaurejamu dejotāju sienu.
Dīvainas, neizskaidrojamas jūtas sagrābtu skatītāju, ja viņš būtu novērojis, ka no viena paša ūsaina muzikanta lociņa pieskāriena stīgām gribot negribot sākās vienprātība un saskaņa. Cilvēki, pār kuru drūmajām sejām, šķiet, veselu mūžību nebija pāri slīdējis smaids, nu sāka dipināt kājas un drebināt plecus. Visi kustējās. Visi dejoja. Bet vēl dīvainākas, vēl neizskaidrojamākas jūtas mostos dvēseles dziļumos, ja ievērotu vecenes, kuru sejās nesen dvēsmoja atvēries kaps — tās tagad grūstījās un lēkāja līdzi jauno baram. Bezbēdīgās! un bez kādas bērnišķas jautrības, bez līdzjušanas dzirksts, viņām vienīgi apīnis, kā mechaniķis savam nedzīvajam au- tomatam, lika darīt kaut ko cilvēkiem līdzīgu; viņas klusām kustināja savas noreibušās galvas, virpuļoja līdzi jautrajam baram, ne acu nepaceldamas uz jauno pāri.
Troksnis, smiekli, dziesmas kļuva aizvien klusāki. Kā pamirdams gurušais lociņš klieda tukšajā gaisā neskaidras skaņas. Vēl kaut kur bija sadzirdama kāju dipoņa, kas līdzinājās tālumā šalcējas jūras dunēšanai. bet drīz vien viss bija tukšs un kluss.
Vai gan tāpat neaizlido no mums arī prieks, šis skaistākais, bet nepastāvīgākais viesis? — un velti tad kāda vientuļa skaņa mēģina izteikt līksmošanu. Jau pati savā atbalsī viņa
sadzird skumjas un tukšumu un baigi ieklausās tajā. Vai gan tāpat nepazūd vētrainās un straujās jaunības draugi, aiziedami pa vienam, cits aiz cita izklīzdami pasaulē, pamezdami vientuļu savu seno dienu biedri. Garlaicīgi ir pamestajam! Un smagi, un tik skumji tiek sirdij, un nekas viņai nevar Dalīdzētl
JĀŅU VAKARĀ
Sens notikums, ko atstastljis N. baznīcas ķesteris.
Fomam Grigorjevičam piemita kāda īpatnēja savādība: viņam nāvīgi nepatika pārstāstīt vienu un to pašu. Gadījās, dažreiz, ka palūdza viņu izstāstīt kaut ko otrreiz, tad, paskat tik, katrā ziņā iespraudīs kaut ko no jauna vai sagrozīs tā, ka ne pazīt nevar. Reiz viens no tiem kungiem, mums, vienkāršiem ļautiņiem, grūti pat nosaukt viņus: rakstnieķeļi viņi — ne rakstnieķeļi, bet, lūk, tie paši, kas uzpircēji mūsu gada tirgos. Sarauš, sadiedelē, sazogas visvisādu grabažu, jā, un tad katru mēnesi vai nedēļu izlaiž pa grāmatelei, ne biezāku par ābeci, — viens no šiem kungiem izvilināja Fomam Grigorjevičam arī šo pašu stāstu, bet izstāstījis, Foma Grigorjevičs jau bija atkal par to pavisam piemirsis. Tad no Poltavas atbrauca tas pats zaļas krāsas kaftanā ģērbies kun- dziņš, par kuru jau runāju, un kura vienu stāstu, domāju, būsiet jau lasījuši, — atved nelielu grāmateli un, vidū uzšķīris, rāda mums. Foma Grigorjevičs jau grasījās apseglot savu degunu ar acenēm, bet, atcerējies, ka aizmirsis aptīt tās ar diegu un apvaskot, pasniedza grāmateli man. Tā kā cik necik lasīt protu un brilles nenēsāju, tad sāku tūlīt lasīt. Nebiju paguvis ne divi lapas pāršķirt, kad viņš pēkšņi apturēja mani aiz rokas. «Pagaidiet! vispirms pasakiet man, ko jūs tur lasiet?» Atzīstos, šis jautājums mazliet samulsināja mani.
«Kā, ko lasu, Foma Grigorjevič? jūsu stāstu, jūsu paša vārdus.» «Kas jums teicis, ka tie ir mani vārdi?» — «Ko tad vēl vajag, te ir iespiests: tāda un tāda ķestera stāstīta.» — «Uzspļaujiet tam uz galvas, kas to iespiedis! vaukšķ kā kuces moskalis. Vai es tā esmu teicis? Ko darīt, ja kādam galvā trūkst vienas skrūves! Klausieties, es jums to tūliņ izstāstīšu.» Mēs pievirzījāmies galdam, un viņš iesāka:
Mans vectēvs (lai dievs mielo viņa dvēseli viņā saulē tikai ar kviešu karašiņām un medus maizītēm), prata lieliski stāstīt. Reizēm, kad sāka stāstīt, visu dienu nebūtu izkustējies no vietas un tikai klausījies. Viņam netiek līdzi neviens mūsdienu balamute. Kad tāds ņemsies moskali vīzēt un turklāt vēl tādā balsī, it kā trīs dienas nebūtu ēdis, tad ķer cepuri un taisies kaut no istabas laukā. Atceros kā tagad, — nelaiķa vecenīte, mana māte, vēl bija dzīva, — kā garā ziemas vakarā, kad ārā sprēgāja sals un galīgi aizmūrēja mūsu istabas šauro lodziņu, viņa sēdēja pie kodeļas, šķetinādama pirkstiem garu pavedienu, kustinādama ar kāju šūpuli un dziedādama dziesmu, ko es vēl tagad it kā dzirdu. Liesmiņa eļļas trauciņā, drebēdama un raustīdamās kā no kaut kā baidīdamās, apgaismoja mums istabu. Atspole rūca, un mēs, bērni, visi pūlītī saspiedušies, klausījāmies vectēvā, kas aiz vecuma jau vairāk nekā piecus gadus nebija nokāpis no savas krāsns augšas. Dīvainie nostāsti par sirmo senatni, par aizkrāciešu sirojumiem, par poļiem, par Podkovas, Poltora-Kožucha un Sagaidačnija varoņdarbiem mūs tā neaizrāva, kā stāsti par kādu senu, brīnišķīgu notikumu, no kā drebuļi skrēja pa* visu miesu un mati sacēlās uz galvas stāvus. Citu reizi gadījās, sagrāba tādas bailes, ka vakaros viss šķitās diezin par kādu ērmu. Gadījās kādreiz naktī iziet kādas vajadzības dēļ no istabas, tad tā vien tik likās, ka tavā gultā ielicies kāds atnācējs no viņpasaules. Un, kaut man nenāktos to otrreiz stāstīt, ka bieži notālēm noturēju savus galvgalī paša noliktus svārkus par saritinājušos nelabo. Bet pats galvenais vectēva stāstos bija tas, ka visā savā mūžā viņš nekad nemeloja, un ko arī neteica, tas viss tiešām tā ij bijis. Vienu no viņa dēkainajiem piedzīvojumiem atstāstīšu tagad jums. Zinu, ka atradīsies daudz tādu gudrinieku, kas raksta tiesās un lasa laicīgas grāmatas, bet, ja dos tiem rokā vienkāršu lūgšanas grāmatu, nesapratīs tur ne ā, ne bē, bet rādīt, sev par kaunu, savus zobus — to tie prot. Tādiem viss, ko vien stāsta, ir smejams. Tāda neticība ieviesusies pasaulē! Nu ko tur, — lūk, lai dievs un šķīstā jaunava mani soda — varbūt pat neticēsiet: reiz kaut kā ieminējos par raganām — un kas bija? atradās rez- galis, — netic raganām? Jā, gods dievam, esmu jau diezgan nodzīvojis pasaulē, esmu redzējis tādus citticībniekus, kam piemānīt popu bija vieglāk, nekā mums tabaku iešņaukt; bet arī tie krustu meta pret raganam. Kaut sapņos viņiem parādītos . .. negribas tik teikt kas.. . Nav ko runāt par tiem.