Attapies viņš noņēma no sienas vectēva pletni un gribēja ar to jau nodzeltīt nabaga Pēterītim muguru, kad, nez kur gadījies, kur ne, pieskrēja Pidorkas sešgadīgais brālītis Ivass un izbailēs apķēra ar roķelēm viņa kājas, iesaukdamies: «tēt, tēt! nesit Pēterīti!» Ko lai dara? Tēva sirds nav no akmens: pakāris pletni pie sienas, viņš paklusām izveda Pēterīti no istabas, piekodinādams: «Klausies, Pēter, ja tu man vēl kādreiz rādīsies istabā vai kaut tikai pie logiem, tad, nudien, pazaudēsi melnās ūsas un savu matu cekulu — paskat, tas jau tev divām kārtām aptinies ausij — lai es neesmu Terentijs Koržs, ja tas nepazūd no tavas galvas!» To teicis, viņš ar vieglu roku iebelza Pēterītim pa pakausi tā. ka tas. zemes nesamanīdams, kūleniski aizlidoja. Lūk, ko saskūpstīja! Nedienas bija uznākušas mūsu balodīšiem; turklāt ciematā izpaudās vēsts, ka Koržu sācis apciemot kāds polis, zeltā šūdināts, ar ūsām, zobenu, piešiem, ar kabatām, kas tinkšķēja kā ķeseles zvaniņš, ar ko mūsu zvaniķis Tarass ikdienas staigā pa baznīcu. Nu, viegli noskārstams, kādā nolūkā apciemo tēvu, kad viņam mājās tumšuzacaina meitiņa. Lūk. vienreiz Pidorka, asarām plūstot, pacēla rokās savu Ivasu: «Ivasiņ, mans mīļais, Ivasiņ, mans dārgum! Aizskrej pie Pēterīša, manu zelta bērniņ, kā izšauta bulta; izstāsti viņam visu: būtu mīlējusi viņa brūnās acis, skūpstījusi viņa balto sejiņu, bet liktenis man nav to novēlējis. Ne vienu vien dvieli esmu samērcējusi savām karstajām asarām. Nelabi, grūti man ap sirdi. Un pašas tēvs man — naidnieks: spiež precēt nemīlamu poli. Saki viņam, ka jau rīkojas uz kāzām, tikai mūzikas nebūs mūsu kāzās: kobzu un stabuļu vietā dziedās diakoni. Neiešu dejot ar savu līgavaini: nēšus nesīs mani. Tumša tumša būs mana istabiņa! — no kļavas koka, un dūmeņa vietā krusts stāvēs uz jumta!»
Kā pārakmeņojies, nekustēdamies no vietas, Pēteris klausījās, kad nevainīgais bērns šļupstēja viņam Pidorkas vārdus. «Bet es, nelaimīgais, biju nodomājis doties uz Krimu un Turciju, iekarot zeltu un bagāts atbraukt pie tevis, mana daiļaviņa. Bet nebūt tam nekad. Ļaunā acs mūs uzlūkojusi. Būs. būs arī man kāzas, mana zelta zivtiņa, tikai šajās kāzās nebūs pat diakonu — melns krauklis krimšķinās mācītāja vietā pār manu galvu; klajš lauks būs mana māja: pelēkzils mākonis — mans jumts; ērglis izknābs manas brūnās acis, lietus skalos kazaka kauliņus, un stepes vējš žāvēs tos. Bet ko es? kam? par ko varu sūdzēties? Redzams, dievs tā ir nolicis. Ja mirt. tad mirt!» — un taisnā ceļā aizsoļoja uz krodziņu.
Nelaika vectēva krustmāte mazliet pabrīnījās, ieraudzīdama Pēterīti krodziņā un vēl tādā laikā, kad godīgi cilvēki iet uz rīta dievkalpojumu, un ieplēta acis, it kā no miega mozdamās, kad viņš pieprasīja mēriņu sīvā, bezmaz pus- spaiņa lielumā. Tikai veltīgi nabadziņš bija cerējis tā dzēst savas bēdas. Degvīns dzēla viņam mēlē kā nātres un likās rūgtāks par vērmelēm. Trieca mēriņu pret zemi. «Pietiek bēdāties, kazak!» kāds basā ierēcās aiz viņa. Atskatījās: Ba- savrjuks! kāds nejauks purns! Mati — kā sari, acis — kā vērsim. «Zinu, kā tev trūkst: lūk, kas!» Pie tam viņš, velnišķi ņirgdams, paskandināja ādas maku, kas tam karājās pie jostas. Petro sarāvās. «He, he, he! kā liesmo!» rēca viņš. bārstīdams saujā zelta gabalus: «he, he, he! kā skan' Un prasīts tiek tikai viens darbs par veselu kalnu tādu paijiņu.» — «Velns!» Petro iekliedzās. «Dod šurp! Esmu uz visu ar mieru!»
Iesita saujās. «Redzi, Petro, tu esi ieradies taisni īstā laikā: rīt Jāņu diena. Tikai šo vienīgo nakti gadā uzzied papardes zieds. Nenokavē! Gaidīšu tevi ap pusnakti Lāču gravā.»
Man liekas, vistas tik ļoti negaida tā brīža, kad saimniece tām iznesis graudus, kā Pēterītis gaidīja vakara. Nekā cita nedarīja, kā tikai skatījās, vai koku ēnas jau nav tapušas garākas, vai zemu noslīdējusī saulīte jau nesārtojas, un jo ilgāk, jo nepacietīgāki. Kā laiks velkas garumā! Redzams, ka dieva dieniņa pametusi kaut kur savas beigas. Lūk, jau saulīte nogājusi. Tikai vienā pusē debesis sārtojas. Arī tās sāk tumst. Laukā top vēsāks. Krēšļojas, krēšļojas un — jau satumsis. Beidzot! Sirds taisījās vai izlekt no krūtīm, kad viņš uzņēma ceļu, piesardzīgi dodamies lejā, cauri biezam mežam, dziļā aizā, ko sauca par Lāču gravu. Basavrjuks jau gaidīja tur. Tumšs, ka vai acī durams. Roku rokā viņi gāja pa līganu purvu, aizķerdamies aiz cieši saaugušiem ērkšķu krūmiem un klupdami gandrīz uz katra soļa. Beidzot līdzena vieta. Petro palūkojās visapkārt: nekad vēl viņam nebija gadījies te būt. Te arī Basavrjuks apstājās. «Vai redzi sev priekšā trīs uzkalniņus? Uz tiem aug daudz dažādu puķu; bet lai tevi sarga ne šīs zemes gari, ja tu kādu no tām noplūktu. Tikko uzziedēs papardes zieds, tver to un neatskaties, lai kādi brīnumi aiz tevis arī notiktu.» Petro gribēja vēl pajautāt… skat — nav jau vairs viņa. Piegāja pie trim uzkalniņiem; kur gan puķes? Nekur nav redzamas. Mežonīgas vērmeles melrtoja visapkārt un nomāca visu. Bet, rau, iekvēlojās pie debesīm rūsa, un viņam priekšā parādījās vesela grēda puķu, brīnišķīgu, neredzētu puķu; bija tur arī papardes vienkāršās lapas. Petro drusku šaubījās un palika tās priekšā domās stāvot, abas rokas sānos iespiedis. «Kas tad te neredzēts? desmitām reižu dienā, gadās, redz šo zāli; kas tur par brīnumu? Vai velna ģīmis nav gribējis tikai pazoboties!» — Rau — atsarkst mazs ziedu pumpuriņš un kustas it kā dzīvs. Tiešām brīnums! Kustas un top arvien lielāks un lielāks un*sārtojas kā kvēlojoša ogle. Iemirdzējās zvaigznīte, kaut kas >dusu no- sprakšķēja — un zieds uzplauka viņa acu priekšā kā liesma, apgaismodams arī citus sev apkārt.. «Nupat laiks!» Petro nodomāja un izstiepa roku. Redz, viņam garām arī sniedzās simtām spalvainu roku pēc zieda, bet aiz muguras kaut kas šurpu turpu skraida. Aizvēris acis, viņš rāva kātiņu, un zieds palika viņam rokā. Viss apklusa. Uz celma parādījās sēdošais