«Jā, ar sievasmāti. Vakarā, varbūt mazliet agrāk nekā pašreiz, nosēdāmies ēst vakariņas: nelaiķe sievasmāte, nelaiķis sievastēvs, algādzis, algādze un gabali pieci bērni. Sievasmāte atbēra da|u klimpu no lielā vārāmā poda bļodā, lai padzistu. Pēc darba visi bija izsalkuši un negribēja gaidīt, kamēr ķiļ- ķeni atdziest. Uzdūruši garos koka irbuļos, sāka ēst. Pēkšņi, kur gadījies, kur ne, cilvēks: kādas dzimtas viņš, dievs to zina, lūdz, lai arī viņu pielaiž pie mielasta. Kā lai nepaēdina izsalkušu cilvēku? Iedeva arī viņam irbuli. Bet viesis sūkā ķilķenus kā govs sienu. Kamēr pārējie apēda pa vienam un sniedzās pēc citiem, bļodas dibens jau bija tīrs kā pana sētsvidus. Sievasmāte iebēra vēl; domāja, viesis būs pieēdies un piekops mazāk. Lika drusku pagaidīt! vēl pamatīgāk sāka tiesāt un iztukšoja vēl otru. — Kaut tu aizrītos ar šiem ķiļ- ķeniem! — izsalkusi sievasmāte nodomāja; tūliņ arī viņš aizrijās un pakrita. Metās viņam klāt — bet viņš jau izlaidis garu. Noslāpis!»
«Tā viņam, nolādētajam nesātim, arī vajadzēja!» galva sacīja.
«Tā būtu vajadzējis, bet tā neiznāca: no tā laika sievasmātei vairs nebija miera. Tikko nakts, mironis klāt. Nosēžas jāšus uz dūmvada, nolādētais, un tura ķiļķenu zobos. Dienu viss mierīgi, ne jausmas no viņa, bet tikko sāk tumst, paskaties uz jumtu: jau, suņa dēls, nosēdies uz dūmvada …»
«Un ķiļķens zobos?»
«Un ķiļķens zobos.»
«Dīvaini, kūm! Esmu dzirdējis kaut ko līdzīgu par nelaiķi carieni…» Galva pēkšņi apklusa. Aiz loga bija dzirdams troksnis un dejotāju mīdīšanās. Vispirms klusu ieskanējās banduras stīgas, tām pievienojās balss. Stīgas ietrinkšķējās skaļāk; sāka vilkt vairāk balsu, un dziesma brāzās kā viesulis:
Puiši, esat dzirdējuši? Mūsu galvām stipra būve! Sādžas galvaim, greizacim,
Galvai izkritusi skrūve! Mucniek, apstīpo tu galvu Stīpām, naglām tēraudcietām! Mucniek, uzskaiti tu galvam Rikstēm, stibām briedinātām!
Mūsu galva sirms un greizs; Vecs kā velns; un kas par muļķi! Kārs uz edieniem un meitām. Spiežas meitām klāt kā dulns! Vai tu līdzi gājējs puišiem? Tevi vajadzētu kapā Vilkt aiz ūsām, grūzt pa kaklu. Raut aiz čupra, kuplā čupra!
«Lieliska dziesma, kūm!» deģis sacīja, piešķiebis galvu mazliet uz sāniem un griezdamies pie galvas, kas bija sastindzis aiz brīnumiem par tādu nekaunīgu pārdrošību. «Lieliska! Slikti tikai, ka galvu apveltī ne visai pieklājīgiem vārdiem …» Un viņš, ar tādu kā saldu tīksmi acīs, nolika atkal rokas uz galda un gatavojās klausīties vēl, jo aiz loga atskanēja smiekli un saucieni: vēl! vēlreiz! Taču vērīga acs būtu tūliņ pamanījusi, ka nevis izbrīns noturēja galvu tik ilgi uz vietas. Tā tikai vecs, piedzīvojis runcis dažreiz atļauj pelei skraidīt ap savu asti, kamēr ātri apsver plānu, kā nogriezt viņai ceļu atpakaļ uz alu. Vēl galvas vienīgā acs bija pievērsta logam, bet roka, padevusi zīmi desmitniekam, jau turējās pie durvju tverokļa, kad pēkšņi uz ielas atskanēja kliedzieni… Deģis, kura daudzajām labajām īpašībām vēl pievienojās ziņkāre, piebāza ātri savu pīpi ar tabaku un izskrēja uz ielas, bet nebēdņi jau bija aizlaidušies. «Nē, tu man neizbēgsi!» galva kliedza, vilkdams aiz rokas cilvēku, tērpušos ar vilnu uz āru apvērstā melnā aitādas kažokā. Deģis, izmantodams laiku, pieskrēja, lai paskatītos šim miera grāvējam sejā; bet atkāpās bailīgi atpakaļ, ieraudzījis garu bārdu un baismīgi izkrāsotu seju. «Nē, tu neizspruksi man!» galva kliedza, Vilkdams joprojām taisni priekšnamā savu gūstekni, kas neizrādīja ne mazāko pretošanos un mierīgi gāja tam līdzi, it kā savā mājā. «Karpo, atver krātiņu!» galva teica desmitniekam, «Mēs viņu tumšajā krātiņā! Un tad uzmodināsim rakstvedi, sasauksim desmitniekus, saķersim visus šos nemierniekus un šodien pat jau uzliksim viņiem visiem rezolūciju!» Desmitnieks pagrabināja priekšnamā nelielu aizkaramo atslēgu un atvēra krātiņu. Tajā pašā brīdī gūsteknis, izmantodams tumsu, ar neparastu spēku pēkšņi izrāvās viņam no rokām. «Kur nu?» galva iebrēcās, saķerdams viņu vēl cietāk aiz apkakles. «Laid vaļā, es tā esmu!» atskanēja smalka balstiņa. «Nepalīdzēs! nepalīdzēs, brāl! Pīksti vai kā pats nelabais, ne tikai kā sieviete, mani nepiemānīsi!» un iegrūda viņu krātiņā tik spēji, ka nabaga gūsteknis ievaidējās, pakrizdams uz grīdas, bet pats, desmitnieka pavadībā, devās uz rakstveža māju, un viņiem nopakaļ, kā tvaikonis kūpēdams, sekoja deģis.
Visi trīs gāja, domās nogrimuši, galvas nolaiduši, un pēkšņi tumšā šķērsieliņas līkumā, visi reizē iekliedzās no stipra trieciena pa pierēm, un tāds pats kliedziens atskanēja viņiem pretim. Galva, piemiedzis savu aci, izbrīnā ieraudzīja rakstvedi ar diviem desmitniekiem.
«Eju pie tevis, pan rakstvedi»
«Bet es pie tavas žēlastības, pan galva !»
«Notiek brīnumi, pan rakstved?»
«Dīvaini notikumi, pan galva!»
«Bet kas?»
«Puiši trako! Veseliem pūļiem dzen palaidnības pa ielām. Tavu žēlastību apveltī tādiem vārdiem, ka kauns sacīt; piedzēris moskalis ar savu negodīgo mēli neuzdrošinātos tos izrunāt.» (Visu to, raibās biksēs un vīna mieļu krāsas vestē tērpies, kalsnais rakstvedis pavadīja ar kakla staipīšanu uz priekšu un tai pašā mirklī atkal atpakaļ, iepriekšējā stāvoklī.) «Tikko biju mazliet piesnaudies, izcēla mani no gultas, nolādētie palaidņi, ar savām negodīgajām dziesmām un klauvējieniem. Gribēju viņus kārtīgi noslānīt, bet, kamēr uzvilku bikses un vesti, visi bija izklīduši, kur kurais. Pats galvenais tomēr mums neizspruka. Tagad viņš dzied tai mājā, kur tura ieklučotos. Man sirds dega izzināt šo putnu, bet purns viņam nosmērēts sodrējiem kā velnam, kas kaļ naglas grēciniekiem.»
«Bet kā viņš ģērbies, pan rakstved?»