Balss, kas pēkšņi it kā kļuva skaņāka, aprāvās. Asaru straumes tecēja pa bālo seju. Kāda smaga sajūta, pilna žēluma un skumju, sažņaudza jaunekļa krūtis.
«Esmu ar mieru darīt visu priekš tevis, manu meitenīti» viņš teica sirsnīgā saviļņojumā: «bet kā un kur lai es viņu atrodu?»
«Paskaties, paskaties!» viņa ātri runāja: «viņa ir te! Viņa manu meiteņu pulkā rotaļājas krastā un sildās mēnesnīcā. Bet viņa ir gudra un viltīga. Viņa ir pieņēmusi slīkones izskatu, bet es zinu, es dzirdu, ka viņa ir te. Man ir grūti, mani nospiež viņas tuvums. Viņas pēc nevaru peldēt viegli un brīvi kā zivs. Grimstu un krītu dibenā kā akmens. Uzmeklē viņu, jaunekli!»
Ļevko paskatījās uz krastu: rēnā, sudrabotā miglā pavīdēja meitenes, vieglas kā ēnas, kreklos, baltos kā kreimeņu ziedu rotātas pļavas; zelta kakla rotas, pērļu virknes, dukāti spīguļoja tām ap kakliem; bet viņas bija bālas; viņu ķermeņi bija it kā austi no caurspīdīgiem mākoņiem un bija caurredzami sudrabotajā mēnesnīcā. Meitenes rotaļādamās pievirzījās viņam tuvāk. Bija dzirdamas balsis.
«Iesim kraukļa rotaļā, kraukļa rotaļā!» visas sauca, kas izklausījās kā upju niedru šalkas, ko klusā krēslas stundā skar vējš savām gaisīgajām lūpām. «Kas būs krauklis?» Meta kauliņus — un viena meitene iznāca no pulka. Ļevko ņēmās viņu aplūkot. Seja, drēbes — viss viņai tāds pats kā visām. Bija tikai noģiedams, ka viņa ne labprāt uzņēmās šo lomu. Pūlis izretinājās virknē un veikli izvairījās plēsīgā ienaidnieka uzbrukumiem. «Nē, negribu būt krauklis!» meitene teica, galīgi nogurusi. «Man žēl atņemt nabaga mātei cālīšus!» -— «Tu neesi ragana!» Ļevko nodomāja. «Kas grib būt krauklis?» Meitenes sagāja no jauna kopā mest kauliņus. «Es būšu krauklis!» izsaucās kāda no vidus. Ļevko sāka vērīgāk ielūkoties tai sejā. Veikli un droši viņa dzinās pakaļ bēgošajām un metās uz visām pusēm, lai satvertu savu upuri. Tad Ļevko sāka ievērot, ka viņas ķermenis nebija tik caurspīdīgs kā pārējām: tam vidū bija kaut kas melns. Pēkšņi atskanēja kliedziens: krauklis metās uz vienu no virknes, saķēra to, un Ļevkam likās, it kā ķērēja izlaistu nagus un sejā tai pazibētu ļauns prieks. «Ragana!» viņš iesaucās, norādīdams uz to ar pirkstu un pievērsies mājai. Meitene logā iesmējās, un rotaļnieces trokšņaini aizrāva sev līdzi to, kas tēloja kraukli.
«Kā lai atalgoju tevi, jaunekli?» Zinu, zelta tev nav vajadzīgs: tu mīli Hannu; bet bargais tēvs nejauj jums precēties; ņem, nodod viņam šo zīmīti…» Pasniedzās balta rociņa, sejiņa kaut kā brīnišķīgi sāka spīdēt un mirdzēt… Neaprakstāmā satraukumā un sirdij nemierīgi pukstot viņš satvēra zīmīti un.. pamodās
VI Atmoda
«Vai tiešām esmu gulējis?» Ļevko pie sevis runāja, pieceldamies no neliela uzkalniņa. «Tik skaidri it kā nomodā!.. . Dīvaini, dīvaini!» viņš atkārtoja, skatīdamies apkārt. Mēness, apstājies augstu viņam virs galvas, rādīja pusnakti; viscaur— klusums; no dīķa dvesa dzestrums; tā malā bēdīgi stāvēja vecā māja ar aizvērtajiem slēģiem; sūnas un nezāles liecināja, ka Jaudis jau sen to atstājuši. Tad viņš atplēta roku, kas visu laiku gujot bija bijusi krampjaini sažņaugta un izbrīnā iesaucās, sajuzdams tajā zīmīti. «Ak, kaut es mācētu lasīt!» viņš domāja, grozīdams to uz visām pusēm. Šajā brīdī viņam aiz muguras atskanēja troksnis.
«Nebaidieties, grābiet viņu droši ciet! Kā nobijāties? esam desmits. Varu derēt, ka tas ir cilvēks, bet ne velns!» tā galva drošināja savus pavadoņus, un Ļevko juta, ka viņu sagrābj vairākas rokas, no kurām dažas drebēja aiz bailēm. «Nomet taču, draugs, savu briesmīgo masku! Pietiek muļķot ļaudis!» galva runāja, satverdams to aiz apkakles, un apjuka, izbolījis uz viņu savu vienīgo aci. «Ļevko, dēls!» viņš iesaucās, izbrīnā atkāpdamies un nolaizdams rokas. «Tas esi tu, suņa dēls! Lūk, velna dzimums! Domāju, kāds blēdis, kāds nelabais strādā šos nedarbus! Bet iznāk, ka to visu — kaut neraudzēts ķīselis iespriestos tavam tēvam rīklē — tu sarīko uz ielām grautiņus, sacerē dziesmas! Ehē — he — he, Ļevko. Kas tas gan ir, ko? Redzams, tev niez mugura! Sieniet viņu!»
«Pagaidi, tēt! Man lika nodot tev šo zīmīti,» Ļevko teica.
«Tagad nav vaļas, balodīt, nodarboties ar zīmītēm. Sasie- niet viņu!»
«Pagaidi, pan galva!» rakstvedis teica, atlocīdams zīmīti: «komisārā rokraksts!»
«Komisārā?»
«Komisārā?» nedomādami atkārtoja desmitnieki.
«Komisārā! brīnišķīgi! vēl nesaprotamāk!» nodomāja Ļevko.
«Lasi, lasi!» galva sauca, «ko komisārs tur raksta?»
«Paklausīsimies, ko komisārs raksta!» teica deģis, turēdams zobos kaļķīti un izšķildams uguni.
Rakstvedis nokāsējās un sāka lasīt: «Pavēle galvam Jev- tucham Makogoņcnkam. Mums ticis zināms, ka tu, vecais muļķi, tā vietā, lai piedzītu vecos parādus un ievestu ciemā kārtību, esi zaudējis sajēgu un dari cūcības. ..»
«Tiešām, nudien,» galva pārtrauca, «nekā nedzirdu!»
Rakstvedis sāka no jauna: «Pavēle galvam Jevtucham Ma- kogoņenkam. Mums ticis zināms, ka tu, vecais m….»
«Pagaidi, pagaidi! nevajag!» galva iesaucās «kaut arī nedzirdēju, tomēr zinu, ka tas vēl nav galvenais. Lasi tālāk!»
«Un tāpēc pavēlu tev tūliņ apprecināt savu dēlu Ļevko Makogoņenku ar jūsu paša ciema Jca2aka meitu Hannu Petri- čenkovu, kā arī salabot tiltus uz lielceļa un nedot bez manas ziņas ciema ļaužu zirgus paniem tiesnešiem, kaut viņi arī brauktu tieši no pašas kroņa palatas. Ja es, atbraucis, atradīšu, ka mana pavēle nav izpildīta, tad saukšu tevi vienu pašu pie atbildības. Komisārs, atvaļināts poručiks Kuzma Derkačs-Drišpanovskijs.»