Jā, būtu gandrīz vai aizmirsis pašu galveno: kungi, kad brauksiet pie manis, tad ņemiet taisnāko virzienu pa lielceļu uz Dikaņku. Es to ar nolūku minu pirmajā lapā, lai ātrāk variet nokļūt mūsu ciematā. Par Dikaņku, domāju, būsiet pietiekami daudz dzirdējuši. Un jāsaka, ka tur mājas labākas par kaut kura dravnieka dūmu istabu. Bet par dārzu pat nav ko runāt: jūs savā Pēterburgā, droši vien. neatradīsiet tāda. Atbraukuši Dikaņkā, pajautājiet tikai pirmajam, ko sastapsiet, savazātā kreklā tērptam zēnam — zosu ganam: «Kur te dzīvo dravnieks Rudais Paņko?» — «Lūk, tur!» — viņš teiks, rādīdams ar pirkstu, un, ja vēlēsieties, aizvedīs jūs līdz pašam ciematam. Tikai, lūdzami, neturiet rokas aiz muguras un, kā saka, neaušojieties, jo ceļi mūsu ciematos nav tik līdzeni kā jūsu lielo māju priekšā. Foma Grigorjevičs, aizpērn braukdams no Dikaņkas, iebrauca ar saviem jaunajiem divričiem un bēro ķēvi bedrē, kaut gan pats vadīja zirgu un pa brīžiem savām acīm priekšā aizlika vēl pirktās.
Par to arī, kad atbrauksiet ciemā, pasniegsim tādas melones, kādas jūsi savu mūžu, jādomā, nebūsiet ēduši; bet medu, nudien, labāku neatradīsiet nevienā ciematā. Iedomājieties, tikko kā ienes kāri, tūlīt smaržo visa istaba, nevar ne attēlot, cik tīrs, kā asara vai dārgg kristais, kāds mēdz būt auskaros. Un ar kādiem raušiem jūs pamielos mana vecene! Ja jūs tikai zinātu, kas par raušiem: cukurs, skaidrs cukurs! Bet sviests tā vien tek pa lūpām, kad sāk ēst. Tiešām jāpabrīnas: uz ko tik nav meistarienes šīs sievas! Vai jūs, kungi, kādreiz esat dzēruši bumbieru kvasu ar plūmju ogām vai plūmju un rozinu vīnu? Vai jums nav gadījies kādreiz ēst biezeni ar pienu? Dieviņ manu, kādi gan pasaulē nav ēdieni! Sāksi ēst — pārēdīsies, ko tur vairāk teikt. Saldums neaprakstāms! Pērngad … Taču, ko esmu sācis tā pļāpāt? . .. Atbrauciet tik, atbrauciet drīzāk; pamielosim jūs tā, ka slavēsiet katram, ko satiksiet.
Dravnieks Rudais Paņko.
SOROČINAS GADA TIRGUS
Sētā dzīvot netīk man. Oi, ved jele prom no mājas. Tur, kur trači neapstājas. Tur, kur jautras meitas lec. Brašu puišu barus redz.
No vecas leģendas.
Cik krāšņa, cik valdzinoša ir vasaras diena Mazkrievijā! Cik gurdinoši karstas tās stundas, kad klusumā un tveicē vizmo dienasvids un kā bezgalīg.-;, gaiši zils okeāns izplētis zemei pāri savu kairīgo kupolu, šķiet, aizmidzis, maigumā iegrimis it kā apkampis, iekļāvis skaistuli savos gaisīgos skāvienos! Neredz neviena mākoņa. Laukos nedzird runas. Viss ka miris; tikai augšā, debesu dzijumā, trīsuļo cīrulis, un sudrabainas plūst dziesmas pa g&isu kāpnēm uz iemīlējušos zemi, un tikai paretam stepē izskan kaijas kliedziens, vai griezes spalgā balss. Laiski, bez domām, kā rāmi klaiņotāji, slij augstie ozoli, un apžilbinātāji stari iekur liesmas gleznaino lapotņu masās, bet citur uzmet ēnu, tumšu kā nakts, un tikai spēcīgs vējš, pāri brāzdams, tur uzlej staru zelta šalti. Gaisīgu kukaiņu smaragdi, topazi, safiri birst pār raibajiem, staltu saules puķu apēnotajiem sakņu dārziem. Pelēko siena kaudžu, zeltaino rudzu statu nometne piepilda lauku bezgalību. Augļu smaguma liekti, līkst ķiršu, plūmju, ābeļu un bumbieru kuplie zari; debess, viņas rāmais spogulis — upe zaļās lapotnes lepnajā rāmī… cik aizgrābtības un maiguma pilna ir Mazkrievijas vasara!
Tādā krāšņumā zaigoja kāda karsta augusta diena tūkstoš «stoņi simti… astoņi simti… jā, būs jau pagājis gadu trīsdesmit kopš tā laika, kad pa ceļu, pat desmit verstu tālumā no Soročinas miestiņa, virmoja ļaužu bari, kas no visām apkārtnes malām un tālām sādžām steidzās uz gada tirgu. No rīta vēl bezgalīgā virknē važoja kulbas ar sāli un zivīm. Podu kalni, ievīkstīti salmos, kustējās lēnām, it kā tie skumtu par savu nebrīvību un tumsu; un tikai daža spilgti izkrāsota bļoda, vai augstais osainis pa kādu salmu gubas spraugu lielīgi rādījās skaistuma cienītāju skatieniem. Daudzi gājēji ar skaudību noskatījās šo dārgumu īpašniekā, plecīgā podniekā, kas lēnā gaitā soļoja aiz precēm, saudzīgi ievīkstīdams savus šķelmjus un draiskules viņu tik ļoti ienīstajā sienā.
Savrup, nokusušu vēršu vilkts, kustējās kāds maisiem, kaņepēm, audeklu baķiem un dažādu citu mājās ražotu mantu piekrauts vezums, aiz kura, tīrā kreklā un nosmulētās audekla biksēs ģērbies, kātoja viņa saimnieks. Laisku roku viņš atrausa sviedrus, kas aumaļām plūda pāri brūnajai sejai un pat pilēja no viņa garajām ūsām, kuras bija nopūderējis tas nepielūdzamais frizieris, kas ierodas nesaukts kā pie skaistules, tā pie izdzimuma un jau vairāk tūkstoš gadu patvarīgi pūderē visu cilvēku dzimumu. Viņam līdzās gāja pie vezuma piesietā ķēve, kuras pazemīgais izskats norādīja uz tās lielo vecumu. Daudzi sastaptie, it īpaši jaunie puiši, nokļuvuši līdzās mūsu zemniekam, tvēra pie cepures. Bet tās nebija sirmās ūsas, nedz arī cienīgā gaita, kas viņus spieda tā darīt; pietika vērst skatienu mazliet augstāk, lai ieraudzītu šīs padevības cēloni: uz vezuma sēdēja viņa meita — skaistule, apaļu sejiņu, melnām, līganos lokos brūnajām acīm pāri izliektām uzacīm, sārtām, jautri smaidīgām lūpiņām un matiem pāri sietām sarkanām un zilām lentēm, kuras kopā ar kuplajām bizēm un lauku puķu pušķi uz viņas apburošās galviņas dusēja kā grezns vainags. Likās, viss viņu valdzināja; viss tai bija apbrīnojams, jauns … un skaistās acis nerimdamas steidzās no viena priekšmeta uz otru. Kā gan neapmulst! pirmo reizi tirgū! Astoņpadsmit gadu meitene pirmo reizi tirgū! … Bet neviens starp gājējiem un braucējiem nezināja, cik daudz sūru pūliņu tai prasīja tēva pielūgšana, lai viņu ņem līdzi; tēvs jau gan to darītu labprāt, kaut nebijusi ļaunā pamāte, kas iemācījusies tēvu turēt rokās tikpat cieši, kā viņš turējis savas vecās ķēves grožus, tās pašas ķēves, kura nu, pēc ilgas kalpības, velkas uz pārdošanu. Neuzveicamā dzīves biedrene … Bet mēs pavisam piemirsām, ka tepat augšā uz vezuma sēdēja arī viņa pati, ģērbusies greznā, zaļā vilnas jakā, kurai, tāpat kā karaliskām sermu- liņu ādām, bija piešūtas astītes, tikai sarkanā krāsā, — dārgā, kā šacha dēlis raibā plachtā un krāsainā katūna galvas seģenē, kas piešķīra sevišķu svarīgumu viņas sarkanajai, tuklajai sejai, kurā glūnēja kaut kas tik nepatīkams un rupjš, ka ikviens, to nejauši uzlūkojis, steidza novērst savu skatienu uz jautro jaunavas sejiņu.