Reiz dižciltīgajam hetmanim bija ienācis prātā nezin kāda tur iemesla pēc nosūtīt carienei vēstuli. Toreizējais pulka rakstvedis — lūk, kad tevi jupis, aizmirsies vārds — Pēkšai- nis ne Pēkšainis, Mietnītis ne Mietnītis, Plikvēderis ne Plik- vēderis … zinu tik, ka kaut kā ērmīgi sākās dīvainā palama
— atsauca pie sevis vectēvu un sacīja viņam, ka, lūk, pats hetmanis izrīko viņu par vēstules nonesēju carienei. Vectēvs nemēdza ilgi posties: iešuva vēstuli cepurē, izveda zirgu, nomutēja sievu un divus savus sivēnus, kā viņš pats mēdza saukt savus puikas, no kuriem viens bija īstais tēvs kaut vai man pašam; un sacēla uz ceļa aiz sevis tādus putekļus, it kā piecpadsmit zēnu būtu sagudrojuši ielas vidū spēlēties mudžeklī! Otrā dienā, vēl gailis nebija ceturto reizi nodziedājis, vectēvs jau bija Konotopā. Tobrīd tur bija gada tirgus: uz ielām bija tik daudz ļaužu, ka acis apžilba. Bet tā kā bija agrs, tad visi snauda, izstiepušies uz zemes. Govij blakus gulēja dzērājpuika ar tik sarkanu degunu kā svilpis. Tālāk sēdus krāca sieva, kramiņu, zilumzāļu, skrošu un bubļiku uzpircēja-pārdevēja; zem ratiem gulēja čigāns, uz zivju vezuma — čumaks, uz paša ceļa bija plati ieplētis kājas bārdains moskalis ar jostām un dūraiņiem … nu. visādas salašņas, kā gada tirgos mēdz būt. Vectēvs apturēja zirgu, lai labāki apskatītos. Šai laikā teltīs sāka maz pamazām rasties dzīvība. Zīdietes sāka šķindināties ar pudelītēm; šur tur pacēlās gredzenveidīgi dūmu mākonīši, un sildīto gardumu smarža izplūda pa visu nometni. Vectēvam ienāca prātā, ka viņam nav ne šķiltavu, ne tabakas apgādāts: tāpēc, lūk, gāja paklaiņot pa gada tirgu. Nebija pagājis ne desmit soļu, satiek aizkrācieti. Uzdzīvotājs — jau no sejas redzams! Platās bikses sarkanas kā uguns, zils župans, spilgta, puķaina josta, pie sāniem zobens un vara važiņā pīpe līdz pašiem papēžiem — aizkrācietis kas aizkrācietis! Ek, kur tauta! nostājas, izslējās, nobrauka ar roku brašās ūsas, norībina pakaviem — un laiž vaļā! Un kā vēl dejo: kā viesulis, kājas virpuļo kā vārpstiņa sievu rokās; tver ar roku pa visām banduras stīgām un tūliņ arī, iespraudis rokas sānos, laižas pietupdejā: atskan dziesma
— sirds gavilē! …. Nē, tas laiciņš pagājis: neredzēt mums vairs aizkrāciešus! Jā: tā nu satikās. Vārds pa vārdam, cik tur vajadzīgs, lai iepazītos? Sāka tērzēt, tērzēt, tā kā vectēvs gandrīz pavisam jau aizmirsa savu ceļu, uzdevumu. Sākās iedzeršana kā kāzās pirms lielā gavēņa. Tikai, redzams, beidzot bija apnicis plēst traukus un sviest pūlī naudu un arī gada tirgus taču mūžam nevar turpināties. Jaunie paziņas sarunājās nešķirsies un ceļot kopā. Bija jau labi uz vakara pusi, kad viņi izjāja no pilsētas. Saulīte jau laidās uz dusu; viņas vietā šur tur sārtojās blāzmas strēles. Aiz pilsētas ņirbēja druvas kā tumšacaino meiču rūtainie svētku brunči. Mūsu aizkrācietis bija kļuvis pārmērīgi runīgs. Vectēvs un vē1 kāds cits viņiem piebiedrojies slaists sāka jau domāt, vai viņā tik nav iegājis velns. Kur gan viņš visu to rāva? Gan notikumus, gan stāstus, tik ērmīgus, ka vectēvs vairāk reižu tvēra pie sāniem un tikko neplīsa no smiekliem. Bet laukā kļuva arvien tumšāks, un līdz ar to nesakarīgāka kļuva arī brašā runa. Beidzot mūsu stāstītājs apklusa pavisam un sāka trūkties pie mazākā trokšņa. «He, he, sābri! Tu ne pa jokam sāc ar degunu knābāt. Sāc jau domāt, kā ātrāk tikt mājās un uz krāsns!» — «Nav ko slēpt no jums,» viņš teica, pēkšņi apgriezies un nekustīgi viņos nolūkodamies. «Vai zināt, ka mana dvēsele jau sen pārdota nelabajam?» — «Kas par neredzētu brīnumu! Kas gan savā mūžā nav bijis kādreiz draugos ar nelabo! Tāpēc jau arī vajag uzdzīvot, kā saka, lai izput!» «Ak, zēni, labprāt uzdzīvotu, bet šonakt aptek mans laiks! Ai, brālīši!» viņš iesaucās, sizdams viņiem plaukstās: «ai, neiz- dodiet! palieciet vienu nakti nomodā! mūžam neaizmirsīšu jūsu draudzības!» Kāpēc gan lai nepalīdzētu cilvēkam tādā nelaimē? Vectēvs tieši apgalvoja, ka drīzāk ļaus nogriezt sev matu cekulu no galvas, nekā atļaus velnam ar savu suņa purnu apostīt kristīgu dvēseli.
Mūsu kazaki būtu varbūt jājuši tālāk, ja nakts nebūtu aizklājusi visas debesis kā ar melnu segu un laukā nebūtu palicis tik tumšs kā zem aitādu kažoka. Notālēm tikai mirgoja uguntiņa, un zirgi, sajuzdami kūts tuvumu, sāka steigties, sacēluši ausis un acīm ieurbušies tumsā. Uguntiņa, likās, nāca pretim, un kazaku priekšā parādījās krodziņš, nošķiebies uz vieniem sāniem kā sieva, kas nāk mājās no jautrām kristībām. Tolaik krodziņi nebija tādi kā tagad. Nebija telpas ne tikai kur apgriezties godīgam cilvēkam, uzdejot hopaku vai ābelīti, nebija pat, kur galvu nolikt, kad tajā bija iesities žvingulis un kājas gāja krustām šķērsām. Pagalms viss bija pilns vezumnieku ratiem; nojumēs, silēs, priekšiņā, cits sarāvies, cits izstiepies, krāca kā runči. Vienīgi tik krodzinieks viens pats pie tauku spuldzītes iegrieza birkā zīmes, cik ceturtdaļu un astotdaļu vedra iztukšojušas vezumnieku galvas. Vectēvs, paņēmis trešdaļ vedra uz trim, aizgāja šķūnī. Visi trīs nolikās blakām. Viņš nebija paspējis vēl ne pagorīties, kad redz, ka viņa biedri jau guļ kā nosisti. Uzmodinājis trešo, viņiem piebiedrojušos kazaku, viņš atgādināja tam biedram doto solījumu. Tas mazliet pacēlās, izberzēja acis un aizmiga no jauna. Ko lai dara, nācās vienam pašam sargāt. Lai kaut kā aizdzītu miegu, viņš apskatīja visus vezumus, apraudzīja zirgus, aizkūpināja kaļķīti, atnāca atpakaļ un nosēdās atkal pie savējiem. Viss bija klusu, tā kā, likās, būtu varējis dzirdēt mušu laižamies. Un, lūk, viņam rādās, ka aiz tuvākā vezuma kaut kas pelēks izbāž ragus… Te acis viņam sāka vērties ciet tā, ka nācās tās ik minūtes izberzēt dūrēm un mazgāt ar degvīna paliekām. Bet, tikko acis mazliet noskaidrojās, viss nozūd. Tomēr pēc kāda brītiņa aiz vezuma atkal parādās rēgs. .. Vectēvs ieplēta acis cik spēdams; bet nolādētais snaudiens ietina visu viņam priekšā miglā; rokas viņam notirpa, galva nokārās un ciets miegs pārņēma viņu tā, ka viņš pakrita kā nosists. Ilgi gulēja vectēvs, un tikai kad saule jau. sāka cepināt viņa noskūto galvas virsu, tikai tad viņš uzlēca kājās. Pāris reizes izstaipījies un pakasījis muguru, viņš ievēroja, ka vezumu jau vairs nebija tik daudz kā vakar vakarā. Vezumnieki kā redzams bija posušies ceļā vēl pirms gaismas. No pašu ļaudīm — kazaks gulēja, bet aizkrācieša vairs nebija. Aptaujājās — neviens ne zināt nezina nekā. Vienīgi tik virssvārki palikuši guļas vietā. Vectēvu sagrāba bailes un pārdomas. Gāja apraudzīt zirgus — ne paša vairs, ne aizkrācieša. Ko gan tas varēja nozīmēt? Teiksim, aizkrā- cieti parāvis nelabais, bet kas gan zirgus? Visu pārlicis, vectēvs nolēma, ka, droši vien, velns būs atnācis kājām, bet, tā kā līdz ellei diezgan tālu, tad parāvis arī viņa zirgu. Žēl viņam bija loti, ka nebija turējis savu kazaka vārdu. «Nu,» nodomāja, «ko lai dara, iešu kājām: varbūt pa ceļam gadīsies kāds zirgu tirgotājs braucam no gada tirgus, kaut kā jau nopirkšu zirgu.» Ķērās pie cepures — arī cepures nav.