BasavrJuks, sazilējis kā mironis. Ne pirkstiņa nekustina. Acis stīvi vērstas uz kaut ko, ko viņš viens tikai redz, mute pusvirus, un ne vārda. Visapkārt viss klusu. Uch, drausmīgi! … Te atskanēja svilpiens, no kura Pēterim iekšā sāka griezties, un viņam šķita, ka zāle būtu sākusi čaukstēt, puķes savā starpā sarunāties smalkās, sudraba zvaniņiem līdzīgās balsti- aās; koki iešņācās verdošā ķildā.. . Basavrjuka seja pēkšņi atdzīvojās, acis iegailējās. «Beidzot atgriezās, ragana!» viņš norūca caur zobiem. «Pielūko, Petro, tūliņ tev priekšā nostāsies skaistule: izpildi visu, ko viņa tev liek. citādi esi pazudis uz mūžiem!» Te viņš pašķīra ar zarainu nūju ērkšķu krūmu, un viņu priekšā parādījās mājiņa, kā mēdz teikt, uz vistas kājām. Basavrjuks sita ar dūri, un siena sagrīļojās. Liels,, melns suns izskrēja pretī un smilkstēdams, pārvērties par kaķi, lēca viņiem acīs. «Netrako, netrako, vecā velnate!» Basavrjuks ierunājās, piebilzdams tādu vārdiņu, ka kārtīgs ?ilvēks pat ausis aizspiestu. Skat, kaķa vietā vecene ar ceptam ābolam līdzīgu, krunkainu seju, pati salīkusi; deguns un zods kā riekstu knaibles. «Varena skaistule!» Petro nodomāja, un trīsas viņam pārskrēja pa muguru. Ragana izrāva viņam ziedu no rokām, noliecās un ilgi kaut ko murmināja ap to, apslacīdama to ar kādu ūdeni. No mutes viņai šāvās dzirksteles, uz lūpām parādījās putas. «Svied!» viņa teica, atdodama viņam ziedu. Petro svieda, un kas par brīnumu? zieds nekrita taisni uz leju. bet ilgi bija redzams kā uguns lodīte tumsā, peldēja pa gaisu kā laiviņa; beidzot pamazām sāka laisties zemāk un nokrita tik tālu, ka tikko bija pamanāma zvaigznīte, ne lielāka par magoņu sēkliņu. «Te!» dobji no- krekšķēja vecene, bet Basavrjuks iedeva viņam lāpstu, piebilzdams: «Roc te, Petro; te tu ieraudzīsi tik daudz zelta, ka ne tev, ne Koržam nav sapņos nācis.» Petro, saspļāvis rokās, saķēra lāpstu, uzspieda ar kāju un izcēla zemi, vienu, otru, trešo, vēlreiz. .. Kaut kas ciets!. . . Lāpsta skan un nelien dziļāk. Te viņa acis skaidri sāka atšķirt nelielu, dzelzī kaltu lādi. Jau viņš gribēja ar roku to tvert, bet lāde sāka grimt zemē un jo tālāk, jo dziļāk un dziļāk, bet viņam aiz muguras skanēja smiekli, vairāk līdzīgi čūskas šņākšanai. «Nē, neredzēt tev zelta, iekāms nesadabūsi cilvēka asinis!» ragana sacīja un pieveda viņam bērnu, gadus sešus vecu, ietītu baltā palagā, rādīdama zīmēm, lai viņš nocērt tam galvu. Petro apstulba. Vai tas gan nieks — nocirst ne par šo. ne par to cilvēkam galvu, turklāt vēl nevainīgam bērnam! Dusmās viņš norāva palagu, kas sedza bērna galvu, un kas ir? Viņa priekšā stāvēja Ivass. Rociņas nabaga bērns bija sakrustojis un galviņu noliecis … Kā negudrs Petro pieskrēja ar nazi pie raganas un jau pacēla roku . .. «Bet ko tu apsolīji par meiteni? …» ierēcās Basavrjuks un it kā lodi ietrieca viņam mugurā. Ragana piespēra ar kāju: zila liesma izšāvās no zemes; zemes iekšiene kļuva gaiša un it kā no kristālā izlieta, un viss, kas bija zemes iekšienē, kļuva redzams kā uz delnas. Cervonci, dārgakmeņi lādēs, katlos, veselām kaudzēm bija sakrauti tai pašā vietā, kur viņi stāvēja. Acis viņam iegailē- jās … prāts aptumšojās … Kā neprātīgs viņš satvēra nazi, ;m nevainīgas asinis iesprāga viņam acīs. .. Velnišķīgi smiekli atskanēja no visām pusēm. Nejēdzīgi mošķi pulkiem lēkāja viņam priekšā. Ragana, iecirtusies rokām bezgalvas mironī, kā vilks dzēra tā asinis. . . Viņam galvā viss sagriezās. Saņēmis visus spēkus, viņš metās bēgt. Viss viņa priekšā at- blāzmojās sarkanā gaismā. Koki visi bija asiņaini un, likās, dega un vaidēja. Debesis, kvēlojušās, trīsēja … Acīs viņam lēkāja ugunīgas dzirkstis kā zibens atspīdums. Bez spēka viņš ieskrēja savā būdā un kā kūlis nogāzās gar zemi. Smags miegs pārņēma viņu.
Divas dienas un divas naktis Petro gulēja bez atmošanās. Trešajā dienā atmodies, viņš ilgi apskatīja savas istabas kaktus, bet velti centās kaut ko atcerēties: galva viņam bija kā veca skopuļa kabata, no kuras ne grasi neizmānīsi. Izstaipījies mazliet, viņš ieklausījās, ka kājgalī kaut kas ieskanējās. Skatās: divi maisi ar zeltu. Tikai tad kā pa sapņiem viņš atcerējās, ka bija meklējis kādu apslēptu mantu, ka vienam viņam bijis bail mežā… Bet par kādu maksu un kā tie tikuši viņam rokā, to ne par ko nevarēja saprast.