III
Negaidīts līdzcensis. Sazvērestība
«Nē, puiši, nē, negribu! Kas tā par izlaidību! Kā jums neapnīk trakulības dzīt! Arī bez tām mēs jau esam izdaudzināti par diezin kādiem trakuļiem. Liecieties labāk gulēt!» Tā Ļevko runāja ar saviem nebēdņiem biedriem, kas mēģināja viņu pierunāt uz jaunām palaidnībām. «Ardievu, brālīši! Saldu dusu jums!» un ātriem soļiem devās pa ielu no viņiem projām. «Vai mana spulgacīte Hanna jau guļ?» domāja viņš, tuvodamies mums jau pazīstamajai ķezberēs ieslēptajai mājai. Nakts klusumā bija dzirdamas klusas balsis. Ļevko apstājās. Starp kokiem pavīdēja balts krekls. .. «Ko tas gan nozīmē?» — viņš nodomāja un, piezadzies tuvāk, aizslēpās aiz koka. Mēness apspīdēja viņam priekšā stāvošās meitenes seju … Tā Hanna. Bet kas tas par liela auguma cilvēku, kas stāvēja ar muguru pret viņu? Velti viņš lūkoja ieskatīties viņā: ēna ietina viņu no galvas līdz kājām. Tikai no priekšpuses viņš bija nedaudz apgaismots. Ļevko bija tomēr jābaidās spert kaut soli uz priekšu, lai netiktu pamanīts. Klusu pieslējies kokam, viņš nolēma palikt uz vietas. Meitene skaidri izrunāja viņa vārdu. «Ļevko? Ļevko vēl ir zīdainis,» aizsmacis pusbalsī runāja garais cilvēks. «Ja es viņu kādreiz satikšu pie tevis, es viņu izpurināšu aiz matu cekula…» <iLapbrāt gribētos zināt, kas tas ir par nelieti, kas lielās izpurināt mani aiz matu cekula?» Ļevko klusu noteica un izstiepa kaklu, lai no sarunas nezustu ne vārds. Bet svešais turpināja tik klusu, ka neko nevarēja sadzirdēt. «Kā tev nav kauna!»» Hanna sacīja, kad viņš bija beidzis runāt. «Tu melo; tu apmāni mani; tu mani nemīli; nekad neticēšu, ka tu mani mīli!» — «Zinu,» turpināja garais cilvēks; «Ļevko tev ir sastāstījis daudz nieku un sagrozījis galvu» (te puisim likās, ka nepazīstamā balss viņam nav gluži sveša, ka viņš to kādreiz jau ir dzirdējis). «Bet es Ļevkam parādīšu sevi!» nepazīstamais arvien vēl turpināja: «viņš domā, ka es neredzu visus viņa stiķus. Viņš, suņa dēls, dabūs izbaudīt manas dūres.» To dzirdot, Ļevko nevarēja vairs savaldīt savas dusmas. Piegājis viņam uz trim soļiem klāt, viņš atvēzējās visā spēkā, lai dotu nepazīstamajam tādu pliķi pa ausi, ka tās, droši vien, nepaliktu uz vietas stāvam, lai gan bija redzami spēcīgs vīrs; bet šajā brīdī mēness iespīdēja nepazīstamajam sejā, un Ļevko sastinga, ieraudzījis sev priekšā savu tēvu. Nevilša galvas pašūpošana un viegla iesvilpšanās caur zobiem izteica viņa izbrīnu. Sāņus kaut kas iečabējās; Hanna steidzīgi ielidoja istabā, aizcirzdama aiz sevis durvis
«Ardievu, Hanna!» šajā brīdī iesaucās kāds puisis, kas bija piezadzies un apskāvis galvu; bet izbijies atlēca atpakaļ, sajuzdams asās ūsas. «Ardievu, skaistulīti» iesaucās otrs, bet šoreiz atsprāga atpakaļ no galvas smagā belziena «Ardievu, ardievu, Hanna!» iesaucās vairāki puiši, viņam kaklā pakāru- šies. «Velns lai jūs parauj, nolādētie trakuļi!» galva kliedza, atvairīdamies un spārdīdams viņus kājām. «Kas es jums par Hannu! Posieties saviem tēviem pakaļ uz karātavām, velna bērni! Uzkrituši kā mušas uz medu. Es jums parādīšu Hannu!…»
«Galva! galva! Tas ir galva!» puiši iesaucās un izklīda uz visām pusēm.
«Ak tu, tētīt!» ierunājās Ļevko, atžilbis no sava izbrīna un noskatīdamies pakaļ galvam, kas aizgāja lamādamies. «Lūk, kādus nedarbus tu strādā! Lieliski! Bet es brīnos un nesaprotu, kāpēc viņš arvien izliekas kurls, kad sāku runāt par lietu! Pagaidi, vecais āzi, drīz tu sajutīsi, ko nozīmē vazāties gar jaunu meiteņu logiem; sajutīsi, ko nozīmē atņemt otram līgavu! Hē, puiši, šurp, šurp!» viņš kliedza, mādams ar roku jauniešiem, kas salasījās atkal pulkā. «Nāciet šurp! Pierunāju jūs iet gulēt, bet tagad esmu pārdomājis citādi, un esmu gatavs kaut visu nakti draiskot ar jums kopā.»
«Lūk, tā ir lieta!» iesaucās plecīgs, spēcīgs puisis, kas skaitījās par pirmo trakuli un nebēdni ciemā. «Man vienmēr trūkst gaisa, kad neiznāk kārtīgi padzīvot un izdarīt kādas nebēdnības. Arvien it kā kaut kā trūkst, it kā būtu pazaudējis cepuri vai pīpi, vārdu sakot, tad neesmu kazaks, un tas ir viss.»
«Vai esat ar mieru šodien pamatīgi nokaitināt galvu?»
«Galvu?»
«Jā, galvu. Ko viņš īstenībā iedomājies? Viņš rīkojas pie mums kā kāds hetmanis. Nav vēl diezgan, ka viņš izrīko mūs kā savus rokas puišus, viņš neliek mierā arī mūsu meitenes. Domāju, ka ciemā tiešām nav nevienas jaukas meitenes, ko galva nebūtu apcēlis.»
«Tā ir, tā ir!» visi puiši iesaucās vienā balsī.
«Kas mēs, zēni, esam par rokas puišiem? Vai mēs neesam tāda paša dzimuma kā viņš? Mēs, paldies dievam, esam brīvie kazaki!»
«Parādīsim!» puiši iesaucās. «Bet ja galvu, tad arī rakstvedi nevar palaist garām!»
«Nelaidīsim garām arī rakstvedi. Bet man kā likts radusies galvā lieliska dziesma par galvu. Iesim, es jums iemācīšu,» Ļevko turpināja, uzsizdams ar roku banduras stīgām. «Bet klausieties: pārģērbieties katrs kā gadās!»
«Padzīvo līksmi, kazaka galva!» dižais trakulis izsaucās, piecirzdams kāju pie kājas un rokas saplaukšķinājis. «Kāds jaukums! Kāda brīve! Kad sāc trakot, tad liekas, ka piemini senpagājušos gadus. Sirds jūtas tik labi un brīvi, bet dvēsele ir kā paradizē. Heidā, puiši! Heidā, būsim līksmi!…» Un pūlis trokšņaini devās pa ielām uz priekšu. Un dievbijīgās vecenītes, kliedzienu uzmodinātas, atvēra lodziņus, pārkrustījās miegainām rokām, noteikdamas: «Nu, jaunieši tagad padzīvo jautri!»