«Lūk, kas!» galva teica, muti atplētis. «Vai jūs dzirdat, vai dzirdat: par visu būs jāatbild galvam, un tāpēc jums jāpaklausa! bez pretrunas jāpaklausa! bet ja ne, lūdzu atvainot… Bet tevi!» viņš turpināja, griezdamies pie Ļevko, «uz komisārā pavēli, kaut gan man brīnums, ka tas viņam nācis zināms, es apprecināšu; tikai iepriekš vēl tu nobaudīsi pletni! Zini to, kas man karājas pie sienas zem svētbildēm? Rīt es to salabošu … Kur tu ņēmi šo zīmīti?»
Ļevko, lai gan bija pārsteigts no savas lietas tik negaidīta pagrieziena, bija tik gudrs, lai atrastu savā prātā citu atbildi un noslēptu patiesību, kā īsteni zīmīte nākusi viņam rokā. «Vakar vakarā,» viņš teica, «aizgāju vēl uz pilsētu un satiku komisāru, kad viņš pašlaik kāpa no ratiem ārā. Dabūjis zināt, ka esmu no mūsu ciema, viņš man iedeva šo zīmīti un lika tev mutes vārdiem pateikt, tēt. ka atceļā iebraukšot pie mums uz pusdienām.»
«Viņš teica to?»
«Teica.»
«Vai jūs dzirdat?» galva sacīja, lepni saslējies un pievērsdamies saviem pavadoņiem; «komisārs pats savā personā atbrauks pie mūsējā, tas ir pie manis1 uz pusdienām. O!» Te galva pacēla pirkstu uz augšu un pielieca galvu tādā stāvoklī, it kā klausītos kaut ko. «Komisārs, vai dzirdat, komisārs atbrauks pie manis pusdienot' Kā tu domā, pan rakstved, un tu, kūm, tas nav vis nekāds nieka gods! Vai nav tiesa?»
«Cik varu atcerēties,» rakstvedis atsaucās, «tad vēl neviens galva nav cienājis komisāru ar pusdienām.»
«Ne katrs galva galvam pāris!» pašapmierināti noteica galva. Mute viņam sašķobījās un kaut kas, it kā rupji, aizsmakuši smiekli, vairāk līdzīgi tāla pērkona ducināšanai, atskanēja no viņa lūpām. «Kā tu domā, pan rakstvedi, vai nevajadzētu augstā viesa dēj izdot pavēli, lai no katras sētas atnes pa cālim, vai audeklu, vai vēl ko citu … Ko?»
«Vajadzētu, vajadzētu, pan galva!»
«Bet kad svinēsim kāzas, tēt?» Ļevko prasīja.
«Kāzas? Es tev gan sadotu kāzas!… Nu, jā, augstā viesa dēj — rītu pat pops jūs salaulās. Velns ar jums! Lai komisārs redz, ko nozīmē kārtība. Nu, puiši, tagad gulēt! Ejiet mājās! … Šīs dienas notikums man atgādināja to laiku, kad es…» Pie šiem vārdiem galva paskatījās caur pieri ar savu cieņas pilno nozīmīgo skatienu.
«Nupat sāksies atkal stāsts par to, kā galva vedis carieni!» Ļevko teica un ātriem sojiem priecīgi steidzās uz pazīstamo māju zemo ķezberu vidū. «Lai dievs tev dod debesu valstību, labā un jaukā meitenīte!» viņš domāja pie sevis. «Lai tur viņā saulē mūžam varētu smaidīt svēto eņģeļu pulkā! Nevienam nestāstīšu par brīnumu, ko šonakt piedzīvoju; tev vienīgai tik, Hanniņ, pastāstīšu to: tu vienīgā tik ticēsi man un kopā ar mani aizlūgsi par nelaimīgās slīkones dvēseles mieru!» Viņš tuvojās mājai: logs bija atvērts; pa to iespīdēja mēness, un viņa stari krita uz gulošo Hannu; galvu viņa bija atbalstījusi uz rokas; vaigi liegi kvēloja; lūpas kustējās, neskaidri izrunādamas viņa vārdu. «Guli mana skaistulīti Lai tev sapnī rādās viss tas labākais pasaulē, bet arī tas vēl nebūs labāks par mūsu atmodu! Pārmetis viņai krustu, viņš aiztaisīja logu un klusītiņām aizgāja. Pēc dažām minūtēm visi ciemā jau bija iegrimuši miegā, vienīgi tikai mēness tikpat spoži un brīnišķīgi peldēja pa Ukrainas debesu neaptveramo klajumu. Tikpat svinīgi dvēsmoja tur augšā, un nakts, dievišķīgā nakts, diženi gāja uz beigām. Tikpat krāšņa bija reme burvīgajā sudraba mirdzumā; bet neviens jau vairs mulsā reibā netīksminājās ar to: viss bija iegrimis miegā. Tikai retumis klusumu uz brīdi pārtrauca suņu rejas, un ilgi vēl piedzērušais Kaļeņiks maldījās pa aizmigušajām ielām, meklēdams savu māju.
PAZUDUSĪ VĒSTULE
Sens notikums, ko atstāstījis N. baznīcas ķesteris.
Tātad jūs gribat, lai es jums vēl pastāstu par vectēvu? — Kāpēc arī nenovēlēt to prieku, paklausīties jocīgu notikumu? Ech, senatne, senatne! Kāds prieks, kāda nevaldāma brīve pārņem sirdi, kad dzirdi to, kas sen sen, ne gada tam, ne mēneša, noticis pasaulē! Un ja tur vēl iejaukts kāds rada gabals — vectēvs vai vecvectēvs, — nu, tad atmet visam kaut ar roku: lai es aizrītos svētai moceklei Barbarai akafistu lasot, ja tad neliekas, ka lūk, lūk, pats visu to dari, it kā būtu ielīdis senča dvēselē, vai arī senča dvēsele plosītos tevī… Nē, mani visvairāk apstāj mūsu meičas un jaunās sievas; parādies tikai viņām acīs: «Fom Grigorjevič! Fom Grigorjevič! nu pastāsti kādu nebūt šausminošu pasaciņu! pastāsti, pastāsti! …» tara—ta—ta, ta—ta—ta, un iet vajā, iet va|ā ,.. Stāstīt, protams, nav žēl, bet paskatieties tik, kas vēlāk ar viņām notiek gultas segās. Zinu gan, ka katra no viņām dreb zem segas, it kā viņu kratītu drudzis, un laimīga būtu ar visu galvu ielīst savā kažokā. Vai žurka pagrabinās gar podu, vai pati kā nebūt ar kāju aizķer krāsns kruķi — dievs esi žēlīgs! drosme papēžos! Bet otrā dienā, it kā nekas nebūtu bijis, uzmācās atkal no jauna: stāsti viņai drausmīgu pasaku un vairāk neko. Ko gan lai tādu jums pastāstu? Uzreiz nekas neiekrīt prātā … Jā, pastāstīšu jums, kā raganas spēlēja ar nelaiķi vectēvu uz cūkām. Tikai iepriekš lūdzu jūs, kungi, nepārtraukt mani, citādi iznāks tāda putra, ka kauns būs mutē ņemt. Nelaiķis vectēvs, man jums jāsaka, savā laikā nebija vis vienkāršs kazaks. Zināja, kur likt «to», kur «actiņu». Svētkos tik veikli nolasīja apustuļus, ka dažs labs priestera dēls pat tagad viņam neliktu līdzi. Nu, paši zināt, ka tais laikos, ja savāktu lasīt pratējus no visas Baturinas, tad nebūtu bijis pat vienā cepurē ko likt, — vienā saujā būtu varējuši visus saņemt. Tad ari nav ko brīnīties, ka katrs pretimnācējs sveicināja vectēvu, palocīdamies viņam vai līdz pašai jostas vietai.