IV
Puiši padzīvo jautri
Viena vairs tikai māja ielas galā bija apgaismota. Tas ir galvas miteklis. Galva jau sen beidzis vakariņot, un, bez šaubām, sen jau būtu aizmidzis; bet viņam šai brīdī bija viesis, vīndeģis, kas bija ieradies ierīkot degvīna dedzinātavu kādam muižniekam, kam bija neliels zemes īpašums brīvo kazaku zemju starpā. Viesis sēdēja goda vietā zem pašām svētbildēm, tas bija zems, paresns cilvēciņš ar mazām, mūžam smejošām acīm, kurās, likās, bija ierakstīts tas prieks, ar kādu viņš sūca savu īso kajķīti, ik minūtes nospļaudamies un piespiezdams ar pirkstu tabakas pelnus, kas līda ārā no kalķīša. Dūmu mākoņi viņam pāri ātri sabiezēja un ietina viņu zilā miglā. Likās, it kā kādas degvīna dedzinātavas resnajam dūmenim būtu apnicis sēdēt uz sava jumta un tas būtu iedomājies pastaigāties un cienīgi nosēsties galvas istabā aiz galda. Zem deguna viņam rēgojās īsas, biezas ūsas. Bet tās tik neskaidri iezīmējās tabakas atmosfērā, ka izskatījās pēc peles, ko deģis noķēris un tur savā mutē, tādā kārtā graudams klēts runča monopolu. Galva kā saimnieks sēdēja vienā kreklā un audekla biksēs. Viņa ērgļa acs kā rietoša saule sāka pamazām sa- raukties un dzist. Galda galā, smēķēdams kaļķīti, sēdēja viens no tiem ciema desmitniekiem, no kuriem sastāvēja galvas komanda, un, aiz cieņas pret saimnieku, sēdēja svārkos.
«Vai jūs drīz domājat ierīkot savu dedzinātavu?» galva prasīja, griezdamies pie deģa un pārkrustodams žāvās atplēsto muti.
«Ja dievs līdzēs, tad šo rudeni varbūt jau sāksim dedzināt. Uz Māras dienu, varu saderēt, ka pans galva kājām zīmēs vācu kreņģelīšus uz ceļa.» Pie šiem vārdiem deģa ačteles pazuda; to vietā izstiepās garas rievas līdz pat ausīm; viss ķermenis raustījās smieklos, un jautrās lūpas izlaida uz brīdi kūpošo kaļķīti.
«Lai dievs dod,» sacīja galva, savilkdams seju it kā smaidā. «Pašlaik vēl, paldies dievam, degvīna brūžu nav visai daudz. Bet, lūk, tos laikus, kad pavadīju carieni pa Perejaslavas ceļu, vēl nelaiķis Bezborodoko …»
«Ko nu, kūm, par tiem laikiem runāt! Tad no Kremenču- gas līdz pašiem Romniem nevarēja ne divi brūžus saskaitīt. Bet tagad … Vai tu esi dzirdējis, ko nolādētie vācieši izdomājuši? Drīz jau netecinās vairs ar malku kā visi kristīgi cilvēki, bet ar kaut kādu velna tvaiku …» To teikdams, deģis domīgi raudzījās galdā un savās uz galda atbalstītajās rokās. «Kā tas būs ar tvaiku, nudien, nezinu!»
«Kādi muļķi, dievs, esi žēlīgs, šie vācieši!» galva sacīja. <Es viņus, suņa dēlus, ar stibu. Vai tas jel kad dzirdēts, ka ar tvaiku varētu ko vārīt. Tad jau ne karoti boršča nevarēs pie mutes pielikt, neizcepinājis lūpas, jauna sivēna vietā …»
«Un tu, kūm,» viņu pārtrauca svaine, kas sēdēja uz lāviņas, kājas zem sevis pavilkuši, «dzīvosi pie mums visu šo laiku bez sievas!»
«Ret kam man viņa vajadzīga? Cita lieta, ja vēl būtu patīkama …»
«Vai tad nav laba?» galva prasīja, pievērsdams viņam savu vienīgo aci.
«Kur tev nu laba! Veca kā velns. Purns viss vienās rievās kā iztukšots naudas maks.» Un deģa zemā miesas būve salīgojās no jauna skaļos smieklos.
Sajā brīdī kāds sāka grābstīties aiz durvīm; durvis atvērās un ienāca zemnieks. Cepuri nenoņēmis, viņš pārkāpa slieksni, nostājās, it kā ko pārdomādams, istabas vidū un ar atvērtu muti skatījās griestos. Tas bija mūsu paziņa Kaļeņiks.
«Lūk, esmu arī es pārnācis mājās,» viņš runāja, nosēzdamies .iolā pie durvīm un nepiegriezdams nekādas vērības klātesošiem. «Paskat, kā maitas gabals sātans bija izstiepis ceļu. Eji, eji, un gala nav. Kājas it kā kāds būtu salauzījis. Padod sieva tur to kažoku, ko paklāt apakšā. Uz krāsns pie tevis neiešu, nudien, neiešu: sāp kājas! Padod to, tur tas gul kaktā netāl no svētbildēm; bet pielūko tik, ka neapgāz podu ar sagriezto tabaku. Bet nē, neaiztiec, neaiztiec! Tu varbūt esi šodien piedzērusi … Paņemšu labāk pats.» Kaļeņiks mazliet pacēlās, bet nepārvarams spēks pievilka viņu solam.
«Tas man patīk,» galva sacīja: «ienācis svešā mājā un rīkojas kā savā! Izvadīsim viņu ar godu!»
«Atstāj, kūm, lai atpūšas!» deģis sacīja, saturēdams viņu aiz rokas. «Tas ir derīgs cilvēks: jo vairāk būs tādu cilvēku, jo labāk mums zels degvīna dedzinātava …» Bet ne jau labsirdība izspieda šos vārdus. Deģis ticēja visādiem māņiem; un tūliņ aizdzīt cilvēku, kas jau bija nosēdies solā, viņam nozīmēja sasaukt kādu nelaimi.
«Kas tik vēl būs, kad vecums pienāks! …» Kaļeņiks murmināja. likdamies guļus uz sola. «Ja nu, teiktu, būtu piedzēries, bet ne jau, neesmu piedzēries. Nudien, neesmu piedzēries! Vai man jāmelo? Es to varu vai pašam galvam pavēstīt. Ko man nozīmē galva? Uzspļauju viņam' Kaut viņu, vien- acaino velnu, vezums sabrauktu! Kāpēc viņš aplej cilvēkus salā ar ūdeni…»
«Ehē! cūka ielīdusi istabā un ķepas bāž galdā,» galva sacīja, saniknots pieceldamies no savas vietas, bet šai brīcfi smags akmens, satriecis logu druskās, nolingoja viņam pie kājām. Galva palika stāvam. «Ja es zinātu,» viņš teica, paceldams akmeni, kurš karātavu putns svieda akmeni, es viņu izmācītu, kā mētāties ar akmeņiem! Kādas nelietības!» viņš turpināja, ar zvērojošu skatienu aplūkodams rokā akmeni. «Kaut viņš aizrītos ar šo akmeni!…»
«Pag, pag! Lai dievs tevi pasarga, kūm!» deģis, nobālis, pārtrauca viņu. «Lai dievs tevi sarga šajā un viņā pasaulē nosvētīt kādu ar tādu novēlējumu!»
«Lūk, kur atradies aizstāvis! Kaut viņš izputētu! …»
«Ne domāt nedomā, kūm! Tu tiešām nezini, kas notika ar manu nelaiķi sievasmāti?»
«Ar sievasmati?»