«Melnā, uz āru izvērstā kažokā, suņa dēls, pan galva!»
«Bet vai tu nemelo, pan rakstved? Ko teiksi, ja šis rakaris tagad sēž pie manis ieslodzīts?»
«Nē, pan galva! Tu pats, neņem ļaunā, esi mazliet sagrē- kojies.» «Dodiet uguni! Apskatīsim viņu!» Atnesa uguni, atvēra durvis, un galva iesaucās aiz brīnumiem, ieraudzīdams sev priekšā svaini.
«Saki, lūdzams,» tādiem vārdiem viņa uzbruka tam, «vai tu neesi izdzīvojis pēdējo prāta palieku? Vai tavā vienacainā paurē bija kaut piliens smadzeņu, kad iegrūdi mani tumšajā krātiņā? Laime vēl, ka neatsitos ar galvu pret dzelzs āķi. Vai nekliedzu tev, ka es tā esmu? Sagrāba, nolādētais lācis, savām dzelzs ķetnām un iegrūda! Kaut tevi viņā saulē tā velni grūstu!» Pēdējos vārdus viņa izteica jau aiz durvīm uz ielas, kur bija izgājusi kādas savas vajadzības pēc.
«Jā, redzu, ka tu tā esi!» galva teica atjēdzies. «Ko tu teiksi, pan rakstved, vai šis trakulis nav nelietis?»
«Nelietis, pan galva!»
«Vai nebūtu laiks mums visus šos rezgaļus krietni pārmācīt un piespiest pie kārtīga darba?»
«Sen jau laiks, sen, pan galva!»
«Viņi, muļķi, iedomājušies… Kas, velns? .. . Man likās, ka svaine kliedz uz ielas … Viņi, muļķi, iedomājušies, ka esmu tiem līazīgs.Viņi domā, ka esmu kāds nebūt viņu brālis, vienkāršs kazaks!.. .» Galva mazliet iekāsējās un aplaida visapkārt skatienu caur pieri, kas lika noprast, ka viņš gatavojas runāt par kaut ko svarīgu. «Tūkstoš… šos nolādētos gadu skaitļus, sit vai nost, nevaru izrunāt; nu, — gadā tā laika komisaram Ļedačam bija dots rīkojums izraudzīt no kazakiem tādu, kas būtu saprātīgāks par visiem. O!» — šo «o» galva izrunāja, pacēlis pirkstu uz augšu — «saprātīgāks par visiem! carienei pavadoņos. Es toreiz …»
«Ko tur runāt! to jau katrs zina, pan galva. Visi zina, ka tu izpelnījies carienes laipnību. Atzīsties tagad, man bija taisnība: mazliet sagrēkoji teikdams, ka esi saķēris šo trakuli uz āru izvērstajā kažokā?»
«Bet kas attiecas uz šo velnu izvērstā kažokā, tad viņu, citiem par biedinājumu, vajag iekalt važās un pienācīgi nosodīt. Lai sajūt, ko nozīmē vara! Kas gan cits iecēlis galvu, ja ne cars? Pēc tam dabūsim rokā arī pārējos puišus: neesmu aizmirsis, ka nolādētie nebēdņi bija iedzinuši manā sakņu dārzā cūku baru, un tās bija noēdušas man visus kāpostus un gurķus, neesmu aizmirsis, ka velna bērni atteicās izkult manu labību; neesmu aizmirsis… Nu, kaut viņi izčibētu, man katrā ziņā jādabū zināt, kas ir tas blēdis izvērstajā kažokā.»
«Tas, redzams, ir manīgs putns!» teica deģis, kura vaigi pa visu šīs sarunas laiku nemitīgi tinās dūmos kā cietokšņa dižgabals, un lūpas, reizēm palaizdamas kaļķīti, izšļāca veselus mākoņu fontānus. «Tādu cilvēku nebūtu par ļaunu katram gadījumam turēt degvīna dedzinātavā, bet vēl labāk pakārt ozola galotnē kroņluktura vietā.» Tāda asprātība deģim likās ne visai muļķīga, un viņš tūliņ ņēmās, nenogaidot citu piekrišanu, apbalvot sevi aizsmakušiem smiekliem.
Tobrīd viņi tuvojās nelielai, gandrīz sagruvušai mājelei. Mūsu ceļotāju ziņkāre pieauga: visi sadrūzmējās ap durvīm. Rakstvedis izņēma atslēgu, pagrabinājās ar to pie slēdzenes, bet šī atslēga izrādījās viņa lādes atslēga. Nepacietība pieauga. Iebāzis roku kabatā, sāka meklēties un lamāties, neatrazdams atslēgu.
«Te!» viņš beidzot teica, pieliecies un izvilkdams to no savu raibo bikšu dziļās kabatas paša dibena. Pie šī vārda mūsu varoņu sirdis, likās, saplūda kopā, un šī milzīgā sirds sāka pukstēt tik stipri, ka viņas nevienādos pukstus varēja dzirdēt cauri atslēgas žvadzēšanai. Durvis atvērās un… Galva kļuva bāls kā audekls; deģim pārskrēja auksti drebuļi, un mati viņam, likās, gribēja uzskriet gaisā; šausmas atspoguļojās rakstveža sejā; desmitnieki stāvēja kā zemē ieauguši un nespēja aizvērt savas reizē pavērušās mutes: viņu priekšā stāvēja — svaine.
Ne mazāk pārsteigta kā viņi, viņa tomēr drīz atguvās un sakustējās, lai ietu tiem klāt. «Stāt!» nelabā balsī iesaucās galva un aizcirta durvis. «Kungi! tas ir sātans!» turpināja viņš. «Uguni! Ātrāk uguni! Nežēlošu kroņa māju! Aizdedziniet to, aizdedziniet, lai ne velna kauliņi nepaliktu zemes virsū!» Svaine izmisusi kliedza, izdzirdusi aiz durvīm bargo lēmumu. «Ko jūs, brālīši!» deģis runāja: «Mati jums, paldies dievam, gandrīz sniega baltumā, bet pie prāta vēl līdz šim laikam neesat tikuši: no vienkāršas uguns ragana neaizdegsies. Tikai pīpes uguns var aizdedzināt izdzimteni. Pagaidiet, es tūliņ visu nokārtošu!» To teicis, viņš izbēra no pīpes karstos pelnus salmu vīkšķī un sāka to uzpūst liesmās. Šai brīdī izmisums iedvesa spēkus nabaga svainei: viņa sāka skaļi lūgties un pārliecināt viņus.
«Pagaidiet, brālīši! Kāpēc tīši gribat uzņemties grēku?» «Varbūt tas nemaz nav sātans!» rakstvedis teica. «Ja viņš, tas pats, kas tur iekšā sēž, būs ar mieru pārmest sev krustu, tad tā ir droša zīme, ka nav velns.» Priekšlikumu pieņēma.
«Uzklausies mani, sātan!» rakstvedis turpināja, pielicis lūpas pie durvju šķirbas. «Ja nekustēsies no vietas, mēs atvērsim durvis.»
' Durvis atvērās.
«Pārkrusties!» galva teica, atskatīdamies atpakaļ, it kā izraudzīdamies drošu vietu, kur atkāpties
Svaine pārmeta krustu.
«Kāds velns! Tā tiešām ir svaine!»
«Kāds nelabais tevi, kūmiņa, ierāvis šai suņa būdā?» Un svaine šņukstēdama stāstīja, ka puiši viņu uz ielas sagrābuši un, kaut gan viņa pretojusies, iecēluši pa būdas plato logu un aiztaisījuši slēģus. Rakstvedis palūkojās: eņģes platajam slēģim norautas un tas tikai augšpusē nostiprināts ar koku.
«Labs tu esi, vienacainais velns!» viņa iesaucās, tuvodamās galvam, kas kāpās atpakaļ un arvien vēl turpināja viņu mērīt ar savu aci. «Zinu tavu nodomu: tu gribēji izmantot gadījumu, noēst mani, lai varētu netraucētāk lakstoties ar meitām, lai neviens neredzētu, kādas muļķības dzen sirmais vectēvs. Tu domā, es nezinu, ko tu šovakar runāji ar Hannu? Ak, zinu visu. Mani grūti piemānīt un tavai muļķa paurei jau pavisam nē. Es ilgi ciešu, bet vēlāk neņem ļaunā…» To teikusi, viņa parādīja dūri un aizgāja, atstādama galvu apmulsumā. «Nē, te ne pa jokam sātans iejaucies,» viņš domāja, stipri kasīdams savu galvas vidu.